2024. gada 10. oktobris
Vārdadienas:
Arvīds, Arvis, Druvis
Israēla nams saka: mūsu
kauli ir izkaltuši, mūsu cerība
zudusi, un mēs esam pagalam!
Tādēļ pravieto un saki tiem: tā
saka Kungs Dievs: redzi, es
atvēršu jūsu kapus, un es jūs,
savus ļaudis, uzcelšu no kapiem.
Ech 37:11–12

Tāpat arī mirušo
augšāmcelšanās– sēts top iznīcībā,
bet augšāmceļas neiznīcībā.
Sēta top dabīga miesa, bet
augšāmceļas garīga miesa.
1Kor 15:42, 44

Dievkalpojumi

svētdienās 11.00
ceturtdienās 19.00


Bībeles stunda
svētdienās pēc dievkalpojuma

Kancelejas darba laiks

trešdienās un piektdienās
no 11.00 līdz 13.00,
ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30

Draudzes mācītāji

Guntars Dimants
E-pasts: guntars.dimants@gmail.com
Tālr.: +371 29461947
Pieņem ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30 draudzes kancelejā.

Tālis Freimanis
E-pasts: talis.f@tvnet.lv
Tālr.: +371 29608801

Kontakti

Adrese: Brīvības iela 119,
Rīga, LV-1001
Tālr. +371 67377236
E-mail: jaunagertrudes@lelb.lv
<< Skatīt kartē

Draudzes priekšnieks
Vilis Kolms
E-mail: vilis@latnet.lv
Tālr. +371 29473213



Naines izglītības programma. Lk 7:11–17


resurrection_funeral_death_barrett_christ-ezgif.com-webp-to-jpg-converter

Šodienas evaņģēlijs ir viens no unikālajiem, kas atrodams tikai pie Lūkas. Viņš apraksta kādas atraitnes mirušā dēla augšāmcelšanu. Šim notikumam ir tieša līdzība ar pravieša Elijas augšāmcelto vienīgo mātes dēlu, kas arī bija atraitne. Turklāt Jēzus, apmeklējot sinagogu Nācaretē, kā piemēru piemin atraitni, pie kuras sendienās Dievs sūtīja pravieti Ēliju, lai viņš izglābtu to no bada un augšāmceltu tās mirušo dēlu. Ar šiem notikumiem Lūkas atgādina par Dieva mīlestību, līdzcietību un varu pār nāvi, kas kļuvusi redzama Jēzus personā. Tas nav tikai stāsts par pagātni – tas ir dzīvs vēstījums mums visiem šodien. Dievs grib un spēj dziedināt satriektas sirdis, un caur savu Dēlu Viņš aicina šajā terapeitiskajā procesā iesaistīties ikvienu cilvēku. To apliecina Lūkas, aprakstot mācekļu sūtīšanu kalpošanā – “sludināt Dieva valstību un ārstēt slimos.” (Lk 9:2) Kļūšana par Dieva žēlastības, līdzcietības un dzīvības aģentu ir ikviena cilvēka mūžizglītības aicinājums.

Ticības prieks. Jņ 16:16-22

Priecāties, gavilēt, izjust lielu prieku – šādi var tulkot šīs svētdienas latīnisko nosaukumu Jubilate. Kāds gan varētu būt tas īpašais iemesls šodienas priekam un līksmei? Mēs aizvien dzīvojam kara ēnā un droši vien daudz vieglāk būtu uzskaitīt iemeslus noskumšanai un raizēm. Taču, kā jau būsim pamanījuši, Jāņa evaņģēlija īpašās tēmas ir mācīšanās skatīties ar sirdi un kopība ar patiesās dzīvības Kungu – Jēzu Kristu.

Šodienas lasījums iesākas ar Jēzus vārdiem: “Vēl brīdi un jūs mani vairs neredzēsiet?” Šie vārdi izraisīja mācekļos neizpratni: “Kas tas ir, ko Viņš mums saka?” Noskaņu vēl drūmāku varēja padarīt Jēzus vārdi: “(..) jūs raudāsiet un sērosiet.” To sakot, Jēzus negrasījās sēt izmisumu mācekļu sirdīs. Gluži otrādi, Viņš savu sacīto noslēdza ar vārdiem: “Es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirdis priecāsies, un neviens jums neatņems jūsu prieku.” Tas tiešām ir intriģējoši.

