2023. gada 7. februāris
Vārdadienas:
Nelda, Rihards, Ričards, Rišards
Viņā priecājas mūsu
sirdis, jo Viņa svētajam
Vārdam mēs uzticamies.
Ps 33:21

Esiet vienmēr priecīgi!
Lūdziet Dievu bez mitēšanās!
1Tes 5:16–17

Dievkalpojumi

svētdienās 11.00
ceturtdienās 19.00

Tezē svētbrīži >>

sestdienās 19.00

Kancelejas darba laiks

trešdienās un piektdienās
no 11.00 līdz 13.00,
ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30

Draudzes mācītāji

Guntars Dimants
E-pasts: guntars.dimants@gmail.com
Tālr.: +371 29461947
Pieņem ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30 draudzes kancelejā.

Tālis Freimanis
E-pasts: talis.f@tvnet.lv
Tālr.: +371 29608801

Kontakti

Adrese: Brīvības iela 119,
Rīga, LV-1001
Tālr. +371 67377236
E-mail: jaunagertrudes@lelb.lv
<< Skatīt kartē

Draudzes priekšnieks
Vilis Kolms
E-mail: vilis@latnet.lv
Tālr. +371 29473213
Pieņem trešdienās un
piektdienās no 11.00 līdz 13.00



Labākais vēl ir priekšā. Jņ 2:1–11


kaan

Pieļauju, ka daudzi no mums kā laimīgāko dzīves dienu varētu minēt savas kāzas. Tomēr ir jāpatur prātā, ka ne visi cilvēki ir aicināti laulības dzīvei, savukārt kādi vēl nav atraduši savu līgavu vai līgavaini, un diemžēl kādiem, neskatoties uz vislabākajiem nodomiem, laulība ne vienmēr saistās ar labām atmiņām. Bet, neskatoties uz mūsu pieredzi, laulība ir Dieva dāvana, priekpilns notikums, skaistākā diena un vislabākā balle, kurā tikām uzaicināti kaut vai kā viesi. Kāzas ir sākums jaunajam – jaunas kopības dzimšanas svētki!

Šodienas evaņģēlijā ir sacīts, ka “trešajā dienā bija kāzas Galilejas Kānā, un Jēzus māte bija tur. Arī Jēzu un viņa mācekļus uzaicināja uz kāzām.” Iedomāsimies uz mirkli savas kāzas vai gaidāmo jubileju, kur līdzās radiem un draugiem esam paredzējuši vietu arī Jēzum, Svētajai Marijai un svētajiem apustuļiem. Izklausās savādi, vai ne? Bet mēs taču dzīvojam Dieva valstības klātbūtnē, jo līdz ar Jēzu tā ienākusi mūsu realitātē – “Dieva valstība ir jūsu vidū!” (Lk 17:21) Un redzat, Jēzus nenoraida ielūgumu, Viņš dodas kopā ar māti un mācekļiem uz kāzām mazā lauku ciematā. Vai tas nav aizkustinoši? Mūsu Dievam nav vienaldzīgas mūsu dzīves norises, fiziski un miesīgi nozīmīgais. Viņš nāk uz svētkiem, kuros tiek svinēta vīrieša un sievietes kļūšana par vienu miesu – ģimeni. Jēzū personificētā Dieva valstība nav tik ekskluzīvi garīga, ka nevarētu būt klātesoša pie mūsu viesību galda. Mūsu Dievam nav sveši mūsu prieki, vēlme svinēt un baudīt – mīlēt cilvēkus un dzīvi.

Vai mums būs citu gaidīt? Mt 11:2-10

Adventa otrās svētdienas tēma ir par cerību un ticību, kuras objekts un subjekts ir vienlaikus klātesošs un vēl tikai gaidāms. Šodienas evaņģēlijs ir par ticību, kas spēj pastāvēt ikviena pārbaudījuma priekšā.

Jāņa Kristītāja vārdos ir saklausāma nepatīkama priekšnojauta. Nav šaubu, viņa ticība Dieva apsolījumam ir nelokāma, bet kā ir ar mācekļiem? Viņi bija klausījušies sava skolotāja vārdos  “Atgriezieties no grēkiem, jo Dieva valstība ir klāt.” Ir redzējuši to, uz kuru norādīdams, Jānis sacīja: “Lūk, Dieva jērs, kas nes pasaules grēku”, un “Es skatīju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz viņa.” Tagad viņu skolotājs ir cietumā. Kur tagad ir Dieva valstība, kur Glābējs? Vilšanās ir tuvu pienākusi, lai satvertu mācekļus savā varā. Tāpēc Jānis tos sūta pie Jēzus, kurš spēj kliedēt šaubas un vairot ticību.

