Saruna ar macītāju. Par baznīcu un draudzi

Protams, laicīgais fons baznīcu būtiski ietekmē. Mēs patiešām dzīvojam ļoti individualizētā sabiedrībā un aizvien vairāk redzam, ka šis ir ne tikai indivīdu laikmets, bet, ka ir radusies tāda absolūtas vienpatnības forma, kad vairs nav vajadzīga tieša saskarsme ar otru cilvēku. Mēs varam onlainā komunicēt ar simtiem cilvēku, nekad nevienu no viņiem nesatiekot, tikai atpazīstot pēc bildītes facebookā. Tas nenoliedzami atstāj iespaidu arī uz baznīcu. Cilvēki saka: „Dievkalpojumu taču var noskatīties televīzijā vai tiešsaistē internetā. Kādēļ man būtu jāiet uz baznīcu?” Arī ģimeniskums šodien ir iedragāts - mēs dzīvojam laikmetā, kad nukleārā ģimene vairs praktiski nepastāv, vajadzība pēc lielām saimēm, kas gadsimtiem mitinās vienuviet, ir zudusi.

Izmiršanas pazīmes ir. Rietumu pasaulē kristietība patlaban pārdzīvo krīzi. Tomēr, lai kādus aizvietotājus cilvēkam piedāvātu pasaule, iekšēji paliek ilgas un vajadzība pēc kopības, kas savienojumā ar reliģisko vajadzību cilvēku atkal atved uz baznīcu. Paradoksāli, bet tā nu tas ir – no vienas puses cilvēks no tās bēg, bet no otras puses atkal atgriežas.

Vienā vai otrā formā Dievs savu baznīcu vienmēr uztur dzīvu, pat ja būtu palikuši tikai desmit cilvēki. Un tādi laiki ir piedzīvoti. Mūsu pašu nesenā vēsturē tas ir Padomju laiks, kad atsevišķas baznīcas bija gandrīz tukšas, bet pienāca 1990. gads, un baznīcas bija tik pilnas, ka pietrūka vietu. Arī šodien nevarētu teikt, ka baznīcas būtu tukšas, dažās ir vairāk cilvēku, citās - mazāk. Cilvēki var izvēlēties kur siltāk, kur tuvāk, kur vieglāk piebraukt, kur mācītājs labāk runā. Baznīca, neskatoties uz paisumiem un bēgumiem, tomēr pastāv.

Protams jebkurš mācītājs gribētu redzēt savu draudzi plaukstošu, augošu, lielu, ar vidējo vecumu 30-40 gadi. Tādu draudzi, kas būtu atsaucīga mācītāja aicinājumiem. Tomēr, noteikti pāri visam, mācītājam būtu svarīgi redzēt draudzi, kas pulcējas Kristus dēļ. Draudzes locekļus, kuri spēj apliecināt un tic tam, ko Kristus viņiem dod. Ka tas piešķir viņu dzīvēm jēgu un rada tādu drošu paļāvību, ka kopā ar Kristu viņiem pieder arī mūžība. Tas būtu pats svarīgākais.

Dinamisku, aktīvu un jaunu draudzi var mēģināt panākt ar dažādiem līdzekļiem. Var rīkot mūsdienīgus koncertus, tikšanās ar sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem, aicināt lektorus, kuri stāstītu, kā kļūt par sekmīgu uzņēmēju, pamatojot to arī Bībelē. Noteikti, šādi eksperimentējot, baznīcas soli pildītos, jo cilvēki grib dzirdēt ko jaunu, kā savu dzīvi padarīt veiksmīgāku, sekmīgāku. Ja pie mums katru svētdienu dziedātu kāds ievērojams mākslinieks, piemēram, Kaupers vai Dons, un kādu reizi klavieres uzspēlētu Raimonds Pauls, cilvēku baznīcā noteikti būtu daudz vairāk, tomēr varētu jautāt: „Vai viņi tiešām nāk Kristus dēļ?”

Baznīcās notiek labi koncerti, bet apmeklējums ne vienmēr īpaši liels. Ir saprotams, ka Nacionālajā operā vai kompleksā „Arēna Rīga” šie koncerti būs kvalitatīvāki. Turklāt baznīcā var nebūt pietiekami silts, nav kafejnīcas, nevar uzstādīt mūsdienīgu aparatūru. Baznīca, kā vēsturiska ēka, nespēj konkurēt ar speciāli šim nolūkam uzbūvētu koncertzāli, tāpēc mēģinājums šo pasauli uzveikt šovbiznesā būtu ļoti liels izaicinājums un prasītu milzīgus ieguldījumus. „Vai baznīca ir aicināta to darīt?” ir labs jautājums.