Priecīga un redzīga sirds. Jņ 20:19-29


1_BWzP-TLnm56TJlKP1vsE1Q

Šodien mēs svinam Balto svētdienu. Tās latīniskais nosaukums ir “Quasi modo geniti”, kas ņemts no apustuļa Pētera vēstulē atrodamajiem vārdiem: “Kā nupat piedzimuši bērni, alkstiet pēc tīra garīga piena.”1 Agrīnajā baznīcā šajā dienā, Lieldienās kristītie, nāca pie Svētā Vakarēdiena un tika uzņemti draudzē – kopībā ar Kristu. Taču šajā jaunajā kopībā mēs visi ienākam kā bērni, augam tajā un lēnām iemācāmies ieraudzīt patiesību. Šodien mēs ar prieku šajā kopībā uzņemam jaunos draudzes locekļus.

Evaņģēlijā mēs lasām par mācekļiem, kas bija sapulcējušies bēdu un vakara krēslas piepildītajā telpā. Nama durvis bija aizslēgtas, jo viņi ļoti baidījās, ka tie, kas sagūstīja Jēzu, nāks un apcietinās arī viņus. Katra skaņa, ko viņi dzirdēja mājā vai ārpus tās, izklausījās pēc gūstītāju soļiem. Ja mācekļi sarunājās, tas notika čukstus, lai neviens tos nedzirdētu. Mazās augšistabas gaisu piesātināja bailes. Un tad Viņš pēkšņi uzradās un nostājās viņu vidū!

Dzīve ar dzīvības Dievu. Jņ 8:46-59

Šodienas evaņģēlija lasījumā mēs tiekam aicināti uzticēties Dieva klātbūtnei, ko mums dāvā Jēzus. Viņš oponentu klātbūtnē drosmīgi pasludināja savu dievišķo identitāti, sakot: “Pirms Ābrahāms bija, Es Esmu.” Ar šo apgalvojumu Viņš lika farizejiem atcerēties vārdus, ko Radītājs sacīja Mozum no degošā ērkšķu krūma: “Es Esmu, kas Es Esmu.”1 Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs, kas brīnumainā veidā vadīja tēvus un izveda tautu no verdzības, tagad Jēzus rokām darīja brīnumus Jūdejā un Galilejā. Tomēr, neskatoties uz Jēzus sacīto un paveikto, tautas vadoņi un skolotāji pretojās atzīt Kristus dievišķo dabu. Viņu lepnība, paštaisnība un neticība, raugoties Kristus vaigā, tiem liedza atpazīt apsolīto Glābēju. Šī tautas vadoņu attieksme tika dienu dienas sēta tautas apziņā. Jūdi ilgojās pēc brīvības, bet, kad tā bija rokas stiepiena attālumā, viņi to atraidīja, jo viņu sirds un prāts bija nepatiesības apēnots.

Būt kopā ar uzvarētāju Kristu. Mt 4:1-11

Gavēņa laika pirmās svētdienas evaņģēlijs liek mums pievērsties Jēzus kārdināšanas notikumam. Velna kārdinājumi ir attēloti tik groteskā veidā, ka mūsdienu cilvēka prātam tie var atsaukt atmiņā vien kaut ko no pasaku sižetiem. Virspusēji raugoties, var pat likties, ka velna piedāvājumi ir infantili. Tad nu gan liela muiža? Ja velns man šodien liktu pārvērst akmeņus par maizi, es viņu pasūtītu ratā. Līdzīgi arī ar nolēkšanu no baznīcas torņa – lai lec pats, ja viņam tas patīk. Ir taču daudz nopietnāki izaicinājumi, kuru dēļ varētu vienoties kaut ar pašu velnu. Kā, piemēram, tik pazīstamajā filmā “Emīla nedarbi”, kur pēc kārtējā nedarba Emīla tēvs ir tik izmisis, ka izsaucas: “Avīzēs raksta, ka Amerikā plosās zemestrīce. Kas tas ir zemestrīce?! Lai viņiem aizsūta Emīlu, tad viņi vienreiz dabūs trūkties!” Iespējams, vēl grūtāk būtu atturēties no velna piedāvājuma pārvērst vides aktīvistus par akmeņiem tai māmiņai, kura, no rīta ejot ar bērnu uz savu auto, atklāj, ka riepām nolaists gaiss un uz vējstikla atstāta zīmīte ar virsrakstu: “Jūsu degvielas rijējs ir kaitīgs.”*

