2022. gada 2. oktobris
Vārdadienas:
Ilma, Skaidris
Vai! tam, kas sev grābj
to, kas tam nepieder, – cik ilgi
viņš sevi apkraus parādiem?!
Hab 2:6b

Pielūkojiet, sargieties no
jelkādas mantrausības. Pat
pārpilnībā cilvēks nedzīvo no  tā,
ka viņam daudz kas pieder.
Lk 12:15

Dievkalpojumi

svētdienās 11.00
ceturtdienās 19.00
(atsāksies 6. oktobrī)

Tezē svētbrīži >>

sestdienās 19.00

Kancelejas darba laiks

trešdienās un piektdienās
no 11.00 līdz 13.00,
ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30

Draudzes mācītājs

Guntars Dimants
E-pasts: guntars.dimants@gmail.com
Tālr.: +371 29461947
Pieņem ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30 draudzes kancelejā.

Kontakti

Adrese: Brīvības iela 119,
Rīga, LV-1001
Tālr. +371 67377236
E-mail: jaunagertrudes@lelb.lv
<< Skatīt kartē

Draudzes priekšnieks
Vilis Kolms
E-mail: vilis@latnet.lv
Tālr. +371 29473213
Pieņem trešdienās un
piektdienās no 11.00 līdz 13.00

Valdes priekšsēdētājs
Agris Eglītis
E-mail: agris.eglitis@gmail.com
Tālr. +371 26330046
Pieņem ceturtdienās
no 15.00 līdz 18.30



Kad gaviles pārtop dziesmā. Jņ 16:5-15

12_1_42

Pagājušās svētdienas Evaņģēlija lasījumā Jēzus sacītais atklāj patiesa un nebeidzama prieka iemeslu – pēc augšāmcelšanās Viņš atkal skatīs mācekļus, un šī sastapšanās sniegs patiesu prieku. Domāju, mēs spējam iztēloties sajūtas, kas pārņēma mācekļus, ieraugot savu kapā guldīto skolotāju atkal dzīvu. Pavisam noteikti, tos dažus vārdus, ar kādiem mācekļi pārsteigumā vērsās pie Jēzus, varētu raksturot kā izbrīna pilnu stomīšanos. Tas savā ziņā apraksta ikviena ticīgā prozelīta (jaunpienācēja, gr.val.) periodu, kad esi pārliecināts par ticības dārgumu, bet nespēj to sakarīgi izskaidrot citiem. Proti, kad ticības dāvana ir lielāka par spēju to līdz galam aptvert un izteikt vārdos. Tomēr šim periodam ir svarīga loma ticības nobriešanā, jo tas iedēsta mūsos pārliecību par Dievu kā prieka avotu. Šī svētdiena mūs ved soli tālāk, it kā sakot: “Pārvērt savu prieku dziesmā.” Kuram gan nav gadījies pacilātības brīdī savas priekpilnās domas ietērpt melodijā?

Gavilējiet Dievam, visa zeme. Alleluja! Ps 66:1


Priecāties, gavilēt, izjust lielu prieku – šādi var tulkot šīs svētdienas nosaukumu Jubilate. Šodien daudzi varētu sacīt: “Par ko lai priecājas?” Jā, nav maz iemeslu, ja ne gluži raudāt, tad ievilkt pāris rūpju rievas pierē gan. Prieku ir “aizbaidījuši” ierobežojumi un saslimšanas draudi. Un kā ar baznīcu, kas piešķīrusi šai svētdienai šādu nosaukumu? Kur ir tās Kungs Jēzus? Vai tas nav to sen pametis, redzot, cik mazs ir kļuvis “mazais ganāmpulciņš”*?