Man gribas domāt, ka lielāko problemātiku tomēr rada patērētāju psiholoģija, jo tā liek cilvēkam savu dzīvi vērtēt pēc tā, kā viņam nav, un skatīties pēc tā, kas ir citam. Līdz ar to fonā vienmēr ir iztrūkuma un labklājības nosacījums. Ja baznīca cilvēkam palīdzētu kļūt aizvien veiksmīgākam, tad droši vien mēs varētu teikt, ka tā trāpa šīs pasaules interešu mērķī. Ja cilvēks zinātu, ka baznīcas apmeklēšana viņu padarīs par sekmīgu biznesmeni vai politiķi, tad tā, droši vien, būtu daudz apmeklētāka, jo piedāvātu aktuālu produktu.

Nenoliedzami, Baznīca arī savā veidā runā par veiksmi. Tomēr Baznīcas un Evaņģēlija izpratnē veiksmīgs cilvēks nav tas, kā to izprot šodienas sabiedrība, bet cilvēks, kurš spēj būt noderīgs savam tuvākajam. Bībelē visi pravieši un apustuļi spēlē ļoti lielu lomu savu līdzcilvēku dzīvē. Tomēr šādi veiksmīga cilvēka dzīve, pasaules acīs var likties nožēlojama, jo viņš nekļūst par ievērojamo politiķi, augstu valsts amatpersonu vai bagātu uzņēmēju, bet iegulda savu dzīvi savos līdzcilvēkos. Jo ģimeniskāks un uz kopību orientētāks tu esi, jo Bībeles skatījumā esi veiksmīgāks. Nevis indivīds, kurš plaukst un zeļ uz citu fona, bet cilvēks, kura vērtīgumu nosaka viņa ieguldījums līdzcilvēkos. Un tas kaut kā netrāpa mūsdienu cilvēku uzstādījumos.

Baznīcas viļņošanās ir saistīta ar krīzēm, kuras piedzīvo pasaule, jo lielāka ir krīze, jo baznīca kļūst aktuālāka. Kad iestājas krīze, tad cilvēks pārstāj mērot savu dzīvi pēc tā, cik viņš bija vai nebija sekmīgs pasaulīgos mērogos, jo šis šķietamais sekmīgums neglābj un nepadara dzīvi drošāku. Krīzes brīžos notiek sastapšanās ar patiesību, un baznīca sāk pildīties ar cilvēkiem.

Problēma ir tā, ka cilvēki primāri raugās, kā kļūt sekmīgiem, veseliem, un, ja baznīca to nesniedz, tad - kam tā būtu vajadzīga. Tomēr kādā brīdī būtu jānāk pie saprašanas, ka uz savu dzīvi ir jāraugās no cita skatupunkta – vispirms iekšēji jāsāk mainīties pašam, un tad mainīsies arī procesi ap tevi.

Uz baznīcu ir jānāk Kristus dēļ. Ja cilvēkos būtu skaidra apziņa, ka šeit var pieskarties Debess realitātei, būtu vieglāk runāt par jebkādām aktivitātēm. Ikviena kalpošana, kaut tā būtu baznīcas sakopšana, neradītu vairs problēmas, jo arī tā būtu iespēja atkal būt vietā, kur piedzīvojam savas dzīves vissvarīgāko, vislielāko sastapšanās notikumu. Ja vien cilvēki apzinātos, ka šeit, pat piedaloties saimnieciskos darbos vai sadraudzības pasākumos, ir iespēja būt līdzdalīgiem un atrasties saskarsmē ar Dievu, nevienu nebūtu jāpārliecina vai jāpierunā. Protams, tas skan nedaudz utopiski, tomēr jebkurā gadījumā būtu labi, ja cilvēki vismaz apzinātos, ka esot draudzē, ir iespēja pieaugt kopības apziņā. Tā ir fantastiska iespēja sevi pārbaudīt, pamēģinot, piemēram, kā tas ir, runāt ar veciem cilvēkiem. Cik daudz tevī ir pacietības? Vai tu spēj vēlreiz aiziet pie veca cilvēka uz mājām ar skaidru pārliecību, ka dzirdēsi to pašu, ko esi dzirdējis pirms nedēļas? Tādi jau mēs paliekam uz vecumu. Mēs vairs neatceramies, kur nolikām kafijas krūzi, bet skaidri atceramies, kas notika pirms 50 gadiem. Vienu dienu mēs tādi kļūsim, vai mūsu vecāki, un mums būs jāspēj ar viņiem runāt. Būtu labi, ja cilvēki novērtētu, ko Dievs viņiem piedāvā šajā kopībā, savā baznīcā, kur Viņš pats ir mūsu vidū, atgādinādams, ka esam Viņa mīlēti, Viņa bērni.

Sarunu pierakstīja Vita Avotiņa