2022. gada 4. oktobris
Vārdadienas:
Modra, Francis, Dmitrijs
Vai! tam, kas savu Radītāju
apstrīd – tas tik šķemba no
māla trauka! Vai māls teiks
savam veidotājam: ko tu taisi?
Jes 45:9a

Mūsu Tēvs debesīs!
Svētīts lai top Tavs Vārds.
Lai nāk Tava Valstība.
Tavs prāts lai notiek kā
debesīs, tā arī virs zemes.
Mt 9:9-10

Dievkalpojumi

svētdienās 11.00
ceturtdienās 19.00
(atsāksies 6. oktobrī)

Tezē svētbrīži >>

sestdienās 19.00

Kancelejas darba laiks

trešdienās un piektdienās
no 11.00 līdz 13.00,
ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30

Draudzes mācītājs

Guntars Dimants
E-pasts: guntars.dimants@gmail.com
Tālr.: +371 29461947
Pieņem ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30 draudzes kancelejā.

Kontakti

Adrese: Brīvības iela 119,
Rīga, LV-1001
Tālr. +371 67377236
E-mail: jaunagertrudes@lelb.lv
<< Skatīt kartē

Draudzes priekšnieks
Vilis Kolms
E-mail: vilis@latnet.lv
Tālr. +371 29473213
Pieņem trešdienās un
piektdienās no 11.00 līdz 13.00

Valdes priekšsēdētājs
Agris Eglītis
E-mail: agris.eglitis@gmail.com
Tālr. +371 26330046
Pieņem ceturtdienās
no 15.00 līdz 18.30



Jēzus kristība. Jņ 1:29-34


Baptism-of-Jesus-Christ

Jēzus kristību notikums ir viena no evaņģēlijos atrodamajām teofānijām jeb Dieva atklāsmēm materiālajā pasaulē. Apustulis Jānis nepievērš tik daudz uzmanības pašai kristības norisei, kā tas, piemēram, ir Mateja evaņģēlijā1, bet tam kā Dievs piesaka savas valstības klātbūtni. Jānis it kā grib lasītājam sacīt: “Redzi, kā Kristus vienmēr nāk pazemībā, ne ar procesijām un godu, ne ar sevis paaugstināšanu vai atbilstoši “varas statusam”. Pat tad, kad Viņš darīja savus lielākos brīnumus, Viņš nesūtīja pa priekšu vēstnešus vai skaļus paziņojumus, lai sapulcētie cilvēki slavētu Viņa darbus. Jēzus veica brīnumus no tīras mīlestības un kā atklāsmi lielajai Dieva žēlastībai.”

Ar to mīļo Jēzus vārdu* Lk 2:21


Ar šiem vārdiem – to autors ir 18. gadsimta Brāļu draudzes mācītājs – iesākas viens no gadumijas korāļiem. Iesākt gadu mīļā Jēzus vārdā izklausās pārāk personīgi, dīvaini un jutekliski. Taču tas tā ir, ja Jēzus vārds tikai formāli asociējas ar kristīgās baznīcas Ziemsvētkiem. Pavisam citādi ir tad, ja aiz vārda “slēpjas” kāds, ko mīli un kura ierašanos gaidi ar prieku un cerībām. To sapratīs vecāki, kam gadumija bijusi saistīta ar bērna piedzimšanu. To varu sacīt no savas pieredzes – mums 1991. gads iesākās mīļā bērna – Mārtiņa – vārdā. Bet galu galā izšķirošais nav datums, jo ilgi gaidītā sastapšanās ar to, ko mīli, ir sākums kam jaunam, cerētam un sapņotam. Tieši tāds bija arī mazais bērniņš, kas piedzima jaunavai Marijai, un viņa tam deva vārdu Jēzus – mīļais Jēzus.

Dievs mūsu vidū. Lk 2:1-14


Ir atkal pienācis Ziemsvētku jeb Kristus piedzimšanas svētku laiks. Un nu jau varam raudzīties uz notiekošo pasaulē un Latvija ar zināmu pārliecību, ka nekas nespēs apturēt mūsos Ziemsvētku raisīto dāvināšanas un sastapšanās prieku. Tas tiešām ir interesanti, – lai vai kāds būtu ikdienišķo notikumu fons, šie svētki ļauj piedzīvot neparastu mieru. Mieru, kas spēj pacelt pāri ikvienai neziņai, šaubām, pazemojumam un bailēm. Un tomēr, šo visu pārveidojošo mieru tā pa īstam piedzīvot un paturēt var, vienīgi atrodot tā avotu.

