Īpaša nozīme luteriskajā dievkalpojumā ir dziedāšanai. Luters ir sacījis: "Notis dara vārdu dzīvu", kā arī: "Mūzika ir tūlīt nākošā pēc teoloģijas". Lielā nozīme, kādu Mārtiņš Luters piešķīris dziedāšanai dievkalpojumā, ir redzama gan viņa sastādītajā dievkalpojuma kārtībā, kur draudzes un kora dziedāšanai tiek piešķirta ievērojama loma, gan arī izteikumos, kas rodami dažādos viņa darbos, starp citu, arī bieži citētajā teikumā no Torgavas baznīcas iesvētīšanas sprediķa (1544), kur par dievkalpojumu viņš izsakās šādi: "Dievs uzrunā draudzi savā Vārdā, bet draudze atbild ar dziesmām un lūgšanām".

Mēs, draudzes koris, dziedam gandrīz katrā dievkalpojumā tās dievkalpojuma daļas, kuras nav atrodamas Dziesmu grāmatā. Introita psalms, graduāls un komūnijas dziedājums tiek dziedāts vai nu pēc gregoriāniska parauga, tātad vienbalsīgi, vai arī vairākbalsīgā salikumā.

Cilvēka dzīve jau pašos pamatos ir diakonāla - mēs esam radīti, lai kalpotu viens otram un lai rūpētos viens par otru. Kā teicis Mārtiņš Luters : "Mēs esam dienišķā maize viens otram"

Mūsu ticības tēvi jau senos laikos ir sacījuši, ka Baznīca un tās kalpošana izpaužas Liturģijā, Diakonijā un Martīrijā.

Ar liturģiju saprotam Kristus kalpošanu mums, kur Viņš apsolījis mums savu klātbūtni, dāvinādams pats Sevi Dieva Vārdā un Altāra sakramentā. Viņa klātbūtne, Viņa upuris, kuru svinam katrā dievkalpojumā, ir pamats mūsu kristīgajai eksistencei. Protams, Viņa klātbūtne mūs var sasniegt arī citur, bet te to baudām pilnīgi noteikti un droši, jo Viņš pats to apsolījis : «Kur divi vai trīs būs sapulcēti Manā Vārdā...» un «Tā ir mana Miesa, ... Tās ir Manas Asinis».

Martīrijs. Zinām, ka martīri (šo vārdu no sengrieķu valodas tulkojam kā «moceklis», arī «asinsliecinieks») lielākoties sastopami citos laikos un citās vietās: pirmajos kristietības gadsimtos vai ar šodien Tuvo Austrumu valstīs. Zinām, ka arī vēl nesen padomju laikos dažiem savu ticību bija jāapliecina ar dzīvību. Plašākā nozīmē šo vārdu tomēr drīkstam attiecināt arī uz kristieša dzīvi jebkuros laikos. Dzīvojot patiesi kristīgu dzīvu, cilvēks gandrīz neizbēgami nonāk apstākļos, kad sava ticība jāapliecina ne vien ar vārdiem, bet arī ar pašaizliedzīgu rīcību, kas pretrunā tai, kas pasaulē parasta. Par kristīga cilvēka dzīvi kopumā var sacīt, ka tajā mirstam paši sev, lai dzīvotu Kristum.