Šīs dienas evaņģēlijs iesākas ar Jēzus vārdiem: “Vēl brīdi un jūs mani vairs neredzēsiet?” Šie vārdi izraisīja mācekļos murdēšanu: “Kas tas ir, ko Viņš mums saka?” Vēl drūmāku noskaņu varēja padarīt Jēzus vārdi, “jūs raudāsiet un sērosiet.” Bet kā tad ar prieku un gavilēm? Taču Jēzus ne uz mirkli negrasījās sēt izmisumu mācekļu sirdīs. Lūk, ar ko noslēdzas šī saruna: “Es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirdis priecāsies, un neviens jums neatņems jūsu prieku.” Tas tiešām ir intriģējoši. Ko Jēzus gribēja atklāt mācekļiem un mums? Plūdoņa vārdiem runājot, “to vajag zināt, to vajag just.”**

Jņ 10:11-16

Šīs svētdienas nosaukums izriet no 33. psalma (5.p.) vārdiem, “Kunga žēlastība piepilda zemi.” Kungs, kas mūsu dēļ nomira pie krusta un augšāmcēlās, ir debess un zemes radītājs. To apustulis Jānis apliecina, evaņģēlija ievadā sakot: “Viss ir radies caur Viņu, un nekas, kas ir radies, nav radies bez Viņa. Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.” (1:3, 4) Tas nepārprotami norāda uz Dievu kā izšķirošu nosacījumu cilvēces pastāvēšanai. Kur nav Kunga žēlastības, nav arī patiesas dzīvības. To skaidri izsaka Sv. Porfīrija* vārdi, “Kad cilvēki ir tukši no Kristus, nāk vēl tūkstoš un viena lieta, kas tos piepilda: greizsirdība, naids, garlaicība, melanholija, aizvainojums, pasaulīgs lietu skatījums un pasaulīgas baudas. Centieties piepildīt savu dvēseli ar Kristu, lai tā nav tukša.” Patiesa, žēlastības piepildīta dzīve ir iespējama tikai kopībā ar Kristu!

Jauns sākums. Jņ 20:19-23


bible_videos_jesus_resurrected_1_56

Šīs svētdienas nosaukums “Kā nupat piedzimuši (bērni)” ir ņemts no apustuļa Pētera pirmās vēstules. Jaunpiedzimšanas tēmu atrodam Jēzus sarunā ar Nikodēmu, “ja kas nepiedzimst no jauna, tas nespēj redzēt Dieva valstību.” (Jņ.3:3) Vēl citādi mēs to pazīstam kā Balto svētdienu un tai vēsturiski ir bijusi cieša saikne ar kristību, kas simbolizē piedzimšanu. Tas ļauj apjaust svētdienas centrālo tēmu – ticēt nozīmē piedzimt no jauna.

Šodienas evaņģēlijs atklāj dažus jaunās pieredzes aspektus. Zīmīga detaļa ir apstākļi, kādos ir mācekļi, kas, “baidīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm. “Bailes nepārprotami apraksta mācekļu esošo priekšstatu un cerību sabrukumu. Jēzus traģiskā nāve pavisam noteikti neietilpa mācekļu priekšstatos par Israēla atpestīšanu. Šajā sabrukušajā perspektīvā ienāk Jēzus un saka: “Miers ar jums!” Miers ar Dievu un cilvēkiem tiek dāvāts ne pēc cilvēku, bet Dieva prāta. Jēzus brūces norāda uz krusta notikumu, kas ir Jēzus labprātīgais upuris, “neviens man to (dzīvību) neatņem, bet es to atdodu pats. Man ir vara to atdot, un man ir vara to atkal ņemt.” (Jņ.10:18) Dieva valstība ir pilnīgi jauns, citāds notikums, kam nav sakara ar cilvēku priekšstatiem. Lieldienas piesaka jaunu pasaules kārtību, kuras priekšā mēs esam kā jaundzimuši bērni, kam jāmācas dzīvot tā kā tas notiek ar zīdaini. Grēka seku likvidācija – kopības atjaunošana ar Dievu – ir Viņa darbs un dāvana. Tā ir žēlastība.

Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Mk 16:1-7


mary-magdalene-discoveringa

Mīļie draugi!

Jēzus augšāmcelšanās notikums saturiski sniedzas tālāk par pēcnāves dzīves iespējamību. To nepārprotami var ieraudzīt evaņģēlista Marka liecībā par sievietēm, kas bailēs bēg no tukšā kapa. Augšāmcelšanās atmasko cilvēka nepastāvīgo, baiļu važās satverto dabu. Šis noslēpums patiesi attiecas uz ikvienu no mums.