Ziemsvētku neatņemamā norise ir dāvanu meklēšana zem eglītes. Tas prasa noliekties, reizēm pat nomesties ceļos, atrast dāvanu, pateikties dāvinātājam un tikai tad piedzīvot priecīgo izsaiņošanu. Un vai nav tā, ka vārdam "atrast" ir izšķiroša nozīme, lai piedzīvotu ikvienu mūsu dzīves nozīmīgo notikumu? To, kāda cena mēdz būt nepārdomātam un sasteigtam lēmumam vai vienaldzīgai bēgšanai no atbildības, būsim piedzīvojuši katrs. Meklēt, atrast dārgāko un svarīgāko ir lielais dzīves uzdevums un piepildījums, ko nav iespējams paveikt bez pazemības, pārliecības un mīlestības.

Gaidīšanas laiks. Mt 11:2-10


Lord-Jesus-knocked

Šodien ir otrā Adventa svētdiena un kā jau gaidu pilnajā laikā ir vērts pievērsties kādam svarīgam tematam. Ikviens būsim piedzīvojuši gaidīšanas laika citādo ritumu. Visbiežāk tas šķietami rit lēnāk, nekā ierasts, bet reizēm – tieši otrādi. Šis citādais ritums izraisa arī neierastu uzvedību un domāšanu. Reizēm mēdzam drudžaini rosīties un knosīties, vai gluži otrādi – kļūstam gausi un miegaini. Prātā pārcilājam dažādus notikums, atceramies sen aizmirsto, gribam darīt vienlaikus vairākas lietas vai vienkārši iegrimstam fantāziju pasaulē. Te nu diezgan droši varētu sacīt, ka laika rituma izjūtu un rīcības citādumu ietekmē gaidāmā notikuma saturs. Piekritīsiet, ka gaidot ciemiņus vai esot rindā pie zobārsta ar sāpošu zobu, laika izjūta būs atšķirīga. Taču notikuma gaidīšana ir arī iespēju, pārdomu un atbildīgas rīcības laiks, jeb – īstais brīdis. Tas saskan ar Bībelē tik bieži sastopamo frāzi: “Un notika.”

Mūžības svētdiena. Mt 25:1-13


00.159.180_PS2_66

Mīļie draugi, ar Mirušo piemiņas jeb Mūžības svētdienu noslēdzas Baznīcas gads. Šie divi neatceļamie lielumi, nāve un mūžība, ir kā mērogi cilvēka dzīvei. Mēs piedzimstam, dzīvojam un kādu dienu mirstam, lai sastaptos ar mūžību. Līdz ar to var sacīt, ka cilvēka dzīve nav kavēšanās pagātnē, nedz arī bezrūpīga un savtīga tagadnes laika izniekošana, bet gan atbildīga gatavošanās mūžīgai dzīvei Dieva valstībā.

Tieši par šādu atbildīgu dzīves skatījumu ir šodienas līdzība. Turklāt Matejs vienā sava evaņģēlija nodaļā ir ievietojis trīs tematiski savstarpēji papildinošas līdzības. Katrā no tām Jēzus uzsver kopības izšķirošo lomu. Dažkārt nākas dzirdēt, ka pestīšanai pietiek vien ar ticību Kristum. Taisnība, ticība ir izšķiroša mūsu pestīšanai, taču ticības, jeb Gara augļi ir domāti savstarpēju attiecību kopšanai un kalpošanai savam tuvākajam. Tāpēc savstarpējās attiecības ir sava veida ticības spogulis. Svētais Jānis Zeltamute (Hrizostoms) uzskatīja, ka “eļļa” ir cilvēcība – žēlsirdības dāvanu došana un palīdzības sniegšana cietējiem. Un, kā to uzsver Jēzus, tieši “eļļa” ir izšķirošais elements, kas nodrošina dalību kāzās. Citādi, līdzībā minētās personas ir ar vienādām kvalitātēm – visas ir jaunavas (atbilst morāles un tikumu normām), visas tic, ka līgavainis nāks, tāpēc ir paņēmušas eļļas lukturus, visas desmit ir pārliecinātas, ka tām ir viss nepieciešamais, lai kāzu nama vārti viņām tiktu atvērti.

