2024. gada 10. oktobris
Vārdadienas:
Arvīds, Arvis, Druvis
Israēla nams saka: mūsu
kauli ir izkaltuši, mūsu cerība
zudusi, un mēs esam pagalam!
Tādēļ pravieto un saki tiem: tā
saka Kungs Dievs: redzi, es
atvēršu jūsu kapus, un es jūs,
savus ļaudis, uzcelšu no kapiem.
Ech 37:11–12

Tāpat arī mirušo
augšāmcelšanās– sēts top iznīcībā,
bet augšāmceļas neiznīcībā.
Sēta top dabīga miesa, bet
augšāmceļas garīga miesa.
1Kor 15:42, 44

Dievkalpojumi

svētdienās 11.00
ceturtdienās 19.00


Bībeles stunda
svētdienās pēc dievkalpojuma

Kancelejas darba laiks

trešdienās un piektdienās
no 11.00 līdz 13.00,
ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30

Draudzes mācītāji

Guntars Dimants
E-pasts: guntars.dimants@gmail.com
Tālr.: +371 29461947
Pieņem ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30 draudzes kancelejā.

Tālis Freimanis
E-pasts: talis.f@tvnet.lv
Tālr.: +371 29608801

Kontakti

Adrese: Brīvības iela 119,
Rīga, LV-1001
Tālr. +371 67377236
E-mail: jaunagertrudes@lelb.lv
<< Skatīt kartē

Draudzes priekšnieks
Vilis Kolms
E-mail: vilis@latnet.lv
Tālr. +371 29473213



Draudzes mācītājs Guntars Dimants


Guntars Dimants dzimis 1966. gada 19. janvārī. Teoloģisko izglītību ieguvis LELB Evaņģēlistu kursu apmācības programmā (1995) un Lutera akadēmijā (2001). Mācītāja amatā iesvētīts 2001. gadā. Pēc ordinācijas kalpojis Ķemeru, Dubultu un Bulduru draudzēs. 2004. gadā Sinodē ievēlēts par Rīgas iecirkņa prāvestu. 2007. gadā uz laiku komandēts kalpot Valmieras Sv. Sīmaņa draudzē.

2010. gada 10. aprīlī Guntars Dimants tiek konsekrēts par bīskapu un kļūst par arhibīskapa Jāņa Vanaga palīgu. Tā paša gada maijā viņu iecēla par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Virsvaldes sekretāru. Kopš 2012. gada 1. janvāra norīkots kalpot Rīgas Jaunajā Sv. Ģertrūdes ev. lut. draudze.

Saruna ar mācītāju. Pārdomas COVID laikā


covid3_1_22

Nu jau gandrīz gadu mēs dzīvojam COVID-19 ēnā. Pandēmija ir pārvērtusi mūsu ikdienu, mainot ierasto dzīves ritmu, ieviešot dažādus nepatīkamus ierobežojumus, un, neizbēgami, ietekmējot arī mūsu domāšanas veidu. Mēs nedrīkstam ierasti pulcēties sadraudzības pasākumos, satiekoties, nevaram vai baidāmies apskaut viens otru, vai pat sniegt sveicienam roku. Veikalos, transportlīdzekļos, iestādēs un arī dievnamā mēs tagad uzlūkojam maskotās, atsvešinātās sejas, un mūsu visa veida komunicēšana, ja tāda vispār notiek, tiek pārvietota uz bezpersonisko virtuālo vidi. Protams, ierobežojumi ir nepieciešami, lai pasargātu sevi un līdzcilvēkus no inficēšanās ar jaunatklāto vīrusu, lai gan citas, tostarp, daudz bīstamākas slimības nekur nav pazudušas…  Fiziski mēs esam ļoti trauslas būtnes, un nav, un nebūs tādas maskas, sarkofāga, cietokšņa, vakcīnas, piektās vai sestās paaudzes bumbvedēja, vai ballistiskās raķetes, kas pasargātu mūsu fiziskos ķermeņus no visām briesmām. Bet kā ir ar mūsu dvēseli…?

