- ir draudzes locekļu kopīgs ticības piedzīvojums. Tas veido kopības apziņu, liek cilvēkam pārkāpt pašpietiekamības robežu, pārvarēt aizspriedumu sienas un ieraudzīt sevi kā daļu no kopuma. Visur, kur draudzes kopības apziņa ir attīstīta, draudzes locekļi jūt vajadzību pulcēties, lai, vienojoties lūgšanās, meklētu Dieva klātbūtni. Draudze, kas vienprātībā slavē Dievu, top pildīta ar spēku darboties līdzcilvēku labā;

- kalpo kā līdzeklis indivīda ticības vairošanai. Apustulis Pāvils, runājot par dievkalpojumu, saka - tas “ceļ ticību”. Ar katru norisi dievkalpojumā klātesošo ticība tiek celta. Tas, ko ir grūti izteikt, vairot un piedzīvot vienatnē, kļūst viegli un iespējami, esot kopībā. Dievkalpojums vairo un padziļina ticības saturu, palīdz pieaugt sirsnībā un mīlestībā uz Dievu un cilvēkiem;

- audzina cilvēku, pārveidojot viņa sirdi, kā to nespēj laicīgās izglītības metodes. Iespiesties cilvēka dvēseles dziļumos var tikai Baznīca ar tai piešķirto Evaņģēlija gaismu. Dieva vārds dod spēku apklusināt ļaunās un patmīlīgās dziņas, atbrīvojot cilvēku no to gūsta. Dzīve ticībā ir gatavošanās mūžīgās dzīvības iemantošanai. Kopīgais ticības pārdzīvojums vairo motivāciju, prieku un drosmi. Tas pieceļ pakritušos, atspirdzina piekusušos un iedrošina piepildīt Dieva noliktos pienākumus pret Viņu un draudzi, pret valsti un tautu, pret ģimeni un pašam pret sevi. Apustulis Pāvils to izsaka šādi: “Domājiet par visu, kas patiess, godājams, taisns un šķīsts, kas pievilcīgs un apbrīnojams – kas saistīts ar tikumu un slavējams!” Fil 4:8

Dievkalpojuma uzdevums ir ar grēku nožēlu vest ikvienu cilvēku pie Dieva žēlastības satveršanas. Evaņģēlija saturs ir ietverts divos apliecinājumos: “Kungs, apžēlojies!” un “Tavi grēki ir piedoti!” Tas liek mums aizvien apzināties savu cilvēcisko vājumu un nepilnību, un tiekties pretī tam, Kurš ir bagāts žēlastībā un mīlestībā. Tikai šādi ir iespējams Dieva prātam notikt pie mums, lai mēs spētu panest viens otra nastas, aizlūgt par visiem cietējiem, iesaistīties kalpošanā tuvākajam, lūgt par Valsti un tautu, lai Kristus mīlestības bauslis realizētos dzīvē.

Ja aizvien paturēsim prātā šos dievkalpojuma mērķus: stiprināt draudzes kopības apziņu, celt ticību, atraisīt dvēseli no savtīgo dziņu važām un vairot sabiedrībā izpratni un cieņu pret kristīgām vērtībām, tad dievkalpojums kļūs par svarīgāko ticības dzīves notikumu – sastapšanos un sarunu ar Dievu – par sevi, draudzi, tautu un Valsti!

“Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top tavs vārds. Lai nāk tava Valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.” Mt 6:9,10