Par ērģelnieku Rīgas Jaunajā Sv. Ģertrūdes baznīcā no 1906. gada strādājis viens no Latvijas Konservatorijas dibinātājiem Pauls Jozuus.
Kopš 1989. gada ērģeles mūsu draudzē spēlē ērģelnieks un komponists Aivars Kalējs, kurš 1974. gadā absolvējis Ādolfa Skultes kompozīcijas klasi un 1977. gadā - Nikolaja Vanadziņa ērģeļu klasi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Viņš ir koncertējis ASV, Kanādā, Japānā un gandrīz visās Eiropas valstīs, ir piedalījies starptautiskos ērģeļmūzikas festivālos ASV, Beļģijā, Vācijā, Dānijā, Itālijā, Igaunijā.
Savā daiļradē Aivars Kalējs aptvēris daudzus mūzikas žanrus, kopumā uzrakstot vairāk nekā 100 skaņdarbu korim, ērģelēm, klavierēm, kameransambļiem un orķestrim.
"Rakstu mūziku, kas ir labāka par mani. Pierakstu to tikai tad, kad no skaņām netieku vaļā. Tas man ir kaut kas īpašs, tāpēc pret šo darbu jūtu bijību," saka Aivars Kalējs.
22. aprīlī mūsu draudzes ērģelnieks, komponists un ērģeļu vēsturnieks Aivars Kalējs svinēja jubileju. Dzimšanas dienā tiešraidē no Rīgas Doma izskanēja Aivara Kalēja autorkoncerts. Muzicēja ērģelnieki Vita Kalnciema un Liene Andreta Kalnciema, Ilze Barlo, Aigars Reinis, kā arī pats jubilārs. Līdzās Aivara jau agrāk komponētajiem skaņdarbiem koncertā izskanēja nesen radīta mūzika, pirmatskaņojumu piedzīvja arī kāds jaundarbs.
Aivars Kalējs
Ērģeļbūvētājs Augusts Martins
(..) Augusts Frīdrihs Johans Martins (August Friedrich Johann Martin) dzimis 1808. gada 8. jūnijā Hoenfeldenā, kur īslaicīgi uzturas viņa vecāki. Līdz 1823. gadam Augusts mācās ģimnāzijā, 1823. gadā iestājas skolotāju seminārā, kuru absolvē 1826. gadā.
1826.-1828. gadā divarpus gados apgūst ērģeļbūvētāja amatu pie meistara Ernsta Zigfrīda Heses (Ernst Siegfried Hesse) Dahvigā pie Erfurtes (Dachwig), 1828.-1830. gadā ir E.Z. Heses palīgs, jau 1828. gadā A. Martins veic ap 1820. gadu celto ērģeļu pārbūvi un remontu Vindisholchauzenas Sv. Mihaela luterāņu baznīcā pie Erfurtes.
1830. gadā A. Martins nolemj doties uz Ameriku, tomēr nelaimīgas sagadīšanās dēļ nokavē kuģi. Līdz 1833. gadam viņš strādā pie izcilā ērģēļbūvētāja Karla Buholca (Carl Becholtz) Berlīnē, 1833. gadā piedaloties Frankfurtes (pie Oderas) Sv. Marijas baznīcas ērģeļu jaunbūvē K. Buholca uzraudzībā, tad strādā tēva vadībā un visbeidzot E.Z. Heses darbnīcā.
1837. gadā E.Z. Hesi uzaicina veikt pamatīgu Rīgas Sv. Pētera baznīcas 43 balsu ērģeļu remontu. Līdzi dodas arī A. Martins, paralēli veicot Reformātu baznīcas pozitīva1 labošanu. 1838. gadā A. Martins pagatavo Sv. Pētera baznīcas ērģelēm 12 jaunas balsis. Bez Heses un Martina Sv. Pētera baznīcas ērģeļu remontu veic ērģeļbūvētāja palīgs Jakobs Fogts (Jacob Vogt), galdniekzeļļi Justīns Milbergs un Ernsts Augustīns Bergmanis, vēl Karls Kollongs. Darbi pabeigti 1839. gada martā. Ilgstoši uzturoties Rīgā, A. Martins nolemj tur palikt un tā paša gada aprīļa presē – laikrakstos “Rigasche Zeitung” un “Rigasche Anzeigen” – ievieto sludinājumu: “Garīdzniecībai un baznīcas inspektoriem ar šo daru zināmu, ka esmu šeit apmeties kā ērģeļbūvētājs un uzņemos ērģeļu jaunbūves, kā arī ērģeļu remontus un skaņošanu. Man domātos pasūtījumus labprāt pieņems ērģelnieks Bergners un kantors Zemmerings (Sömmering). Aug. Martins, ērģeļbūvētājs no Erfurtes.”
