Kipras divas sejas
Pafosas pilsētas vēsture sniedzas tūkstošiem gadu senā pagātnē. Sengrieķu dibinātā apdzīvotā vieta romiešu valdīšanas laikā attīstījās par ievērojamu ostu un administratīvo centru. Tomēr līdz kādam gluži nejaušam gadījumam pagājušā gadsimta 60. gados pilsētas kādreizējās varenības liecības bija apslēptas zem bieza zemes slāņa. Reiz kāds zemnieks, kam piederēja lauks ostas tuvumā, rokot zemi, uzdūrās kam neparastam – grīdas mozaīkas fragmentam. Nav zināms, cik lielu labumu guva zemnieks no sava atraduma, bet pasaule ieguva vienu no plašākajiem arheoloģiskajiem parkiem, kur var aplūkot brīnišķīgas pirms diviem tūkstošiem gadu radītās grīdu mozaīkas, kā arī romiešu dieviem veltīto tempļu un pilsētnieku mājokļu drupas.
Katrai Vidusjūras salai, ko gadījies apmeklēt, ir savs īpašais stāsts, savi senie mīti un leģendas. Kipra ir dievietes Afrodītes sala. Šeit, kā vēstī sengrieķu mīts, no jūras putām dzimusī skaistuma un auglības dieviete esot pirmo reizi izkāpusi krastā un peldējusies gleznainā klintīs apslēptā grotā, padarot tā ūdeņus par mūžīgās jaunības nesējiem. Arī mēs apskatījām Afrodītes vārdā nosaukto grotu, tomēr iegremdēties tās ūdeņos neriskējām, jo košs brīdinājuma uzraksts vēstīja, ka tajā mītot ūdens čūskas.
Vienu dienu ar ekskursijas autobusu devāmies kalnos, lai apmeklētu slaveno Kikkas klosteri, kur ir aplūkojama sena Dievmātes ikona, kuru tradicionāli uzskata par evaņģēlista Lūkas roku darbu. Tomēr apskatīt un, protams, arī iegādāties varēja tikai neskaitāmās kopijas klostera veikaliņā, pati svētbilde ir apslēpta cilvēku skatieniem. Svētceļnieki un ekskursanti var uzlūkot un pieskarties tikai tās sudraba pārsegam, jo, kā vēsta leģenda, evaņģēlists Lūka, gleznojot ikonas kopijas, esot lūkojies tās atspulgā, uzskatīdams sevi par pārāk grēcīgu un necienīgu, lai skatītu oriģinālu.
Kalnos apmeklējām arī nelielu sieviešu klosteri, kur mūs gaidīja mūķeņu sarūpētais cienasts – pašcepta maize ar brīnumgardu ievārījumu, ko mūķenes gatavo no dārzā ievāktiem augļiem.
Kipras kristianizācija ir saistīta ar apustuļa (no septiņdesmit) Barnabas vārdu. Dzimis un uzaudzis Kiprā, viņš kopā ar apustuli Pāvilu sludināja Evaņģēliju Antiohijas* tautām un veidoja pirmās kristiešu kopienas tagadējā Itālijas teritorijā un savā dzimtajā salā. Barnaba mira mocekļa nāvē ap mūsu ēras 62. gadu un tika apglabāts Salaminā, Kipras austrumu daļā. Vēlāk blakus viņa atdusas vietai uzcēla klosteri. Jāteic, ka vēlme apmeklēt šo svētvietu man bija radusies jau pirms dažiem gadiem, kad apkopoju materiālu nelielam rakstam par apustuli Barnabu, un, esot Kiprā, radās arī iespēja – mēs pievienojāmies gida vadītai ekskursantu grupai, kas devās pāri demarkācijas līnijas uz turku okupēto Kipras daļu.
Vispirms apskatījām seno Salaminas pilsētu – antīkās Kipras galveno tirdzniecības centru –, ko saskaņā ar leģendu uzreiz pēc Trojas kara nodibināja mītiskā varoņa Telamona dēls Tevkroms. Arheoloģiskie izrakumi Salaminas teritorijā tika uzsākti jau 19. gadsimtā, un laika gaitā dienas gaismu atkal ieraudzīja marmora kolonām ieskautais gimnasiuma* sporta laukums, ielu bruģis, pirts ar apsildāmu grīdu un baseinu, kā arī teātris ar lielisku akustiku. Diemžēl pēc salas austrumu daļas okupācijas gan izrakumi, gan vēstures pieminekļu uzturēšanas darbi Salaminā tika pārtraukti.
Bet īpaši skumjš man izvērtās Barnabas klostera apmeklējums. Patiesībā klostera vairs nav, palikušas tikai tukšas ēkas. Skaistās freskas, kas kādreiz rotāja dievnama un kapličas sienas, ir aizkrāsotas, logu vitrāžas iznīcinātas. Svētā Barnabas pīšļus mūki pārveda uz Kikkas klosteri. Un tomēr svētvieta nav aizmirsta. Kristum ticīgie turpina apmeklēt apustuļa kādreizējo atdusas vietu, vedot līdzi ikonas, lai izrotātu izpostīto dievnamu un kapliču. Kā pastāstīja mūsu gide, agrāk atstātās svētbildes uzreiz tika aizvāktas prom, tomēr tagad, konflikta pušu attiecībām nedaudz uzlabojoties, ikonas vairs netiek aiztiktas.
Mans noskaņojums neuzlabojās arī Fagamustas pilsētā, uzlūkojot par mošeju pārtaisīto kādreiz tik skaisto gotisko katedrāli, ienākot izpostītos dievnamos un redzot pamesto māju kvartālus, ko tagad apdzīvo vien ņiprās ķirzakas.
Jā, karš un okupācija nekad nevienai zemei nav nesuši svētību.
Senie romieši pielūdza dievu Janusu, ko attēloja ar divām sejām, kas pavērstas pretējos virzienos. Arī Kiprai ir divas sejas. Viena smaidoša, saules staros mirdzoša, skaidro jūras ūdeņu apņemta – Dieva svētīta zeme, kur cilvēkiem priekā un pateicībā dzīvot un ievākt sava darba augļus; un otra – cilvēku neprāta sašķelta, dzeloņdrātīm pārdalīta, kas ar bažām un cerību lūkojas nākotnē.
Fotoalbums* Antiohija - tagadējā Turcija Gimnasium - skola senajā Grieķijā