Cerība ir gara un sirds noskaņošana labajam. Mt 6:16–21


Jau teju divus gadus dzīvojam nežēlīga kara, terora un genocīda ēnā. Krievija turpina sēt nāvi Ukrainas zemē. Eiropas pēckara paaudzes, kas uzaugušas ar cēlo lozungu “Nekad vairs!”, nu atkal stāv iznīcības realitātes priekšā. Vārdi, kas ik gadus izskan Pelnu dienas dievkalpojumos: “Piemini, cilvēk, no zemes tu esi ņemts, un zemē tu atkal atgriezīsies”, ir ieguvuši taustāmu nozīmi. Nav šaubu, mēs visi esam pakļauti dzimšanas un miršanas ciklam, tomēr izšķiroša ir kāda būtiska detaļa – vai mirsti kā grēka vergs, vai kā Dieva atbrīvotais. Vai kā Kains, kas, ļaunuma sasaistīts, gāja pretī nāves tumsai, vai kā Ābels, kurš, apzinoties nāves realitāti, ar visu savu gribu tiecās pretī dzīvības gaismai.

Stāsts par diviem brāļiem cilvēces rītausmā ir skaudra mācība un brīdinājums arī mums, kas dzīvojam 21. gadsimtā. Kas gan toreiz Kainam bija Ābels? Kamēr grēks – netaisnība, varaskāre, lepnība – stāvēja vēl tikai pie nama sliekšņa, viņš bija brālis. Bet, kad Kains grēku uzlūkoja kā iespēju kļūt lielam un varenam, ļaunais ienāca viņa sirdī, pārņēma prātu un pakļāva miesu. Tajā brīdī Ābels brāļa acīs pārtapa par nicināmu, nogalināmu un ar saknēm izraujamu svešķermeni: “Un Kains cēlās pret Ābelu, savu brāli, un nokāva viņu.”1 Cik zīmīgi – Kains nepieteica karu, viņš teica, “savam brālim Ābelam: “Ejam uz lauka!” Ļaunumu vienmēr pavada meli, viltus, nicinājums, marodierisms, sāpes un slepkavības. Tāda realitāte ir kļuvusi par ikdienu Ukrainas teritorijā, visas Eiropas acu priekšā.

Cerību un iedrošinājuma sēja. Lk 8:4-15


6951

Lasot Jēzus līdzības, pirmais, kas nāk prātā, ir Viņa apbrīnojamā spēja ietērpt sarežģītas tēmas vienkāršos vārdos. Tas pavisam noteikti norāda uz Jēzus vērīgumu, ar kādu Viņš raugās uz katru cilvēku un sabiedrību kopumā. Un, kas ir svarīgi, Jēzus līdzībā nav nedz nosodījuma, nedz tiešas pamācības. Turklāt Jēzus nenorāda ar pirkstu, kam tieši tā adresēta. Tie varētu būt Viņa ģimenes locekļi, jo Marks, apraksta divas epizodes*, kad ģimenes locekļi ar neizpratni un nosodījumu vērtē Jēzus kalpošanu. Tikpat labi tie var būt mācekļi, ļaudis no tuvākās apkārtnes, rakstu mācītāji un farizeji.