Pasūtījumi neliek uz sevi ilgi gaidīt – ne velti par savas pastāvīgās darbības sākumu A. Martins uzskata 1840. gadu. Tas liek justies droši par nākotni, un A. Martins kļūst Krievijas impērijas pavalstnieks, pilsonis un meistars; 1840. gada pavasarī viņš laikrakstā “Rigasche Anzeigen” ievieto sludinājumu: “Veselīgs, spēcīgs puisis, kuram patiktos mācīties par ērģeļbūvētāju, var pieteikties pie ērģeļbūvētāja A. Martina Lielajā Dzirnavu ielā (Grosse Mühlengasse) 56.” Šajā laikā Rīgā jau ir divi nopietni ērģeļbūvētāji: Johans Buherts (Johann Buchert) un Johans Kristofs Kristīns (Johann Christoph Christien; 1777-1840). Zīmīgi, ka, uzsākot darbību Martinam, pirmais kārtējo reizi dodas uz Sanktpēterburgu un Rīgā vairs neatgriežas, bet Kristīns dodas mūžībā.
1840. gadā A. Martins apprecas ar Evu Šmājohanu (Schmajohan), un 1890. gada 3. maijā (pēc jaunā stila) abi laimīgi svin zelta kāzas. Eva ir lielā mērā uzticīga vīram un, tāpat kā Augusts nodzīvo 83 gadus (1812-1895); jau līdz 1848. gadam viņa laiž pasaulē piecus bērnus: Karlu (1870. g. palīdz Sv. Ģertrūdes ērģeļu būvē), Vilhelmu, Augusti (1845-1877), Annu un Emīlu.2 1871. gadā visus sagaida bargs tēva spriedums (ieraksts Lubānas baznīcas ērģelēs): “Visi bērni ir nelaimīgi cilvēki, pateicoties savam slinkumam un neveiksmīgumam (unerfolgsamkeit). Pats Augusts ir prasīgs pirmkārt pret sevi – strādā rūpīgi un pamatīgi, neko nesasteidzot; ne velti pirmās ērģeles ir gatavas 1842. gadā, lai gan pasūtījumu veikšana sākta jau 1840. gadā.
Laikā no 1840. līdz 1885. gadam A. Martins uzbūvē 65 baznīcu un 19 skolu ērģeles. (..)
A. Martina mūža veikums ir iespaidīgs. Ko par to saka lietpratēji – pazīstami ērģelnieki?
“A. Martins desmit gadu laikā ar jaubūvētām ērģelēm un senāku instrumentu remontiem pierādījis, ka viņš katrā ziņā ir savas mākslas krietns pārstāvis, kurš iemantojis uzticību, pielietojot savā ērģeļbūvē arī jaunākās Tepfera (..) ieviestās teorētiskās atziņas. (..) Kas izceļ A. Martina ērģeles citu meistaru vidū? Pirmkārt jau skaistās flautu balsis, tik mīlīgas savā labskaņā, kādas neatradīsim nevienās citās ērģelēs. Arī spēkā un pilnskaņā pie līdzīga balsu skaita Martina ērģeles nelīdzinās citu ērģeļmeistaru darbiem; iezīmējas ar sevišķi labu amatnieka darbu un izturīgumu apvienojumā ar skanējuma skaistumu, izvairoties no parastajiem ērģelnieku miera traucējumiem – līdzskanētājiem, kaucējiem, svilpējiem un rūcējiem stabulēs,” 1848. gadā raksta Vilhelms Bergners (seniors), Rīgas Sv. Pētera baznīcas ērģelnieks. (..)