Lai to izprastu, ir jāparaugās uz klusās nedēļas notikumiem. Apustulis Pāvils raksta, ka, viņaprāt, visa evaņģēlija centrā ir krustā sistais Jēzus. (1Kor 2:2) Jo Viņa nāve ir tieši saistīta ar cilvēku lēmumu. Taču vienlaikus tas ir labprātīgs upuris, ko Jēzus nesa par un dēļ cilvēkiem. Te jau iezīmējas tēmas plašums, kurā Augšāmcelšanās ir kulminējošs notikums, no kura var bēgt vai kurā rast patvērumu, dzīves pamatu. (1Kor 3:11)

Lielā cīņa. Jņ 13:13-19, 21-31


Kādu neiedomājamu maksu mūsu Kungs ir gatavs maksāt, lai mūs darītu brīvus no važām! Ar savas tīrās, nesavtīgās mīlestības apliecinājumu, Viņš dziedina mūs no savtības un patmīlības. Jēzus neieslīgst notikumu detaļās, jo mācekļu prāts nespēj to aptvert. Viņš tiem atklāj, ka priekšā stāvošais krusta notikums ir labprātīgs upuris viņu un pasaules dēļ. To apliecina mūsu Kunga pazemības un mīlestības pilnā kalpošana, mazgājot mācekļiem kājas. Tas notiek uz jūdu garīgās elites un Romas varas pārstāvju kopīgi organizētās Jēzus apcietināšanas un tiesas fona. Starp tiem, kam Kungs parāda savu mīlestību, ir arī nodevējs Jūdas.

Zaļās Ceturtdienas notikumi atklāj lielās cīņas grūti aptveramos apmērus. Tos kaut daļēji var izmērot, vienīgi izlasot visus evaņģēlijus. Viens ir skaidrs, cīņa nenotiek debesīs, bet mūsu vidū – cīņa par mūsu dvēselēm. Par mūsu verdzību, esot saslēgtiem savtīguma un patmīlības važās. Ir tikai viens līdzeklis, kas spēj atraisīt no šīs verdzības, – sastapšanās un savienošanās ar Dieva mīlestību.

Piesauc Mani, un Es tevi paklausīšu!* Mt 4:1-11


Pirmās Gavēņa laika svētdienas tēma ir diezgan skaidra – Dievs vēlas, lai mēs, īpaši pārbaudījumu un izaicinājumu laikā, apzinātos savu cilvēcisko vājumu un nepilnību. Viņš aicina mūs uz pazemīgu un atklātu sarunu. Baznīcas tēvi to mēdza apzīmēt par “tuksneša pieredzi”. Tieši pārbaudījumos, apjukumā un satraukumos atklājas mūsu dvēseles tumšā puse – iedomātā patība. Patiesības apzināšanās ir ceļš uz svētlaimību kopībā ar Dievu un brīvību no ļaunā važām. To mums atklāj un māca Jēzus kārdināšanas notikuma noslēgums: “un redzi, eņģeļi nāca un viņam kalpoja.”

Kā to redzam no šodienas evaņģēlija, viens no kārdinājumiem skar mūsu identitāti, piederību – “ja tu esi Dieva dēls”. Pārbaudījumos kārdinātājs cenšas sēt šaubas par mūsu piederību, drošību un pestīšanu Kristū. Zem “sitiena” tiek likts pat kristietības patiesums. Princips ir skaidrs, ja tev tiek laupīta kristībā dāvātā identitāte, kārdinātājs tev piedāvā citu. Citiem vārdiem, mērķis ir likt mums novērsties no Dieva un pieķerties jebkam citam. Tāpēc pārbaudījumos mums, jo īpaši, ir jātveras pie Dieva vārda, jo mūsu identitāte un esība ir apslēpta viņā – “jūsu dzīvība līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā.” Kol 3:3

Saikne starp bēdām un prieku. Jņ 16:22-35


Jautājumi, kas pilda mācekļu prātus, tiks atbildēti tajā dienā, kad skumjas tiks prieka padzītas. Mācekļu smagā nasta ir nākotne – perspektīva. No Jēzus nāves, apbedīšanas, augšāmcelšanās un debesbraukšanas perspektīvas, visi šie notikumi kļūst par vienu veselumu. Būs diena, kad mācekļiem vairs nebūs jautājumu, jo tie sapratīs, kā ciešanas spēj sagādāt prieku un uzvaru. Tā vietā, lai meklētu atbildes uz jautājumiem, mācekļi nodosies pielūgsmei, jo tieši tā Dievs piepilda savu ļaužu vajadzības. Jēzus iedrošina mācekļus lūgt un apsola piepildīt viņu lūgumus.