Manuprāt, liela daļa cilvēku mūsdienās savu dzīvi redz vairāk materiālistiskā kontekstā. Mēs esam raduši lietas kaut kā vērtēt – izdevušās vai neizdevušās; ja tas ir kāds projekts, tad - bija vai nebija vērts. Ir tāda kopējā doma, ka vērtība dzīvībai izriet no tā, kas tev pieder, kas ir izdevies. Ja šādā izpratnē viss ir labi, tad manai dzīvei, dzīvībai ir kaut kāda vērtība – es taču esmu kaut ko radījis. Savukārt tie, kam tā visa vēl nav, raugās šādi – ja man tagad jāmirst, es tā arī neuzspēšu neko izdarīt, lai manai dzīvei būtu vērtība. Viens saka – es veltīgi pūlējos, bet otrs, ka neko nav uzspējis. Nav stāsts par to, ka dzīvība man tiek atņemta kā tāda, kā pats dārgākais, kas man vispār ir, kas mani apraksta kā cilvēku, kā personu, bet aiz tā stāv tāds pasaulīgs, materiālistisks vērtējums.

Es neesmu paguvis uzbūvēt māju, neesmu paguvis piepildīt izsapņoto ceļojumu. Tātad šādā skatījumā mēs esam tikai materiālās būtnes, mēs pabīdām savu garīgo esību malā, sakām
tur nekā nav, ir tikai šī dzīve, nolīdz, un, ja man viņu atņem, es esmu apdalīts.

Jā, kaut kas tāds iezogas, jo tas nav stāsts, ka cilvēks satrauktos par savu dvēseli. Baznīcas tradīcijā tas tiek uzsvērts un ir pamatots daudzviet Bībelē, piem., pie Zālamana – pār visām lietām sargi savu sirdi. Tas ieskanas arī Jēzus vārdos, ka “no sirds iziet ļauni nodomi, slepkavība…”. Ja cilvēkam ir kaut kāda vērtība, tā ir viņa dvēsele, kas viņu apraksta kā dzīvu personu – tāds ir baznīctēvu redzējums. Šo dvēseli sargāt un tai piešķirt izšķirošu vērtību, tā nav vienādības zīme ar mērķi uzcelt lielu māju vai aizceļot uz eksotisku galamērķi. Dvēseles dzīvība, dzīvīgums un vērtība tiek mērota pēc ticības vai kopības ar Dievu. No tā sāk attīstīties kristīgā doma par cilvēka dzīves jēgu un vērtību. Bet redzējums, ar ko mēs šodien iesākām sarunu, ir stipri tālu no tā, jo tādi jēdzieni, kā ticības izšķirošā loma, sastapšanās ar Dievu, Dieva valstība mūsu vidū, šodien nav populāri. Var būt fonā tie kaut kur ir, kā tādas idejas. Bet, ja mēs runājam par sabiedrību kopumā, tostarp par ticīgo sabiedrības daļu, es teiktu, ka cilvēki patiesībā daudz vairāk zina par Dievu, nekā viņi grib tam ticēt. Tas, ko viņi zina, ir daudz vairāk, par to, ko viņi ir gatavi attiecināt uz sevi un praktizēt, un līdz ar to sistēma veidojas mazliet kropla. Kaut kādos brīžos jau ieskanas, un nav tā, ka dzīvības apdraudējums tiktu uztverts pilnībā materiālistiski, spraucas cauri tas ko viņš/viņa patiesībā zina, ko Dievs ļāvis zināt vai ir devis kā dāvanu. Bet jautājums ir – kam būs tā izšķirošā loma, definējot dzīves, dzīvības vērtību, un dvēsele, manuprāt, šobrīd nebūs tas primārais. 

Saruna ar macītāju. Par baznīcu un draudzi


DSC03929_221

Kādi bija pirmie iespaidi, uzsākot kalpošanu mūsu draudzē?

Notika mācītāja maiņa, un par iemeslu tam bija nevis slimība vai mācītāja rotācija, bet pārkāpumi saimnieciskajā darbībā. Tāpēc iesākumā bija pagrūti, jo daļa draudzes neatzina šīs maiņas nepieciešamību, uzskatot, ka arī ar iepriekšējo mācītāju viss bijis kārtībā. Tas bija smagnējs fons. Lai cik tu skaisti runātu un jauki darbotos, fonā paliek neverbāls jautājums: „Kāpēc tu te esi un kur ir mūsu vecais mācītājs?” Un tas ir pilnīgi normāli, līdz visas lietas tiek skaidri un saprotami nokomunicētas.