A.Martina laika presē viņam pastāvīgi veltīti atzinīgi vērtējumi, un tomēr lielajā atsauksmju medus mucā kārtīgu darvas karoti iegāž Leipcigā, Drēzdenē un Berlīnē studējošais, pašapzinīgais un kategoriskais ērģelnieks un komponists Oskars Šepskis (Schepsky, 1850-1914). Līdz ar Vācijas studijām O. Šepskis ir ievirzījies sliedēs, ka tur meklējami labākie ērģeļbūvētāji, īpaši pieķeroties Vilhelma Zauera firmai. Uzskats, ka no ārzemēm nākušais noteikti ir labāks, ir nekas cits kā ārzemēs pabijušajiem latviešiem raksturīgais provinciālisms.
Kad Šepskis 1884. gadā uzsāk darbību Rīgā Jēzus baznīcā, tur vēl ir A. Martina pārbūvētās J.K. Kristīna ērģeles. Tieši O. Šepskis iesaka ērģeļu būvei 1889. gadā nevis Doma ērģeļu meistardarba autoru E.F. Valkera firmu, bet gan V. Zaueru. Savukārt Sv. Ģertrūdes baznīcā ērģeles mēģina pilnveidot un atjaunot Valkera firma. Šīs firmas katalogā Rīgas Sv. Ģertrūdes baznīcas ērģeles minētas kā jaunbūve, lai gan nomainītas tikai deviņas Martina balsis, atsakoties arī no Martina Kornett 3f. Ieguvums visnotaļ apšaubāms, vēl vairāk – A. Martina mūža labākais un lielākais darbs – vienīgās trīs manuāļu ērģeles – tikai pabojātas. Pareizi šodien rīkojas ērģelmeistars Viesturs Ilsums, cik iespējams, restaurējot Martina ērģeles sākotnējā veidolā, atstājot tikai četras Valkera tiešām labi izveidotās flautu balsis. Arī visādā ziņā ļoti rūpīgajam un precīzajam Viesturam Martina ērģeļu restaurācija, ieskaitot stabuļu pagatavošanu pēc oriģinālajām menzūrām, draud pārvērsties par mūža darbu – darbs iestrēdzis pie lieliski restaurētu 22 balsu atzīmes; vai par godu draudzes nabaga ērģelniekam, kurš dzimis 22. aprīlī?3
A. Martins ērģeles jaunuzceltajai Sv. Ģertrūdes baznīcai būvē turpat desmit gadus – līgums ar draudzes vadību noslēgts 1866. gada 16. oktobrī (pēc jaunā stila), skaņošana pirms ērģeļu nodošanas draudzes rīcībā – 1876. gada 8. augustā (pēc jaunā stila). Šajā laika periodā Martins ir uzbūvējis vēl sešas ērģeles, tomēr galvenais iemesls, kādēļ kavējies ar ērģeļu nodošanu, - pārliecīgs mitrums baznīcas torņa telpā. Martina cerības, ka ar laiku mitrums mazināsies, kas parasti notiek ar jaunceltnēm, nepiepildās. Rīgas pilsētas arhitekts Johans Daniels Felsko (1813-1902) un būvdarbu vadītājs Krīgers (Krüger) – Sv. Ģertrūdes baznīcas cēlāji – salaiduši dēlī ar torņa ventilāciju. Vēl nesenā pagātnē – līdz jaunās apkures sistēmas ierīkošanai – Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca izcēlās ar pārliecīgu vēsumu un mitrumu.