Kas nepieciešams dzīvībai? Mt 8:1-13


VBPNYIG-Faw_1_78

Piekritīsiet, nav nekā nozīmīgāka un dārgāka par dzīvību. Visa mūsu darbošanās, tieši vai netieši, ir saistīta ar vēlmi dzīvot. Taču šī rosīšanās agrāk vai vēlāk kļūst par rutīnu, dēļ kuras vairs neizšķiram, kas ir pats svarīgākais. Proti, to no kā un dēļ kā dzīvojam. Tas nav tikai filozofisks jautājums, uz ko meklēt atbildes garlaicības brīžos. Ieraudzīt un iepazīt dzīvības, dzīves avotu un mērķi nozīmē pieskarties dzīves patiesībai. Iespējams, vārdu salikums “dzīves patiesība” var šķist dīvains, bet ar to ir līdzīgi kā ar Jēzus sacīto par viņa miesu. Kādā vietā viņš saka: “Mana miesa ir patiess ēdiens.” Taču grieķu valodas gramatika to ļauj izteikt arī šādi: “Mana miesa ir ēdiena patiesība”. Pirmajā brīdī mēs redzam tikai vietām samainītus vārdus, bet, izlasot uzmanīgāk, pamanīsim būtisku atšķirību. Otrais variants liek raudzīties daudz dziļāk un ieraudzīt Dieva izšķirošo lomu mūsu esībai. Ēst vispirms nozīmē uzņemt Dievu, Jēzu, kā Raksti saka: “(..) jo caur viņu ir viss, kas radīts gan debesīs, gan virs zemes (..) visas lietas ir radītas caur un uz viņu.” (Kol 1:16)

Uzticies un tu dzīvosi. Mt. 21:28-32

Reformācijas svētkos, 31. oktobrī.

DSC07471_50

Šodien luteriskā baznīca svin Reformācijas svētkus. Lutera aizsāktā baznīcas reformācija jeb atjaunošana ir pamatota apustuļa Pāvila vārdos: “(..) jo tajā [evaņģēlijā] Dieva taisnība atklājas no ticības uz ticību, kā ir rakstīts: “taisnais no ticības dzīvos.” (Rom 1:17) Citiem vārdiem – uzticēšanās, pieķeršanās un padošanās Dieva taisnībai, kas meklē izglābt grēcinieku, sniedz dzīvību. Te nav runa par bioloģiskiem dzīvības procesiem, bet gan dzīvību kā cilvēka dzīves norisi, kas beigās iesniedzas mūžībā. Mūsu dzīve, Pāvila vārdiem, ir “līdz ar Kristu apslēpta Dievā”, un šo dāvanu mēs atrodam dzīvību sniedzošajā evaņģēlija vēstī, ko satveram vienīgi ticībā. Līdz ar to, var droši apgalvot, ka uzticēšanās evaņģēlija patiesībai sniedz patiesu dzīvību – kur nav Kristus, tur nav mierinājuma un patiesas dzīvības.

