«Mūzika padzen velnu un dara ļaudis priecīgus», sacījis Mārtiņš Luters, cilvēks, kurš ne vien atstājis neizdzēšamas pēdas pasaules teoloģiskās domas attīstībā, bet arī būtiski ietekmējis Eiropas mūzikas attīstību. Luters raksta, ka viņa dzīvē mūzikai ir tūlīt nākamā vieta pēc teoloģijas (vēstule Ludvigam Zenflam, 1530)[1]. Pats viņš bijis skanīgas balss īpašnieks un labprāt dziedājis, sevi pavadīdams ar lautu. Būdams vispusīgi izglītots, Luters labi pazinis mūzikas stilus. Jau bērnībā Eizenahas latīņu skolā viņš iepazinis mūzikas teoriju, dziedājis Sv. Georga baznīcas korī, kopā ar skolas biedriem muzicējis bērnu korī. Studiju laikā līdzās teoloģijai Luters apguvis arī dziedāšanu un kontrapunktu (polifoniju). Vēlāk Luters kontaktējies arī ar sava laika ievērojamiem komponistiem, piemēram, Ludvigu Zenflu, augsti vērtējis arī ievērojamo polifonijas meistaru Žoskēnu Deprē. Atšķirībā no Šveices reformatoriem Žana Kalvina un Huldriha Cvinglija, kas pret mūziku izturējās piesardzīgi, Luters uzskatīja, ka tā ir «iedarbīgs līdzeklis pret dusmām, ķildām, ienaidu, skaudību, savtību, rūpēm un bēdām», ko viņš vairākkārt uzsvēris Baznīcas dziesmu grāmatām rakstītajos priekšvārdos.