Kad Martins lielās ērģeles ir nodevis, draudze nav apmierināta – parādās svilpēji, kaucēji un šņācēji. Martina mazajām pagaidu ērģelēm, kuras visas atrodas lielajā baznīcas telpa, ne vainas. Sākas tiesas process starp ērģeļbūvētāju un draudzes vadību, kurš ilgst septiņus gadus un beidzas Martina labā. Ērģeļbūvētājs ir godprātīgs; mitrums ir nedaudz mazinājies, Martins 1883. gadā ērģeles pārtaisa, piemērojot paaugstinātajam mitrumam baznīcas telpā; tās beidzot tiek iesvētītas. 1883. gada 7. septembrī pirmo koncertu sniedz jauna, īpaši talantīga virtuoze Sofija fon Šilinckas jaunkundze, dzimusi Rīgā, ar sudraba medaļu beigusi Pēterburgas konservatorijas ērģeļklasi. Tajos laikos sieviete ērģelniece ir liels retums. Ap 1884. gadu vienīgā no Baltijas ērģelniekiem papildinās pie tā laika pasaules lielākā ērģļvirtuoza Aleksandra Gilmāna. Uzteicot Šilinckas spēli, par ērģelēm “Rigasche Zeitung” mūzikas recenzents Gustavs fon Gižickis (1856-1889) raksta: “Jaunās ērģeles (kuras fon Šilinckas jaunkundze zināmā mērā iesvētīja) ir lielisks darbs, kas savam būvētājam Martina kungam dara godu.”
Tiesas procesu zaudējusī un sarūgtinātā baznīcas vadība nesagaida nekādus brīnumus no Valkera firmas; tas, ka tā nomainījusi mazāk par trešdaļu no ērģeļu balsīm, tikai pierāda, ka Valkera firma bijusi augstās domās par A. Martina sniegumu.
O. Šepski jau 1878. gadā saērcina Valles baznīcas ērģelnieka un skolotāja V.J. Līlaua jūsmīgais A. Martina Valles baznīcas jauniecelto ērģeļu vērtējums un viņam pretējo uzskatu paušana, par ko liecina abu neauglīgais strīds “Latviešu Avīzēs” 1878. un 1879. gadā. Pēc Šepska domām, Sv. Ģertrūdes baznīcas ērģeļu likstās vainojams Martins pats, nevis baznīcas telpas – īpaši jau torņa – pārliecīgais mitrums.
1894. gada 24. aprīlī – pēc veselu 36 gadu kalpošanas! – mirst aklais Sv. Ģertrūdes baznīcas ērģelnieks Karls Lēvike (Carl Löwicke), un viņa vietu maijā pieņem O. Šepskis. Vai mainījis uzskatus par Ģertrūdes ērģelēm? Nekā nebija! “Düna Zeitung” 1895. gada 20. un 21. aprīlī ievietots Šepska raksts “Kā jābūvē mūsu baznīcu ērģeles?”3. Īstenībā raksts tapis, lai sadotu pa mizu Martinam un viņa Ģertrūdes ērģelēm.
“Kāds ērģeļbūvētājs, kurš savas ērģeles būvēja vienkārši, pareizi un pietiekami labi, ja vien netika izvirzītas mākslinieciskās prasības, tika uzaicināts uzcelt jaunas trīsmanuālīgās koncertērģeles. Lietpratējs sastādīja trīs manuāļu ērģeļu dispozīciju, kuru švellerī (skaņas briedinātājā un klusinātājā) esošais 3. manuālis saņēma četras tik maigas balsis, ka tur vairs nebija ko briedināt un klusināt. Arī no visa balsu iedalījuma un iekārtojuma sanācis “fušieris”. Lai mīkstinātu pacieto tembru, lietpratējs ieteica samazināt vēju (proti, samazināt plūsmu vēja kanālos – A. K.). Nejauši pamanu, ka tas bija pavisam aplami. Būvētājam jau celšanas laikā pēc dažiem mēģinājumiem atveras acis, ka ir nepareizi orientēts. No viņa puses ar ievērojamām izmaksām, tika mainīta dispozīcija un jau pagatavota daļa no ērģelēm, bet jūtams uzlabojums netika sasniegts. Kad ērģeles bija pabeigtas, tās skanēja neskaidri, bezpersoniski un cieti, tīras karuseļērģeles (Carousselorgel).
Ērģeles tika pieņemtas, lietpratēju par labām atrastas. Dažus mēnešus pēc pieņemšanas parādījās traucējoši trūkumi, kurus baznīcas valde ērģeļbūvētājam prasīja novērst. Šis negribēja ērģelēm vairs pievērsties. Tā kā ērģeles no lietpratējiem kā labas atrastas un bija pieņemtas, viņš gribēja vainu uzgrūst baznīcai, paziņojot, ka tā ir mitra, nepietiekami vēdināta utt. Izcēlās process vairāku gadu garumā, kas tika izšķirts par sliktu būvētājam; bet tā kā būves laikā par padarīto darbu viņš bija saņēmis visu summu, izņemot dažus simtus neizmaksātu rubļu, baznīca gandrīz neko neieguva un tai vajadzēja paturēt caur un cauri neskaidras ērģeles, kas prasīja 1500 rbl., lai tās uzturētu spēlējamas.”