Svētā Gara žēlastība ir visskaidrākais spogulis, kurā Jēzus saskatāms ar ticības acīm un šādi mēs varam atrast paliekošu prieku arī vislielāko pārbaudījumu priekšā. Neilgi pirms tam Jēzus mācekļiem sacīja: “Es aizeju mūžīgajā godībā un tāpēc varēšu daudz vairāk būt pie jums, nekā tas ir bijis līdz šim. Jo tad jūs skaidri redzēsiet, kāds es esmu un ko esmu spējīgs paveikt.”

Palmu (Pūpolu) svētdienai. Mt 21:1-17


jesus-cleanses-the-temple-medium1_2_75

Pūpolu vai Palmu svētdienas evaņģēlijs ir liecība par milzīgām pārmaiņām – no vecā pretim jaunajam. Proti, te piepildās Vecās derības pravietojumi – kas bija ticēts un cerēts ir tapis īstenība. Mīļie brāļi un māsas, mēs esam aicināti līdz ar Jēzu ieiet Jeruzalemē un kļūt šī jaunā dalībnieki.

Jēzus iejāja pilsētā uz ēzeļa kumeļa. Viņa ceļš veda augšup Morija kalnā, kur pacēlās Kunga templis. Jēzus mērķis bija attīrīt templi no cilvēku radītās kārtības un likt pamatu jaunai kopībai ar Dievu. Šajā notikumā mēs varam saskatīt jau reiz, senatnē, notikuša notikuma līdzību. Arī Ābrahāms reiz mēroja ceļu uz šo kalnu uz ēzeļa kumeļa, vezdams savu vienpiedzimušo dēlu Īzaku. Tēvs bija gatavs upurēt savu dēlu, lai apliecinātu uzticību Dievam. Īzaks nesa uz muguras upurēšanai nepieciešamo malkas saini, līdzīgi arī Jēzum bija jānes savs upura koks. Šeit mēs ieraugām saikni starp Vecās derības pravietojumu un tā piepildījumu Jēzus ciešanu stāstā. Dieva vienpiedzimušais Dēls dodas kalnā, lai ienestu svētumu Templī un sagatavotos upurēt sevi, lai viņa asinīs taptu jauna tauta, kas nesīs Kristus vārdu. Tā būs svēta tauta, baznīca, kam būs jāaug Kristus līdzcietīgajā mīlestībā un jānes evaņģēlijs visiem saistītajiem un pakritušajiem.

Pandēmijas ēnā. Jņ 6:1-15


Ir pagājis gads kopš pandēmijas izsludināšanas stāvokļa. Covid-19 vīrus Latvijā ir laupījis jau 1757. cilvēku dzīvības (statistika uz 13.03). Nav vairs ekonomikas un sabiedrības jomas, ko nav ietekmējusi šī sērga. Pavisam droši varam sacīt, ka mūs ir skārusi nopietna, visaptveroša dabas katastrofa. Pagājušo gadu, teju Blaumaņa vārdiem, var apzīmēt kā gadu “Pandēmijas ēnā”. Un kā jau katrā krīzē, arī šis laiks ir kļuvis par pārbaudījumu un izaicinājumu mūsdienu sabiedrības komfortam un psiholoģiskajai noturībai. Tā ir cīņa ar sevi, cīņa ar dabu, cīņa ar apstākļiem. Izmisums, izdegšana, depresija un pašnāvības domas ir piemeklējušas pieaugušos un bērnus. Lai cik tas nebūtu nepatīkami, bet ir jāatzīst, ka šajā ziņā daudzi ir izrādījušies “sliktā formā”.
   1 2 3 4 5 6 7 8 9   

Pieteikties jaunumiem

Vārds: 
E-pasts: 
   Pieteikties

Konts ziedojumiem

RĪGAS JAUNĀ SVĒTĀS ĢERTRŪDES
EVANĢĒLISKI LUTERISKĀ DRAUDZE
Reģ. Nr. 90000302018
A/S Swedbank LV93HABA0551005442468
Mājaslapas administratore Vita Avotiņa
E-mail: vita_avotina@inbox.lv
Tālr. 29117408
© 2019 Jaunagertrudesdraudze.lv
Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: GlobalPRO »