2022. gada 4. oktobris
Vārdadienas:
Modra, Francis, Dmitrijs
Vai! tam, kas savu Radītāju
apstrīd – tas tik šķemba no
māla trauka! Vai māls teiks
savam veidotājam: ko tu taisi?
Jes 45:9a

Mūsu Tēvs debesīs!
Svētīts lai top Tavs Vārds.
Lai nāk Tava Valstība.
Tavs prāts lai notiek kā
debesīs, tā arī virs zemes.
Mt 9:9-10

Dievkalpojumi

svētdienās 11.00
ceturtdienās 19.00
(atsāksies 6. oktobrī)

Tezē svētbrīži >>

sestdienās 19.00

Kancelejas darba laiks

trešdienās un piektdienās
no 11.00 līdz 13.00,
ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30

Draudzes mācītājs

Guntars Dimants
E-pasts: guntars.dimants@gmail.com
Tālr.: +371 29461947
Pieņem ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30 draudzes kancelejā.

Kontakti

Adrese: Brīvības iela 119,
Rīga, LV-1001
Tālr. +371 67377236
E-mail: jaunagertrudes@lelb.lv
<< Skatīt kartē

Draudzes priekšnieks
Vilis Kolms
E-mail: vilis@latnet.lv
Tālr. +371 29473213
Pieņem trešdienās un
piektdienās no 11.00 līdz 13.00

Valdes priekšsēdētājs
Agris Eglītis
E-mail: agris.eglitis@gmail.com
Tālr. +371 26330046
Pieņem ceturtdienās
no 15.00 līdz 18.30



Iepazīstot Grieķiju. Meteora un salu burvība


DSC08411_50_35_86
 
Meteora (peldošie gaisā) – klinšu masīvs Fesālijas kalnos Grieķijas ziemeļos un kopš mūsu ēras 10. gadsimta – viens no austrumu baznīcas klosterisma centriem. Pēc vēstures avotiem gadsimtu gaitā Meteorā esot bijuši 22 līdz 24 klosteri, patlaban gan to ir tikai seši – četri vīriešu un divi sieviešu.

Lai no Atēnām nokļūtu Meteorā, ir jāpārvar 370 km attālums, tāpēc ceļā mēs devāmies agrā rīta stundā – pavisam četri ekskursanti, un pie stūres – gids vārdā Sokrāts. Ātri traucoties pa gludajiem Grieķijas lielceļiem (tie gan galvenokārt ir maksas), līdz Kalambakai, pilsētiņai Meteoras pakājē, nokļuvām nepilnās piecās stundās, un tad – pa kalnu serpentīnu augšup līdz pirmajai pieturvietai. Ainava, kas paveras acu priekšā, izkāpjot no automašīnas, ir fantastiska – augšup pret debesīm paceļas dažādu aprišu klinšu stabi, kuru virsotnēs sārtojas klosteru ēku kārniņu jumti. Kā tie tur radās - varbūt tika nolaisti no debesīm? Tālāk dodamies kājām pa gājēju celiņu un pa klintī izcirstām kāpnēm uz Svētās Trīsvienības klosteri.

Iepazīstot Grieķiju. Atēnas


DSC08362_50_381_82  
Otrā diena Grieķijā – es dodos uz Akropoli. Ne jau uz tirdzniecības centru, kā dažs varētu nodomāt, bet, lai apskatītu seno tempļu drupas uz klintsaugšas – antīko Atēnu kādreizējās varenības liecību.

Atēnas ir ļoti sena un gluži jauna pilsēta. Tās vēsture aizsākās pirms vairāk nekā pieciem tūkstošiem gadu, un 5. gadsimtā pirms mūsu ēras Atēnu pilsēta-valsts piedzīvoja zelta laikmetu, kļūstot par vienu no nozīmīgākajiem antīkās pasaules kultūras centriem un demokrātijas šūpuli. Vēlāk, Romas impērijas laikā, Atēnas zaudēja savu nozīmi, pamazām pārvērsdamies par nelielu provinces pilsētiņu. 19. gs. sākumā, kad Grieķija atguva neatkarību no Osmaņu impērijas, Atēnas tika izraudzītas par jaunizveidotās valsts galvaspilsētu, un to iedzīvotāju skaits sāka strauji pieaugt. Patlaban Atēnās un to tuvākajā apkārtnē dzīvo ap 6 miljoniem cilvēku – gandrīz puse no visiem Grieķijas iedzīvotājiem.