Mēs esam parādā viens otram. Mt 18:23-35


Iemesls, kādēļ Jēzus stāsta šo līdzību, ir Pētera jautājums: “Cik reižu man jāpiedod savam brālim, kas grēko pret mani?” Pēterim šķiet, ka septiņas reizes ir gana. Vai tad septiņi nav pilnības skaitlis? Pat Dāvids vienā no savām dziesmām saka, ka Dieva vārds ir kā sudrabs septiņkārt kausēts. (Ps 12:7) Taču Jēzus atbilde ir “septiņdesmit reiz septiņas reizes.” Nav šaubu, Jēzus grib sacīt Pēterim: “Neskaiti, bet dari!”!” Jo limitēta piedošana neizbēgami tuvina brīdim, kad mērs ir pilns, un atmaksas brīdis ir klāt. Te var atsaukties uz Lameha vārdiem, kad tas lepodamies sacīja: “(..) ja Kains tiek atriebts septiņkārtīgi, tad Lamehs tiks atriebts septiņdesmit septiņas reizes.” (1.Moz.4:23–24)
Šajos Lameha vārdos ieskanas nepiedošanas patiesā daba, tā dzimst paštaisnā un lepnā sirdī, kas netiecas  piedot, bet alkst atriebības. Tāpēc no Jēzus sacītā var secināt, ka piedošanai nav sakara ar piedoto reižu skaitu. Piedot nozīmē cienīt, sargāt un mīlēt. Kā apustulis Pāvils saka vēstulē Romiešiem: “Nepalieciet nevienam parādā neko citu kā vien savstarpēju mīlestību, jo, kas otru mīl, ir piepildījis bauslību.” (13:8) Un kalna runā Jēzus sacīja: “Topiet līdzcietīgi, kā jūsu Tēvs ir līdzcietīgs... piedodiet un arī jums tiks piedots!” (Lk 6:36-37) Piedošanai ir tiešs sakars ar dzīvību. Kā Mūsu Tēvs lūgšanā Jēzus mums to māca, sakot: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Dienišķā maize ir viss, kas nepieciešams dzīvībai, vienai dzīves dienai un tās pamatā ir piedošana, jeb līdzcietība un žēlastība, ko parādam līdzcilvēkiem. To var izteikt arī tā kur ir piedošana, tur ir dzīvība, un otrādi.

No kā dzīvo cilvēks? Jņ 4:31-42

DSC01594_39_1_38   
Šodien mēs svinam Pļaujas jeb Pateicības svētkus, lai pateiktos Dievam par visu, kas mums ir dots. Vārds “pļauja” pats par sevi liek domāt par maizi jeb ēdienu, ko saņemam sava darba un zemes auglības rezultātā. Taču ir jāatzīst, ka mūsdienās vairumam no mums ikdienas nodarbes nav saistītas ar lauksaimniecību, un tāpēc nav arī dzīvu asociāciju, kā tas bijis mūsu vecvecākiem. Turklāt šodien lauksaimnieku izaudzētie pārtikas produkti, pirms nonākt veikalu plauktos, kur mēs tos nopērkam, tiek rūpnieciski pārstrādāti, glīti iesaiņoti vai sapildīti košās tetrapakās, kas vēl vairāk mūs attālina no tīrumiem, vagām un kūts. Un tomēr, mums visiem ir nepieciešama pārtika, lai mēs varētu dzīvot, kustēties un strādāt. Tāpēc šie svētki, kas izsenis svinēti kā pateicība Dievam par Viņa dāvātajiem un svētītajiem lauku un dārzu augļiem, ar ko iztikt līdz nākamai ražai, ir aizvien aktuāli arī mums.

Ar Jēzu pat mazums ir daudz. Mk 8:1-9

 
Marks savā evaņģēlijā piemin divus paēdināšanas notikumus. Tie ir ļoti līdzīgi, vienīgi šim gadījumam piemīt būtiska detaļa – ļaudis pie Jēzus bija pavadījuši trīs dienas. Tas nozīmē, ka visi līdzpaņemtie ēdiena krājumi bija izlietoti. Tieši tas piešķir šim notikumam brīnuma nozīmi. Līdzīgi kā Mozus dienās Jēzus, redzēdams ļaudis trūkumā, nolēma tos paēdināt, un Viņš to paveica ar septiņām maizēm. Jēzus kā pravieša slava gāja Viņam pa priekšu, un tūkstošu paēdināšanas notikumam vajadzēja jūdu atmiņās atsaukt lielos brīnumus, ko Dievs caur Mozu tika darījis. Te ir kāds, kas atkal Mozus darbus dara, kāds, “ko Kungs bija pazinis vaigu vaigā.” (5Moz 34:10) Jēzus personā pats Dievs ir apmeklējis savu tautu – Mesija ir klāt!
   1 2 3 4 5 6 7 8 9   

Pieteikties jaunumiem

Vārds: 
E-pasts: 
   Pieteikties

Konts ziedojumiem

RĪGAS JAUNĀ SVĒTĀS ĢERTRŪDES
EVANĢĒLISKI LUTERISKĀ DRAUDZE
Reģ. Nr. 90000302018
A/S Swedbank LV93HABA0551005442468
Mājaslapas administratore Vita Avotiņa
E-mail: vita_avotina@inbox.lv
Tālr. 29117408
© 2019 Jaunagertrudesdraudze.lv
Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: GlobalPRO »