Liturģija ir izdziedātā ticība
Raksturīgs piemērs ir doksoloģija «Gods lai ir Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam», kas noslēdz ikvienu dievkalpojumā lietoto psalmu. Pēc sava teoloģiskā satura tā ir dogmatisks apkopojums Dieva atklāsmei saviem ticīgajiem. Reizē tā ir formulēta dievkalpojumam raksturīgajā izteiksmē – nevis kā konstatējums, bet kā Dieva teikšana un godināšana. Doksoloģijas formulējumam ir arī liturģiska vēsture, kas izriet no sava laika dogmatiskajiem akcentiem. Ja sākumā tā tika izteikta dinamiskā (tādu raksturojumu lieto liturģijas vēsturnieki, piem., luterāņu teologs Viljams Nāgels) formā «Gods lai ir Tēvam caur Dēlu Svētajā Garā», tad vēlāk, lai novērstu jebkādus hierarhiskus priekšstatus par Svēto Trīsvienību, tā ieguva pašreizējo formulējumu. [1]
Lutera Akadēmijas kādreizējais rektors, ievērojamais vācu luteriskais teologs Dr. Reinhards Slenczka sacīja, ka dievkalpojumā teoloģija kļūst par dievatziņu, un no tās – par doksoloģiju. Saprotu to tā: kamēr esmu dzirdējusi, ka kaut kur pastāv Trīsvienīgais Dievs, tikmēr tā man vēl ir tikai teoloģiska informācija, bet, kad paļaudamies uz Viņa žēlastību, draudzes vidū dziedu «Gods lai ir Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam», šī informācija ir kļuvusi par manu ticību un izraisījusi manu atbildi Viņam – slavu un pateicību. Līdzīgi notiek ar Ticības apliecību un Bībeles tekstiem, piemēram, Psalmiem. Kad tie atskan dievkalpojumā, tad tie vairs nav tikai teoloģiski izteikumi, bet gan slava un pateicība Dievam par to, kā Viņš atklājies saviem ticīgajiem.
Līdzīgi kā tas bijis pirmbaznīcā, arī luteriskajā dievkalpojumā ieraugām, ka tas reformēts saskaņā ar teoloģiskiem pamatprincipiem, lai, gan atsevišķi teksti, gan tā izveidojums kopumā atbilstu evaņģēliskajai mācībai. Luters ir uzrakstījis daudzus mesas reformai veltītus rakstus. Liela daļa no tiem ir veltīta īpaši Sv. Vakarēdiena tēmai un Romas mises upura teoloģijai, piemēram, 1520. gadā sarakstītais darbs De Captivitatis Babilonica (Par Baznīcu Bābeles gūstā), un tajā pašā gadā sarakstītais Vom Mißbrauch der Messe (Par mesas nelietīgu lietošanu). Citos darbos savukārt aplūkota Sv. Vakarēdiena dievkalpojuma kārtība kopumā un doti detalizēti priekšlikumi mises tekstu un norises atjaunošanai ar teoloģiskiem komentāriem un pamatojumiem: 1523. gada Formula Missae et Communionis (Mesas un komūnijas kārtība) un 1526. gada Deutsche Messe (Vācu Mesa).
Saskaņā ar iepriekš teikto, ir jāsecina, ka Lutera un viņa teoloģisko domubiedru lielā dievkalpojumam pievērstā vērība nav nejauša. Atziņa, ka dievkalpojumā teoloģija lūgšanās un dziesmās pārtop par draudzes doksoloģiju – Dieva slavu –, lai arī nav paša Lutera izsacīta, tomēr atbilst viņa liturģiskajām nostādnēm – dievkalpojuma veicējs ir mūsu Kungs pats, un draudze sanāk Viņa klātbūtnē un kopībā, lai Viņu slavētu un Viņam pateiktos. Iesvētīdams Torgavas pils kapelu 1544. gada 5. oktobrī, Luters saka: «Tas nepienākas tikai man, bet arī jums jāseko tam līdz, ka šis jaunais nams nekam citam nekalpo, kā vienīgi, ka mūsu mīļais Kungs pats uzrunā savu draudzi caur savu svēto vārdu, bet draudze atkal ar Viņu runā dziesmās un lūgšanās.»[2] Šis ir tas veids, kā teoloģija kļūst piedzīvojama, un, izdziedāta un izlūgta, tā veido ticīgo pēc Kristus līdzības.
[2] Das gebührt nicht mir allein, sondern ihr sollt auch zugleich mit angreifen, auf dass dieses neue Haus dahin gerichtet werde, dass nichts anderes darin geschehe, als dass unser lieber Herr selbst mit uns rede durch sein heiliges Wort und wir umgekehrt mit ihm reden durch unser Gebet und Lobgesang. WA 49, 588, 15ff.