Bieži gadās dzirdēt apgalvojumu, ka baznīca ir nemūsdienīga. Un patiešām, pirmās kristīgās draudzes veidojās laikā, kad ģimeniskā kopība nodrošināja izdzīvošanu, arī draudzes veidojās kā lielas ģimenes ar mantas kopību. Savukārt mūsdienās, kad sociālās aprūpes, aizsardzības un daudzas citas funkcijas nodrošina valsts, cilvēks gluži labi var iztikt viens, ja vēlas. Vai mūsdienu sabiedrībā, kas aizvien vairāk individualizējas, draudze nav kļuvusi par arhaisku veidojumu, kas tiek mākslīgi uzturēts un kam nav nākotnes?

Kā teica Sv. Augustīns: „Dievs cilvēkam sirdī ielika tādu tukšumu, kuru tikai Viņš pats spēj aizpildīt.” Lai arī cik daudzas lietas valsts nodrošinātu, cilvēka iekšējā vajadzība meklēt Dievu aizvien paliks. Pat ateistiskā Padomju valsts bija būvēta pēc tipiskajiem baznīcas kanoniem: visur bija klātesošas „ikonas” – Marksa, Engelsa un Ļeņina attēli, tika piekopti rituāli, rīkoti gājieni ar karogiem un „svētbildēm”, godināti pieminekļi un pašu radītie elki. Jau tas vien norāda, ka cilvēkam piemīt absolūta nepieciešamība pēc reliģiska formāta. Lai ko darītu valsts, lai kā nodrošinātu cilvēka dažādās vajadzībās, tā nekad nespēs aizpildīt šo iztrūkumu – nepieciešamību pēc baznīcas, tāpēc tā arī pastāv.

Saruna ar mācītāju. Kalpošanas ceļš


DSC07471_25  
Mūsu draudzē mācītājs Guntars Dimants sāka kalpot 2012. gada janvārī, pirms tam bija darbs LELB Virsvaldes sekretāra amatā, kalpošana Valmieras, Dubultu, Ķemeru, Bērzes un Slokas draudzēs, studijas Lutera akadēmijā un Evaņģēlistu apmācības programmā.

Atbildot uz jautājumu „Kā un kāpēc kļuvi par mācītāju?” Guntars paskaidroja, ka cilvēks nevar tāpat vien sadomāt un kļūt par mācītāju – Luteriskajā baznīcā attiecībā uz mācītāja kalpošanu pastāv uzstādījums, ka ir jābūt ārējam un iekšējam aicinājumam.

Savukārt sākās viss ar Iesvētību kursu Slokas draudzē, kuru vadīja mācītājs Aivars Beimanis. Pēc iesvētībām Guntars aktīvi iesaistījās draudzes dzīvē. Gatavoja nodarbības svētdienas skolai – tolaik baznīcā bija daudz jauniešu un bērnu. Gadījās arī, aizvietojot mācītāju, nolasīt kādu Iesvētību kursa lekciju. Un tad cilvēki sāka teikt: „Tev vajadzētu mācīties ko vairāk.” Pašam Guntaram arī radās vēlme un entuziasms. Viņš sāka apmeklēt baznīcā dažādas lekcijas, kuru saturu vēlāk pārstāstīja draudzē, līdz kādā mirklī ārējais aicinājums saslēdzās ar iekšējo. Radās arī iespēja mācīties – 1994. gadā tika atvērta Evaņģēlistu apmācības programma (mācības notika katru sestdienu sešpadsmit mēnešu ilgumā), kuru Guntars 1995. gada rudenī sekmīgi pabeidza un tika ievests evaņģēlista amatā.

Pieteikties jaunumiem

Vārds: 
E-pasts: 
   Pieteikties

Konts ziedojumiem

LATVIJAS EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀS BAZNĪCAS
RĪGAS JAUNĀ SVĒTĀS ĢERTRŪDES DRAUDZE
Reģ. Nr. 90000302018
A/S Swedbank LV93HABA0551005442468

Mājaslapas administratore Vita Avotiņa
E-mail: vita.avotina2@gmail.com
Tālr. 29117408
© 2019 Jaunagertrudesdraudze.lv
Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: GlobalPRO »