Kristū neviens nav pazudis. Lk 15:1-10
Ko lai saka, paštaisns un skaudīgs prāts spēj vienīgi norakstīt tuvāko “muitnieku un grēcinieku” mēslainē. Taču tas nav sacīts, lai mēs šausminātos par Jēzus laika ļaunajiem funkcionāriem. Drīzāk raudzīsim, vai mūsu dvēsele ir brīva no “akluma” neredzēt savu nomaldīšanās stāvokli, kad vairs neredzam vai negribam redzēt zudušos un aizmirstos līdzcilvēkus. No tā varam secināt, ka šodienas evaņģēlijs nav vienīgi par rakstu mācītājiem un farizejiem, bet par mums, kas kādā brīdī esam pazuduši un, šķiet, nav neviena, kas saprot un meklē mūs.
Cik zīmīgi, ka Bībele ir pilna ar šādā pieredzē nonākušiem cilvēkiem, pat veselu tautu. Tas nav rakstīts kā fakta konstatējums, bet ar mērķi palīdzēt apzināties un atcerēties, kā tas ir būt pazudušam, neziņā un bailēs saucot pēc glābēja. Mūsu vecvecāki un vecāki ir piedzīvojuši divas okupācijas, bēgļu gaitas un deportācijas. Simtiem tūkstošu vīru, sievu un bērnu nonāca ilgstošā pazaudētības un pazudināšanas realitātē – neziņā, bailēs, ciešanās, badā, zaudējumā... Okupācijas varai, Jēzus vārdiem runājot, tie bija tikai “muitnieki un grēcinieki” jeb sistēmas ienaidnieki, bezvērtīgi cilvēki.
Jau ceturto mēnesi rit Krievijas karš Ukrainā. Kopš kara sākuma, Polijā vien iebraukuši vairāk nekā četri miljoni bēgļu. Šai statistikai būtu jāpievieno uz Krieviju pārvietotās personas. Militārās ofensīvas laikā krituši vismaz četri tūkstoši civiliedzīvotāju, to vidū simtiem bērnu. Vēl jāpievieno kritušie ukraiņu bruņoto spēku karavīri. Pēc Ukrainas bruņoto spēku vadības informācijas ikdienas iet bojā 60 – 100 karavīru. Būtu vērts pieminēt arī Krievijas dzīvā spēka zaudējumus. Pēc dažādiem datiem to skaits ir no 15 000 – 30 000. Kas šie cilvēki ir ļaunumu īstenojošas varas acīs? Ienaidnieki, sveštautieši, bezvērtīgi indivīdi, militāru darbību neizbēgamie zaudējumi vai “lielgabalu gaļa”? Šķiet, vēsture atkārtojas, cikls noslēdzies un iesācies jauns. Var vienīgi secināt, ka Kristus dāvātā nemainīgās, pārpilnās dzīvības dāvana ir aizstāta ar paštaisnības, lepnības un varaskāres iznīcību nesošām dekorācijām. Dzīvības pilnības, līdzcietības un cilvēcības rītausmu ir aizēnojusi mirkļa varas izšautā salūta zalve. Jā, tā, iespējams, ir spožāka, krāsaināka, sevi skaļi pieteicoša, tomēr tai nepiemīt patiesās dzīvības rītausmas spožums.
Būt pazudušam un kaut ko dārgu zaudējušam ir smaga pieredze. Tie brīži, kad ieraugām, cik labi bija, pirms tas notika. Cik dārgi un mīļi cilvēki ir bijuši līdzās. Cik gaistošas var būt cerības un sapņi. Tas viss pēkšņi kļūst tik dzīvs un taustāms. Pat mirušie mūsu atmiņā kļūst dzīvi. Vai tas nav iemesls, kādēļ Jēzus, svinot pēdējās vakariņas un iestādot Vakarēdienu, sacīja: “... to dariet Mani pieminēdami.” Pieminēt, atcerēties dārgāko, nozīmē sastapties ar to. Pavisam droši var sacīt, ka šādās dzīves stundās mēs nonākam vistuvāk tam, kas patiesi dārgs un svēts mūsu esībai. Un tas pavisam noteikti ir Dievs! Kā apustulis Jēkabs raksta: “Jebkurš labs devums un jebkura pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva.” (Jēk 1:17) Viss, kas ir bijis labs un darījis mūs laimīgus, mīlētus un cienītus ir Dieva žēlastības pilnā klātbūtne. Tā ir neizdzēšama un nelaupāma pieredze. Tādēļ mūsu Kungs nemaz nevar citādi rīkoties, kā Viņš saka līdzībā: “Un, atradis avi, viņš to ceļ uz saviem pleciem priecādamies un, pārnācis mājās, sasauc draugus (..) un, atradusi drahmu, viņa sasauc draudzenes un kaimiņus un saka: priecājieties līdz ar mani.”