Kad Jāņa Kristītāja mācekļi jautāja Jēzum, vai viņš ir gaidītais Mesija, Jēzus atbildēja: “Ejiet un sakiet Jānim visu, ko dzirdat un redzat.” Jēzus nesāk stāstīt par sevi, bet gan par to, ko Viņa klātbūtne izraisa, jeb kā Dieva valstība top redzama: “Akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīsti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.” Fakti apstiprina vārdus. Proti, pastāv vārdu un darbu saskanība. Vai šāds saskanības trūkums nav mūsdienu pasauli raksturojošs faktors?

No ceļmalas pie kāzu galda. Mt 22:1-14


ezgif-2-17617bee7f44_70

“Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam”
, ar šiem vārdiem Jēzus iesāk līdzību, vēršoties pie tautas vadoņiem – augstajiem priesteriem un tautas vecajiem – ļaudīm ar varu. Viņu priekšteči reiz kopā ar Mozu un Āronu, būdami kalnā, skatīja Dieva godību, baudīja Viņa labestību: “(..)Viņš roku necēla pret Izraēla dēlu vadoņiem! Tie skatīja Dievu, ēda un dzēra!” (2Moz 24:9-11) Nav šaubu, šajā līdzībā Jēzus runā par Izraēla tautu, kas laikam ritot, ir atkritusi no sava Dieva. Viņa laipnību un žēlastību tie bija apmainījusi pret pašu izdomātajiem likumiem, kļūdami par to vergiem.

Līdzībā Jēzus pretstata divas valstības – Dieva un cilvēku. Pirmā realizējas ar mērķi atbrīvot cilvēku no grēka varas, kamēr otrā to cenšas paturēt verdzībā. Kā arī apustulis Pāvils saka jūdiem: “Bet tagad, kad jūs esat atzinuši Dievu; pareizāk gan, kad Dievs jūs ir atzinis, kā tad jūs atkal pievēršaties nespēcīgajiem un nabadzīgajiem pirmspēkiem un no jauna gribat ļaut tiem sevi paverdzināt?” (Gal 4:9) Lai aprakstītu šī stāvokļa dramatismu, Kristus lieto ļoti spilgtu tēlus – kāzu svinības ar tām raksturīgo prieku un mielastu, un galēju tumsu, kurā valda vien izmisums un ciešanas.

Piedošanas valstība. Mt 18:23–35


Vai nebūtu fantastiski, ja mēs varētu izvēlēties pasauli, kādā dzīvot? Jā, kāda ir šī mūsu ideālā pasaule? Dzīvojot trešā pasaules kara ēnā, šīs iedomātās pasaules lozungs varētu būt: “Vairs nekādas vardarbības!” Mēs esam noraizējušies par saviem bērniem, mazbērniem un pasauli, kurā viņi aug. Taču raižu iemesls nav tikai vardarbība, ko atnesis karš Ukrainā. Tā ir arī pazemošana un fiziska izrēķināšanās skolās, par kuru dzirdam aizvien biežāk. Un kur vēl statistika par vardarbību ģimenēs, ar kuru bērni saskaras mājās? Ideālai pasaulei vajadzētu būt tādai, kurā nav nekāda veida vardarbības.

Vārds “vardarbība” nozīmē vairāk nekā fizisku pāridarījumu. Ja vēlamies dzīvot pasaulē bez tās, mums ir jāizslēdz visi veidi, kādos mēs viens otru sāpinām. Jēzus, gribēdams “izcelt” vardarbību plašākā nozīmē, Kalna sprediķī sacīja: “Jūs esat dzirdējuši, ka tēvutēviem ir sacīts: nenogalini, un, kas nogalina, tas nododams tiesai. Bet es jums saku: ikviens, kas uz savu brāli dusmojas, nododams tiesai; ikviens, kas uz savu brāli saka: nejēga, nododams sinedrijam, bet, kas uz savu brāli saka: stulbais bezdievi, tas nododams elles ugunīs.” (Mt 5:21-22). Jā, mēs viens otru sāpinām neskaitāmos veidos. Tāpēc ideālajā pasaulē nav vietas nekāda veida vardarbībai – nedz fiziskai, nedz emocionālai.

Mīlestības gaismas lokā. Mt 22:34–46 >>


Pobijenije_kamniami_84_1

Vienā no laulību korāļiem ir vārdi: “Mīlestības gaismas lokā vēlamies mēs vienmēr iet, lai nav dzīves bēdu sloga, prieka saule nenoriet!” (Jaun. dz. gr., 498) Patiesi, šajos vārdos ir ietvertas ikviena cilvēka ilgas un cerības – būt mīlētam un laimīgam. Bet vai mēs izprotam, kas ir mīlestība un laime? Es pieļauju, ka nē. Teju puse noslēgto laulību tiek šķirtas. Bez tam liela daļa pāru dzīvo bez attiecību legalizēšanas – mazāk saistību, mazāk atbildības. Kā gan citādi, ja dzīvojam mirkļa kaislību un iegribu vadīti.