Iepazīstot Grieķiju. Peloponesa

 DSC08237_50_312 
Grieķija – zeme, ko noteikti ir vērts iepazīt! Ideja Grieķijas ceļojumam man radās vēl pirms Covid- pandēmijas, noskatoties pagājušā gadsimta vidū uzņemto filmu “Zēns uz delfīna” ar Sofiju Lorēnu un Alanu Ladu galvenajās lomās. Filmas pamatdarbība norisinās Grieķijā, Hidras salā, bet epizodes – Atēnās, Epidavrā, Meteorā… Romantiska pēckara laika filma, skaista un mazliet naiva, – pēc pārdzīvotām kara šausmām pasaule izsapņoja skaisto sapni par mīlestību, laimi un mierpilnām debesīm.

Mans ceļojums uz Grieķiju arī sākās ar debesīm, proti, trīs stundu ilgo lidojumu no Viļņas uz Atēnām, kam sekoja stundas brauciens no lidostas līdz iepriekš rezervētai pagaidu mītnei lielpilsētas centrā. Nonākot galamērķī, vispirms bija jāsarūpē maize dienišķā, vienkāršiem vārdiem sakot, jāsameklē pārtikas veikals, un tāds arī drīz atradās Eola (mītiskā Vēju tēva) ielā, kuras galā uz klints paceļas senās Akropoles (gr. – augšpilsēta) aizsargmūri un slavenā Partenona marmora kolonas.

Trīs dienas Venēcijā


DSC06286_31_1_49
 
Kāpēc tieši Venēcija – romantiskā mīlētāju pilsēta? Pavisam prozaiska iemesla pēc – dēļ nepieciešamības izmantot nenotikušā lidojuma vietā piešķirtos vaučerus. Tā nu mēs – divas draudzes koristes un draudzenes – apbruņojušās ar Covid izraisīto šķēršļu pārvarēšanai nepieciešamajiem papīriem, vēlā vakara stundā piezemējāmies Venice Trevizo lidostā, kur mūs jau gaidīja iepriekš pasūtītā taksometra vadītājs, lai nogādātu līdz viesnīcai Venēcijas pilsētā. Un uzreiz piedzīvojām gan nepatīkamu pārsteigumu, gan laimīgu sagadīšanos. Taksometra vadītājs mums paziņoja, ka nogādās mūs tikai līdz autostāvietai pie iebraukšanas Venēcijā, tālāk mums būs jādodas vai nu kājām, vai arī ar ūdens transportu, jo ielu šaurības dēļ pārvietošanās ar sauszemes autotransportu Venēcijā ir liegta. Un nu laimīgā sagadīšanās – izrādījās, ka mūsu viesnīca atradās vien 10 minūšu gājienā no autostāvvietas.

Nākamajā rītā, stiprinājušās ar viesnīcā pasniegtajām itāliski-amerikāniskajām brokastīm – sviesta kruasānu, kafiju un kellogpārslām ar jogurtu – drosmīgi “ienirām” Venēcijas šauro ieliņu un kanālu labirintā. 

Kipras divas sejas


DSC05662a_30
  
Organizējot mūsu ceļojumu uz Kipru, nebiju domājusi, ka līdz ar salā rodamām vēstures un kultūras vērtībām nāksies iepazīt arī svešās varas veiktās okupācijas skaudro realitāti. 1974. gada 20. jūlijā Turcijas karaspēks iebruka Kipras Republikā, sagrābjot aptuveni trešo daļu tās teritorijas. Grieķu izcelsmes vietējiem iedzīvotajiem tika dotas divas stundas mantu sakravāšanai, lai, uz visiem laikiem pametot dzimtās mājas, dotos bēgļu gaitās pāri demarkācijas līnijai. Daži mēģinājuši atgriezties pēc atstātās iedzīves un nepārnāca… Zaudētas dzīvības, mājokļi, īpašumi; izpostītie likteņi, dievnami, kultūras pieminekļi, ciemati un pilsētas – tāda ir okupācijas kroplā seja.

Bet sākšu no sākuma. Uz Kipru no Rīgas devāmies ar lidsabiedrības Ryanair lidmašīnu, kas salā piezemējās ap pusnakti. Pie lidostas izejas mūs jau gaidīja iepriekš pasūtītā taksometra vadītājs, un brauciens pa nakts melnumā grimstošo salu varēja sākties.

Mūsu pirmais rīts Pafosas pilsētā (Kipras grieķu daļā) atausa dzidrs un saulains, solot karstu dienu. Un tāda tā arī izvērtās – ap vienpadsmitiem, kad devāmies apkārtnes izpētes gājienā, āra termometra stabiņš jau rādīja +35 pēc Celsija skalas. Pastaiga pa pilsētu tādā karstumā ir patiesa iespēja izbaudīt, ko nozīmē teiciens “mirkt savos sviedros”. Spirdzinājumu varēja gūt vienīgi lielveikalos, kur jaudīgie kondicionieri uzturēja mūsu ķermeņiem piemērotu gaisa temperatūru.