“Būt atrastam” pieredze sevī ietver ne tikai atmiņu par reiz notikušo, bet arī apsolījumu: “Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai jūs būtu tur, kur Es esmu.” (Jņ 14:3) Tas nozīmē – līdzās pagātnei atcerēties apsolīto. Kā jau minēju iepriekš, Jēzus šo svarīgo faktu ir “ierakstījis” Vakarēdiena notikumā – “to dariet Mani pieminēdami.”
Tāpēc baznīca, draudze ar tās dievkalpojumu ir viena no svarīgākajām atceres vietām, jo šeit mēs esam Kristus paša meklēti, aicināti un “atnesti”, kā svešinieki, izsūtītie, nodotie, nogalinātie, pazudušie vai pazaudētie. Mēs esam šeit, lai atrastu un sastaptu to dārgāko, kas spēj iedegt gaismu vislielākajā tumsā – Jēzu.
Viņš saka: “(..) svētlaimīgs, kam piedots un vainas smagums noņemts!” Lai cik dziļa būtu mūsu tumsa, skumjas, nāves draudi un nomaldīšanās, neskatoties ne uz ko, mums skan šī neapslāpējamā un dzīvības pilnā Jēzus balss: “Es tevi atradu!” Viņš runā uz mums, sakot: “Ej! Esi! Dzīvo! Piedod! Mīli! Tici!” Kristus mūs iedrošina sekot Viņam, nesot dzīvības vēsti un daloties ar šo dāvanu, kalpojot cits citam. Lai mēs būtu spējīgi kalpot, mums ir jāparūpējas par savu dvēseli. Patmīlības dzīta, tā mēdz noklīst “tuksnesī”, un mums jābūt drosmīgiem un neatlaidīgiem to atgriezt “mājās”. Parafrāzējot apustuļa Pētera sacīto, – pirms velns kā izsalcis lauva, to nav aprijis. (1Pēt 5:8) Atrast sevi šajā “patmīlības tuksnesī” un ar prieku atgriezt mājās, kopībā ar Jēzu – tas var prasīt piepūli, bet tā ir liela un svēta lieta. Tas ir tikpat, kā sēdēt Debesu mielastā kopā ar priecīgiem eņģeļiem. Tas ir Dieva aicinājums un Jēzus dāvana mums visiem. Kā apustulis Pāvils saka: “Tagad, kad esat atbrīvoti no grēka un kļuvuši par kalpiem Dievam, jūsu darba auglis ir svētums; tas viss ved mūžīgā dzīvībā.” (Rom 6:22) Mūžīgās dzīvības, brīvības un kopības dēļ ikviena nasta top vērta, lai to priecīgi celtu plecos un atgrieztos pie patiesa miera un prieka Kristū. Kalposim cits citam patiesā sirsnībā un sargāsim sevi un līdzcilvēkus no “rūcošā lauvas”. Bet pāri visam, lai ir pateicība Dievam, no kā nāk “jebkurš labs devums un jebkura pilnīga dāvana.” (Jēk 1:17)
To visu mums apliecina Kristus krusts. Tur mēs ieraugām Dievu, kas gatavs atdot visu, lai mūs atrastu un dāvātu to, ko tikām pazaudējuši. Šī paļāvība un ticība, mūs ved uz Dieva namu, pie dzīvības un prieka avota, kur Dievs atkal un atkal saka: “Es tevi esmu atradis!” Šie vārdi ir mūsu cerība un iedrošinājums, kad jānostājas savas un ikviena cilvēka dzīvības pusē. Patiesi, Kristū nav pazudušo.
Āmen.
