Pateicība par vislielāko Dieva dāvanu

Kad Jēzus saka: “Es Esmu dzīvības maize,”⁴ Viņš norāda uz sevi kā uz to, kurš apmierina ne tikai miesīgo izsalkumu, bet arī mūsu dziļākās garīgās vajadzības. Kad mēs lūdzam pēc dienišķās maizes, mēs lūdzam, lai Dievs mums dotu ne tikai pārtiku mūsu ķermenim, bet arī Kristus klātbūtni, Viņa žēlastību un patiesās dzīvības spēku dvēselei. Tāpēc tieši Jēzus ir pirmā un galvenā “barība” katrai dieni, lai mēs dzīvotu pilnvērtīgu un Dieva gribai padotu dzīvi. Jēzus sacīja: “Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani ir sūtījis, un piepildīt Viņa darbu.” Ar šiem vārdiem Jēzus mums atklāj būtisku detaļu – Dieva griba nav autokrātisks imperatīvs nīcīgajam cilvēkam, bet gan Viņa dziļākās alkas un darbs, lai dāvātu dzīvību, iznīcinātu to, kam nāves vara, un atbrīvotu cilvēku no baiļu verdzības.⁵  Patiesais ēdiens un dārgākā manta, ko sniedz Jēzus, ir mūžīgā dzīvība. Lūk, tas ir galvenais iemesls pateicībai Dievam. Tā mēs nonākam pie atziņas, ka Dievs ir lielākais, augstākais labums arī tad, kad neesam saņēmuši cerēto. Viņš pats ir lielākā, kārojamākā dāvana. To pat bērni zina. Pajautājiet mazam bērnam, kāpēc viņš mīl mammu vai tēti, un ieraudzīsiet neizpratni mazā cilvēka acīs. Lai saņemtu atbildi, jums nāksies uzdot uzvedinošus jautājumus, par to, kurš gatavo brokastis, sēdina klēpī, apmīļo. Bērni nespēj saskatīt kopsakarības, viņi mīl savus vecākus, jo tie vienkārši ir.

Pļaujas svētki nav galamērķis, bet gan novērtējuma pietura. Zemkopis, skatot graudu pilnos apcirkņus, redz ne tikai atlīdzību par padarīto, bet jau nākamo sēju. Tā arī mēs, redzot Dieva dāsnumu un gādību, ar kādu Viņš mūs ir vadījis līdz šai dienai, varam droši raudzīties nākotnē, jo mums ir nešaubīgas cerības devējs. Jēzus saka: “Es esmu nācis, lai tām (jums) būtu dzīvība un būtu pārpārēm.”⁶ Šī dzīvības pārpilnība ir vairāk nekā laicīgā labklājība, tā ir spēja redzēt savu nākotni kopībā ar Dievu.

Kad Jēzus mācekļiem sacīja: “Paceliet savas acis un skatiet druvas, kas jau baltas pļaujai,”⁷ Viņš nerunāja par fizisko, bet par garīgo pļauju – cilvēku dvēselēm, kas, pasaules gara paverdzinātas, alkst pēc brīvības, atpūtas un dzīvības pilnības. Šīs alkas spēj piepildīt vienīgi Kristus vārdi un Viņa darbs – upuris pie krusta. Kā apustulis Pāvils rakstīja: “Es apņēmos pie jums citu neko nezināt kā vien Jēzu Kristu, krustā sisto.”⁸  Tāpat kā apustuļi, arī mēs esam aicināti dalīties ar labo vēsti par Jēzu, kurš ir patiesās dzīvības avots un piepildījums.

Kristus mīlestības dēļ mēs tiekam aicināti izteikt savu pateicību Viņam, kalpojot mīlestībā cits citam – daloties ar tiem, kas ir grūtībās, parādot žēlsirdību un līdzjūtību. Mīlot Dievu, mēs mācamies patiesi mīlēt līdzcilvēkus. Turklāt mēs esam aicināti būt pateicības un mīlestības liecinieki šajā pasaulē. Jēzus sacīja: “Jūs būsiet mani liecinieki(..) līdz pat pasaules galam.”⁹

Šodien, svinot Pļaujas svētkus, mēs pateicamies Dievam ne tikai par pārtiku, apģērbu, ģimeni, bērniem un brīvu Latviju, bet pāri visam par vislielāko dāvanu – Jēzu Kristu, kas ir mūsu dienišķā maize un dzīvība. Arī šodien Viņš mums saka: “Mana miesa ir patiess ēdiens, un manas asinis ir patiess dzēriens. Kas manu miesu ēd un manas asinis dzer, paliek manī un Es viņā.” ¹⁰ Āmen.

Pateicības un dzīvības pilnus Pļaujas svētkus!