Tenerife – mūžīgā pavasara sala


DSC09797a_35  
Kad ārā ir ziema un no pelēkajām debesīm uz pelēkām ietvēm un pelēko namu jumtiem lēnām krīt baltās sniega pārslas, es apsēžos pie datora un sāku šķirstīt ceļojumu fotogrāfijas. Šoreiz esmu atvērusi mapi ar nosaukumu “Tenerife”. Tālu dienvidos iepretī Āfrikas kontinentam okeāna viļņu apskalota paceļas sala, kur valda mūžīgs pavasaris, kur pretī zilajam debesu jumam atveras mūžzaļo palmu vēdekļi, kur iekoptās plantācijās nobriest zeltaini banāni, aug eksotiskie meloņkoki un parkos krāšņi uzzied uguns koks.

Mūsu ceļojums uz Tenerifi sākās Londonas Getvikas lidostā. Miglainajā novembra rītā ērtā Airbus lidmašīna pēc īsa ieskrējiena strauji uzņēma augstumu un devās dienvidu virzienā, lai pēc četru stundu lidojuma, pārvarot gandrīz 3000 kilometru attālumu, piezemētos Atlantijas okeāna ūdeņu apņemtajā salā. Tikuši galā ar lidostas formalitātēm, iekāpām vietējās satiksmes autobusā, kas mūs nogādāja kūrortpilsētā ar kristīgu vietas nosaukumu Los Cristianos (tulkojumā – kristieši). Vēlāk gan nācās konstatēt, ka kristīgs ir tikai vietas nosaukums, jo neviena dievnama, kur svētdienas rītos pulcētos Kristum ticīgie, pilsētiņā nav. 

Romas brīvdienas


DSC02973a_31    
Aprīļa beigās mēs, divas draudzes koristes, devāmies iepazīt Itālijas galvaspilsētu Romu. Mūžīgā pilsēta, Svētā Roma – vai maz ir pasaulē vēl kāda pilsēta ar tik bagātu vēsturi un kultūru, tik krāšņām baznīcām un tik daudziem tūristiem, kas, apbruņojušies ar kartēm un fotoaparātiem, traucas no viena apskates objekta pie otra, stāv garās rindās, drūzmējas suvenīru bodītēs un vakaros, paguruši, pulcējas neskaitāmās āra kafejnīcās, lai veldzētu slāpes un iestiprinātos ar tradicionālo itāļu picu.

Sena leģenda vēstī, ka Romu nodibināja viens no dvīņu brāļiem, dieva Marsa dēliem – Romuls. Otram brālim Remam gan esot izgājis tikpat bēdīgi kā Bībeles Ābelim – strīdā Romuls viņu nogalināja. Šis nelāgais notikums, saskaņā ar leģendu, norisinājās Palatina pakalnā, kurp mēs ar iepriekš nopirktām biļetēm ieplānojām doties pirmdien, bet sestdienu, mūsu pirmo dienu Romā, veltījām pilsētas izpētei. Apskatījām Venēcijas laukumu un iespaidīgo karalim Viktoram Emanuelam veltīto pieminekli, uzkāpām Kapitolija pakalnā, lai aplūkotu slavenā Renesanses laikmeta mākslinieka un arhitekta Mikelandželo Buonarroti veidoto laukumu, un tad, apmetuši loku pa dienvidu saules sakarsētām ielām, nonācām milzīgu platānu lapotnes noēnotajā Tibras upes krastā.

Vidusjūras krastā


DSC09731_42  
„Eiropa dzimusi un gadsimtu pēc gadsimta dzīvojusi kā kristīgo draudžu kopa. Draudze bija koeksistences pamatšūniņa. Barbari, vestgoti un mauri nāca un gāja, bet cilvēki katru nedēļu pulcējās, lai svinētu dievkalpojumu. Baznīcas zvans pavēstīja laiku, kristību trauks un kapsēta iezīmēja svarīgus notikumus. Draudzei nav vēstures, jo tā ir dienišķā maize un ikgadējā raža. Draudzes dievnams bija un aizvien ir skaistākā vieta pasaulē.”
* Josef M. Ballarin.