Neļauj iznīcībai uzvarēt. Mt 8:1-13

Mīļie brāļi un māsas Kristū. Es vēlos pievērst uzmanību dažām būtiskām detaļām, kas palīdzēs mums saskatīt šodienas evaņģēlija lielo dziļumu un nozīmi. Iesākumā mums ir jāpievēršas pirmajam Jēzus brīnumam, kas notika kāzās Kānā. Izbeidzoties vīnam, Jēzus atjauno tā krājumus, pārvēršot ūdeni vīnā. Ar to Jēzus norādīja, ka Dieva valstība ir neizsīkstošas dzīvības un gara spēku avots. Ar kāzām iesākas divu cilvēku savienība, kas ir priekšnosacījums jaunas dzīvības iesākumam. Mēs visi esam šādas kopības auglis. Dievs nenoskatās uz cilvēka dzīvi no attāluma, Viņš ir klātesošs kā neizsmeļams dzīvības un mīlestības avots.

Patiesā gaisma Jņ 1:6-8,19-28

Gaismas nozīme mūsu dzīvē nav pārvērtējama. Gan jau mēs katrs kaut reizi mūžā esam piedzīvojuši pēkšņu elektrības atslēgšanos ziemas vakarā un to apjukumu, ko izraisīja orientieru pazaudēšana tumsas dēļ. Nav šaubu, tumsa ierobežo mūsu spēju rīkoties ierastā ritmā, tā izraisa apjukumu un pat bailes. Tāpēc gaisma un tumsa ir jēdzieni ar dziļu nozīmi. Ne jau velti dzīvība, gudrība un zināšanas tiek salīdzinātas ar gaismu, bet tumsa – ar nezināšanu, dusmām, iznīcību un nāvi.

Kādā vietā Jēzus saka: “Staigājiet gaismā, kamēr jums ir gaisma.” Citiem vārdiem – dzīvojiet patiesībā, kamēr jums ir dzīvība. Kas ir tā patiesība, kuras dēļ dzīvojam? Kas ir tie orientieri, pēc kuriem vadāmies? Adventa laiks mums liek pārdomāt un rast atbildes uz virkni nozīmīgu jautājumu par sevi, dzīvi un patiesās dzīvības avotu – Dievu

Lk 21:25-33


Pirmajā Adventes svētdienā, uzsākot jauno Baznīcas gadu, mēs esam aicināti nopietni uzklausīt evaņģēlija vēsti. Šajos pantos Jēzus runā par zīmēm pie debesu ķermeņiem, globālām seismiskām un anormālām atmosfēriskām norisēm un par cilvēku izmisumu un ciešanām. Šie procesi, Jēzus vārdiem runājot, ir priekšvēstneši cilvēces dezorientācijai jeb vērtību zaudēšanai. Tam par apliecinājumu ir vārdi, ko Jēzus saka dažus pantus iepriekš, – “Jo tās ir soda dienas, lai piepildītos viss, kas ir rakstīts, (..) liels posts nāks pār zemi un dusmas pār šo tautu.” (22-23.p.)

Varētu jautāt, vai cilvēku maldi un muļķība spēj ietekmēt debesu un zemes fizikālos spēkus? Sagandēt un piesārņot ūdeņus, zemi un gaisu mēs spējam pavisam noteikti. Mūsu bezatbildīgā un pārmērīgā resursu izmantošana jau ir izraisījusi nopietnas klimata izmaiņas. Ir grūti atbildēt, vai mūsu spēkos ir visu vērst par labu. Viens gan ir skaidrs, mums ir jārīkojas, vismaz jādara visu, kas ir mūsu spēkos.
   1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11   

Pieteikties jaunumiem

Vārds: 
E-pasts: 
   Pieteikties

Konts ziedojumiem

LATVIJAS EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀS BAZNĪCAS
RĪGAS JAUNĀ SVĒTĀS ĢERTRŪDES DRAUDZE
Reģ. Nr. 90000302018
A/S Swedbank LV93HABA0551005442468

Mājaslapas administratore Vita Avotiņa
E-mail: vita.avotina2@gmail.com
Tālr. 29117408
© 2019 Jaunagertrudesdraudze.lv
Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: GlobalPRO »