“Tu mīli taisnību, (..) tāpēc Dievs tevi svaidījis ar prieka eļļu.” (Ps. 45:8)

Svētā Ģertrūde no Nivelles. Ceļotāju aizgādne. Piedzimusi ap 626. gadu, mirusi 659. gada 17. martā Nivelles klosterī, tagadējās Beļģijas teritorijā. Atceres diena – 17. marts. Tēvs – Pippins  no Landenas, Austrāzijas majordoms,  māte – Itta no Mecas, Trīras bīskapa māsa.


Ģertrūde, būdama ap 10 gadus veca, noraidīja tēva uzspiesto laulību, lai savu dzīvi veltītu Dievam. Pēc Pippina nāves (ap 640. gadu) Itta ar Māstrihtas bīskapa Amanda svētību un atbalstu 647.- 650. gadā vienā no savām dzimtas muižām nodibināja Nivelles klosteri. Domājams, ka Itta, vēl dzīva būdama, par klostera priekšnieci iecēla Ģertrūdi, kura tolaik bija 21 gadu veca. Pati Itta dzīvoja klosterī kā mūķene, palīdzot meitai to vadīt.

Nivelles  Ģertūde, neskatoties uz vājo veselību, piekopusi ļoti askētisku dzīvesveidu, gavējot un lūdzot. Nevienam neliedzot palīdzību, klosterī uzņēma daudzus ceļotājus, svētceļniekus, slimos un ubagus. Dzīves aprakstos Sv. Ģertrūde raksturota kā inteliģenta, izglītota un žēlsirdīga sieviete, kas sevi veltīja slimniekiem, veciem un nabadzīgiem cilvēkiem. Pēc mātes nāves (652. gadā) Ģertrūde nodeva klostera vadību dažiem dievbijīgiem mūkiem, lai pati varētu vairāk laika veltīt lūgšanām un Svēto Rakstu studijām. Lielo mātes mantojumu Ģertrūde izlietoja dievnamu un patversmju celtniecībai. 

Jau dzīves laikā Ģertrūdei tikuši piedēvēti brīnumdarbi. Viņas Vitā (Vita Sanctae Geretrudis) ir aprakstīts šāds gadījums. Kad kuģis, ar kuru mūki klostera vajadzībās bija devušies pāri jūrai (iespējams uz Īriju pēc svētām grāmatām vai relikvijām) iekļuva spēcīgā vētrā, un to draudēja apgāzt kāds jūras briesmonis, viens no mūkiem, izmisumā kliedzot, piesauca Ģertrūdi, lūdzot izglābt viņu un viņa kompanjonus. Vētra uzreiz pierima un monstrs nozuda jūras dzelmē.

32. gadu vecumā veselības stāvokļa dēļ Ģertrūde atstāja klostera abates amatu, nozīmējot par savu pēcteci māsasmeitu Vulftrūdi (Wulfetrud). Dienu pirms savas nāves Sv. Ģertrūde sūtīja uz Fosas klosteri pie Sv. Ultana, lai jautātu, vai Dievs atklāšot viņas nāves stundu. Ultana pravietojums, ka viņa miršot nākamajā dienā liturģijas laikā, piepildījās. Ģertrūdi apglabāja Sv. Pētera baznīcā, vienā no trijiem toreizējiem Nivelles klostera dievnamiem.

Nivelles Ģertrūdes godināšana sākusies uzreiz pēc viņas nāves. Kā vēstīts Ģertrūdes dzīves aprakstā, pie viņas nāves gultas un kapa esot notikuši daudzi brīnumi: dziedināšanas un pat noslīkuša puisēna augšāmcelšana. Nivelles Ģertrūdes piemiņas dienas atzīmēšana aizsākta trešās Nivelles abates Agneses laikā. Ap 670. gadu Nivelles klostera mūks, kurš iespējams personīgi pazinis Ģertrūdi, sastādīja viņas dzīves aprakstu.

Sv. Ģertrūde tiek uzskatīta par ceļotāju, svētceļnieku un viesnīcnieku svēto aizgādni. Pie tirdzniecības ceļiem, tostarp arī Hanzas savienības pilsētās pie Baltijas jūras, uzbūvētas daudzas Sv. Ģertrūdes vārdā nosauktās baznīcas, kapelas un hospitāļi. Viduslaikos tagadējās Nīderlandes un Vācijas teritorijā esot pastāvējusi tradīcija, saskaņā ar kuru, pieminot Nivelles mūku brīnumaino izglābšanos no vētras un jūras briesmoņa, ceļinieki pirms došanās ceļā, karavīri pirms karagājiena, salabušie pretinieki un laulātie pēc strīda izdzēra vīna glāzi par godu Nivelles Ģertrūdei - tā saucamo „Gertrudenminte”. Pie Svētās Ģertrūdes vērsās arī pēc aizsardzības no pelēm un žurkām. Dažviet Eiropā viņa tiek uzskatīta par dārzkopju un kaķu aizgādni.

Svēto Nivelles Ģertrūdi parasti attēlo klostera priekšnieces tērpā, bieži ar pelēm un žurkām pie kājām, dažkārt kā augstdzimušu jaunavu ar kroni, grāmatu, simbolisku dievnamu un slimnīcu.