Kāpēc gan Šepskis pieņem piedāvāto Sv. Ģertrūdes baznīcas ērģelnieka vietu? Pirmkārt, Sv. Ģertrūdes baznīca Rīgas evaņģēliski luterisko baznīca hierarhijā ieņem augstāku vietu nekā Jēzus baznīca (1. Sv. Pētera baznīca, 2. Doms, 3. Sv. Jēkaba baznīca, 4. Sv. Ģertrūdes baznīca, 5. Jēzus baznīca); otrkārt, jau 1892. gadā Sv. Ģertrūdes baznīcas valde sāk vākt līdzekļus jaunām ērģelēm. O. Šepska naidīgais ieskats par Martina Ģertrūdes ērģelēm netraucē Ģertrūdē rīkot koncertu gadā tāpat kā Jēzus baznīcā. Šeit mēs saskaramies ar parādību, ko vēl joprojām varam vērot mūsdienu Vācijā, - draudzes, ērģelnieka vai ērģelnieces ietekmētas, atsakās no senām, labskanīgām ērģelēm, to vietā iegādājot izslavēta ērģeļbūvētāja modernu instrumentu.
1898. gadā sāk vākt līdzekļus jaunai, lielākai Ģertrūdes baznīcai, kurai 1903. gadā liek pamatakmeni un 1906. gada 24. jūnijā (11. jūnijā pēc tolaik spēkā esošā Jūlija kalendāra – lapas red.) iesvēta.
1900. gadā jaunceļamai baznīcai ir paredzētas jaunas ērģeles. Tomēr, kad, pateicoties O. Šepska iniciatīvai, ir sarunāta slavenā V. Zauera firma, vāciskā Sv. Ģertrūdes valde nolemj jaunajai baznīcai atdot vecās ērģeles. 1906. gadā Šepskis kā iemeslu min tieši to, ko pārmeta A. Martinam, - jaunas ērģeles jaunuzceltajā baznīcā mitruma dēļ bojāšoties ātrāk nekā vecās; lai arī ērģeles ir norobežotas no torņa telpas.
Šī raksta autors par šādu iznākumu ir pat priecīgs: Vecās Sv. Ģertrūdes ērģeles uzskata par otrām labākajām Rīgā pēc Doma ērģelēm, bet Martina ērģelēm Jaunajā Sv. Ģertrūdes baznīcā, neskatoties uz Valkera pārbūvi un daļas metāla cauruļu zaudējumu Otrā pasaules kara laikā (pateicoties zaglīgajam Rīgas ērģeļmeistaram R. Černovskim, kurš aplaupīja arī Doma ērģeles, nozogot 700 metāla stabules), ir dvēsele ( vārds, kuru attiecībā uz mūzikas instrumentiem lieto reti). Turklāt laika gaitā tās it kā atplaukst – pateicoties arī ērģeļmeistara V. Ilsuma darbam.
Nepārprotami: Ģertrūdes ērģeles bija Martina sāpju bērns. Strādājot rūpīgi, viņš šajās ērģelēs ir ieguldījis visu sava amata prasmi, un dēvēt šī instrumenta skanējumu par cietu ir nonsenss, kas robežojas ar ģeķību. Brīnišķīgais ir tas, ka tās lieliski piepilda vismaz divreiz lielāko Jaunās Sv. Ģertrūdes baznīcas telpu. (..)
1 Pozitīvs – nelielas, pārvietojamas ērģeles.
2 Vēlāk Evas un Augusta Martinu ģimenē piedzimst vēl vismaz divi bērni – Ādolfs un Rūdolfs.
3 Šis “nabaga ērģelnieks”, protams, ir pats raksta autors Aivars Kalējs, kurš kalpo Rīgas Jaunajā Sv. Ģertrūdes draudzē.