Šīs rindas es izlasīju Artā pilsētas (Maljorka, Spānija) Romas katoļu draudzes informatīvajā bukletā. Un patiesi, Artā draudzes dievnams, līdzīgi kā citās Eiropas vēsturiskajās pilsētās, ir lielākā un skaistākā ēka pilsēta, ap kuru, kā cālīši pie vistu mātes siltajiem sāniem saspiedušies pilsētnieku nami. Gluži citu ainu nācies vērot mūsdienās celtajās kūrorta pilsētās – milzīgas viesnīcas, grezni restorāni, neskaitāmi veikali un kādā nomaļā vietā – neliels dievnams, kur uz brīdi iegriezties miesas prieku gurdinātam cilvēkam. Mēs lepojamies ar zinātniski tehniskā progresa sasniegumiem, milzīgā ātrumā traucamies automašīnās, vilcienos un gaisa kuģos, glīti tērpjamies un pareizi ēdam, kopjam un lolojam savu iznīcīgo ķermeni..., bet varbūt mūsu nesteidzīgie priekšteči tomēr bija gudrāki par mums, dižākās un skaistākās ēkas celdami tam, kas ir mūžīgs un neiznīcīgs.

Sardīnija – Dieva pēdas nospiedums



k-1  
Sardīnijas galvaspilsētas Kaljāri lidostā piezemējamies jau tuvu pusnaktij un, izkāpuši no lidmašīnas, uzreiz nonācām siltās un maigās dienvidu nakts skāvienos. Lidostas uzgaidāmajā telpā mūs sveicināja smaidīgs maza auguma vīriņš – viesnīcas administratores atsūtītās automašīnas vadītājs, kurš, veikli stūrēdams pa spožu lukturu apgaismotām ielām, ātri nogādāja mūs līdz rezervētai naktsmītnei pilsētas centrā.

No rīta devāmies apskatīt Kaljāri ievērojamākās vietas un vispirms Jaunavai Marijai veltīto katedrāli (uzbūvēta 13. gs.), kas pārsteidz ar savu grezno iekārtojumu. Marmora kolonas un sienu apdare, skulptūras, daudzie gleznojumi un greznie interjera priekšmeti, tas viss pirmajā brīdī pat radīja nelielu apjukumu. Altārī, centrālajā vietā, – Jaunavas Marijas tēls. Katedrālei ir arī sava svētā patronese – Svētā Cecīlija, kas 3. gs. mirusi mocekles nāvē par kristīgo ticību.

Korfu – Zaļā paradīze


corfu_048_33  
Pirmo reizi ieraugot Korfu salu, man prātā nāca angļu dabas pētnieka Džeralda Darela sarakstītās grāmatas: „Mana ģimene un citi zvēri” un „Zaļā paradīze”, kurās viņš aprakstīja savu un savas ģimenes dzīvi Korfu salā pirms Otrā pasaules kara. Korfu patiešām izskatās zaļa, pat augusta beigās. Kalnu nogāzes klāj sudraboti zaļas olīvu birzis, virs kurām paceļas slaidie ciprešu stāvi. Piemāju dārziņos sārtojas tomāti un kārdinoši nokarājas zeltaini vīnogu ķekari, bet visapkārt plešas zilā, saulē zaigojošā Jonijas jūra.

Mūsu pagaidu mītne atradās salas ziemeļos, Aharavi pilsētiņā. Pirmo dienu veltījām tuvākās apkārtnes izpētei, nepieciešamās pārtikas iegādei un, protams, siltajai jūrai. Savukārt nākamajā dienā ar vietējās satiksmes autobusu devāmies uz Korfu pilsētu. Apskatījām Veco cietoksni, uzkāpām arī augšējā bastionā, no kura paveras skaists skats uz pilsētu un ostu, paklejojām pa šaurajām vecpilsētas ieliņām un apmeklējām Sv. Spiridona baznīcu, kur īpašā telpā uzglabā šķirstu ar Svētā pīšļiem. Lai gan Korfu salas kristianizāciju saista ar apustuļu Jasona un Sosipatora vārdiem, par salas aizgādni tiek uzskatīts Sv. Spiridons, kādreizējais Kipras bīskaps, kura pīšļus bēgļi 15. gadsimta beigās no Konstantinopoles pārveda uz Korfu. Salinieki tic, ka tieši viņš pasargāja salu no drausmīgās mēra epidēmijas un turku uzbrukuma 1716. gadā. Leģenda vēstī, ka Sv. Spiridons parādījās turkiem mūka veidolā, iedvešot tiem neaprakstāmas bailes.
   1 2   

Pieteikties jaunumiem

Vārds: 
E-pasts: 
   Pieteikties

Konts ziedojumiem

RĪGAS JAUNĀ SVĒTĀS ĢERTRŪDES
EVANĢĒLISKI LUTERISKĀ DRAUDZE
Reģ. Nr. 90000302018
A/S Swedbank LV93HABA0551005442468
Mājaslapas administratore Vita Avotiņa
E-mail: vita_avotina@inbox.lv
Tālr. 29117408
© 2019 Jaunagertrudesdraudze.lv
Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: GlobalPRO »