Mēs dzīvojam laikā, kad liela daļa sazināšanās notiek ar viedierīču starpniecību, kur vārdus aizvietojam ar “emoji” simboliem un nesakarīgiem vārdu un frāžu saīsinājumiem. Turklāt esam iemācījušies domas izteikt 280 zīmju robežās, kā tas, piemēram, ir Twitter vietnē. Ja lasām ziņas, tad galvenokārt virsrakstus un redaktora izceltos citātus. Aprobežojamies ar “lētām” intervijām, influenceru “atziņām”, tehnoloģiskiem jaunumiem viedierīču tirgū, kaut ko no modes, no skaistuma un veselības. Citiem vārdiem, no visa pa drusciņai, bez dziļāka ieskata un izpratnes.

Naines pieredze. Lk 7:11-17


1102014640_univ_lsr_xl_87

Šodienas evaņģēlijs,
tāpat kā stāsts par desmit spitālīgo dziedināšanu, ir viens no unikālajiem pie Lūkas atrodamajiem notikumiem. Tas apraksta kādas atraitnes mirušā dēla augšāmcelšanu. Jā, šis nav vienīgais mirušo augšāmcelšanas gadījums evaņģēlijos, bet tajā ir kaut kas ļoti īpašs. Lūkas stāstījums palīdz lasītājam ieraudzīt dramatisma piesātināto notikuma fonu, kas nepārprotami liek to uzlūkot kā vienu no Jēzus zīmēm. Iespējams, pat vienu no spilgtākajām zīmēm.

Bet nu aplūkosim visu pēc kārtas. Stāsts iesākas ar ziņu par Jēzu, kas, mācekļu un daudzu ļaužu pavadīts, dodas uz Naines pilsētu. Ievads ir daudzsološs, jo vārds “Naine” tulkojumā nozīmē – apburoša vai daiļa. /Mazliet latviskojot, mēs varētu sacīt: “Viņš devās uz pilsētu, sauktu par Skaiskalni.”/ Taču šo jauko noskaņu izmaina no pilsētas iznākusī bēru procesija – liels pūlis pilsētnieku. Dramatisma nots kļūst drūmāka, uzzinot, ka procesijas priekšgalā ir kāda atraitne, kas seko zārkam, kurā guldīts viņas vienīgais dēls – vēl pusaudzis jeb jauneklis. Viss, kas bija atlicis šai atraitnei, kas sniedza prieku, cerību un jēgu, bija zudis. Notikuma centrā ir māte, kuras sirdi salauzusi dēla nāve, – viss ir zudis. Taču arī pilsētnieku pūlis ir zem šīs zaudējuma un bezcerības zīmes. Visa procesija ir ceļā uz kapsētu, vietu, no kuras nespēj izvairīties pat jaunība. Vai nav zīmīgi, ka šis zaudējuma sāpju apēnotais gājiens iziet no Naines? Tie visi savā ziņā ir spiesti iet prom no tā, kas vēl nesen ir šķitis apburošs un daiļš.

Lūkas 17:11-19


Brooklyn_Museum_-_The_Healing_of_Ten_Lepers_Guerison_de_dix_lepreux_-_James_Tissot_-_overall1

Šodienas notikums ir atrodams vienīgi Lūkas evaņģēlijā un tajā ir saskatāms zināms simbolisms – 10 cilvēki. Skaitlis 10 senajā pasaulē apzīmēja pabeigtu vienumu jeb pilnību, un ļauj mums raudzīties uz šo notikumu, kā tādu, kas aptver visu cilvēku kopību. Tas saskan ar Bībeles universālo vēstījumu: “(..) nav neviena taisna, neviena paša (..) visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības.” (Rom 3:10;23. Skat. Ps 14:1-3; 53:2-3) Ikvienam cilvēkam ir vajadzība būt atbrīvotam jeb izglābtam. Šodienas evaņģēlijs ir par mums, par visu cilvēci.

Kristū neviens nav pazudis. Lk 15:1-10


Esam tikko nosvinējuši Līgo svētkus un Jāņa dienu. Latviešu folklorā Līgo vakars ir sagatavošanās Jāņa dienas atnākšanai: “Visu gadu Jānīts nāca, Nu atnāca šovakar...” Jāņa diena ir saulgriežu kulminācija jeb piepildījums. No šīs dienas dabas procesos iesākas virzība pretī rudenim un ziemai. Taču kristīgā tradīcijā Jānis Kristītājs ir ceļa, virziena, rādītājs. Piepildījums un mērķis ir Kristus – kāds, kurš nāk, lai meklētu un atrastu pazudušo. Jēzus pats vienlaikus ir ceļš, patiesība un dzīvība. Nonākot pie šī mērķa, ikviens var iegūt neiznīkstošu dzīvību: “Es Esmu nācis, lai (jums) būtu dzīvība un būtu pārpārēm.” (Jņ 10:10)

