Adventa otrās svētdienas tēma ir par cerību un ticību, kuras objekts un subjekts ir vienlaikus klātesošs un vēl tikai gaidāms. Šodienas evaņģēlijs ir par ticību, kas spēj pastāvēt ikviena pārbaudījuma priekšā.

Jāņa Kristītāja vārdos ir saklausāma nepatīkama priekšnojauta. Nav šaubu, viņa ticība Dieva apsolījumam ir nelokāma, bet kā ir ar mācekļiem? Viņi bija klausījušies sava skolotāja vārdos – “Atgriezieties no grēkiem, jo Dieva valstība ir klāt.” Ir redzējuši to, uz kuru norādīdams, Jānis sacīja: “Lūk, Dieva jērs, kas nes pasaules grēku”, un “Es skatīju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz viņa.” Tagad viņu skolotājs ir cietumā. Kur tagad ir Dieva valstība, kur Glābējs? Vilšanās ir tuvu pienākusi, lai satvertu mācekļus savā varā. Tāpēc Jānis tos sūta pie Jēzus, kurš spēj kliedēt šaubas un vairot ticību.

Kad Jāņa Kristītāja mācekļi jautāja Jēzum, vai viņš ir gaidītais Mesija, Jēzus atbildēja: “Ejiet un sakiet Jānim visu, ko dzirdat un redzat.” Jēzus nesāk stāstīt par sevi, bet gan par to, ko Viņa klātbūtne izraisa, jeb kā Dieva valstība top redzama: “Akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīsti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.” Fakti apstiprina vārdus. Proti, pastāv vārdu un darbu saskanība. Vai šāds saskanības trūkums nav mūsdienu pasauli raksturojošs faktors?

 
Mūsu Kunga žēlsirdības svētdienas¹ evaņģēlijs mums atklāj vienu no daudzajiem Jēzus “ES ESMU” izteikumiem. Jēzus saka: “ES ESMU labais gans.” Pavisam droši var sacīt, ka šie izteikumi pēc formas satur līdzības elementus. Labais gans ir ne tikai skaists tēls, tā ir arī nepārprotama atsauce uz 23. Dāvida dziesmu: “Kungs ir mans gans.” Taču Jēzus piemin vēl trīs tēlus – avis, algotu ganu un vilku. Pirms mēģinām ieraudzīt Kristu kā labo ganu, mums vispirms ir jāatklāj pārējo tēlu nozīme, jo tie apraksta no Dieva atsvešinātu cilvēku sabiedrību.