Lai izprastu un satvertu šīs nemainīgās dzīvības dāvanu, ir svarīgi saprast šodienas evaņģēlija fonu. Ap Jēzu ir sapulcējušies muitnieki un grēcinieki, lai Viņā klausītos. Acīmredzot Jēzus vārdi bija sakustinājuši šo cilvēku sirdis, sniedzot dziedinājumu. Tieši tas satrauc rakstu mācītājus un farizejus. Pirmie atbild par tautas garīgo izglītību, otrie – par tautas tradīciju saglabāšanu. Vai nav dīvaini, ka šos cilvēkus saniknoja Jēzus, kurš ar saviem vārdiem atgrieza uz patiesības, ticības un apsolījuma ceļa nomaldījušās dvēseles? Jēzus vārdiem runājot, farizeji norakstīja zaudējumos nomaldījušos un pazaudētos cilvēkus. To apstiprina Viņa līdzības ievadvārdos izteiktā doma: “Kurš no jums, kas vienu pazaudējis?” Viņš grib sacīt: “Lūk, te ir ne tikai viena avs un viena drahma (mazas vērtības naudas gabals), bet vesels pulks pazudušo un nozaudēto! Priecājieties līdz ar eņģeļiem, jo Es viņus esmu atradis! Pievienojieties izglābto pulkam!”

Jaunā pasaule dzimst sāpēs. Jņ 16:5-15


Pravieša Jesajas pasludinājumā skan Dieva balss: “(..) kā dzemdētāja Es kliegšu, sēkdams un elsdams!”1 Tā Dievs piesaka jaunās pasaules kārtības tapšanas procesu. Gaisma, kas atspīdēs pasaules tumsā, jaunie, līdz šim nepazītie un līdzenie ceļi, mums būs izaicinājumu pilns sākums. Šis pieteikums šķiet dīvains, jo kā gan gaismas pielieti līdzenumi ar jauniem, līdzeniem ceļiem var būt grūti mērojami? Kā jau zinām no pieredzes, – tur, kur tiek ierīkots jauns un plašs lielceļš, vienmēr atradīsies kāds, kurš, nereti sev par postu, gribēs atbrīvot sava auto dzinējā apslēptos “zirgus”. Vēl sarežģītāk ir tad, kad runa ir par mūsu dvēselē apslēpto spēku “atbrīvošanu” uz pašu iedomātās brīvības lielceļiem. Jaunas šosejas ir jāiebraukā ar zemiem ātrumiem, jo asfalta virsmu klāj slidena bituma kārtiņa, kas pārgalvīgam un neapdomīgam braucējam var izrādīties bīstamas lamatas. Tā arī ir ar Dieva jauno lietu kārtību – to vispirms ir jāizprot, un ir jārēķinās ar riskiem, ko varētu sagādāt rīkošanās pēc vecajiem un mums tik ierastajiem rīcības modeļiem. Tieši par šo jauno Dieva “ceļu” un grēka varā mītošās cilvēces izaicinājumiem un briesmām ir šodienas evaņģēlijs.

Vairāk par visu sargi savu sirdi.* Jņ 10:11-16

402016046_univ_lsr_xl  
Mūsu Kunga žēlsirdības svētdienas1 evaņģēlijs mums atklāj vienu no daudzajiem Jēzus “ES ESMU” izteikumiem. Jēzus saka: “ES ESMU labais gans.” Pavisam droši var sacīt, ka šie izteikumi pēc formas satur līdzības elementus. Labais gans ir ne tikai skaists tēls, tā ir arī nepārprotama atsauce uz 23. Dāvida dziesmu: “Kungs ir mans gans.” Taču Jēzus piemin vēl trīs tēlus – avis, algotu ganu un vilku. Pirms mēģinām ieraudzīt Kristu kā labo ganu, mums vispirms ir jāatklāj pārējo tēlu nozīme, jo tie apraksta no Dieva atsvešinātu cilvēku sabiedrību.

   1 2 3 4 5 6 7 8 9 10   

Pieteikties jaunumiem

Vārds: 
E-pasts: 
   Pieteikties

Konts ziedojumiem

RĪGAS JAUNĀ SVĒTĀS ĢERTRŪDES
EVANĢĒLISKI LUTERISKĀ DRAUDZE
Reģ. Nr. 90000302018
A/S Swedbank LV93HABA0551005442468
Mājaslapas administratore Vita Avotiņa
E-mail: vita_avotina@inbox.lv
Tālr. 29117408
© 2019 Jaunagertrudesdraudze.lv
Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: GlobalPRO »