Diakonija

Kalpošanas un tuvākmīlestbas ievērojamā loma mūsu Kunga evaņģēlijā pasvītrota daudzkārt. Līdzība par žēlsirdīgo Samarieti, kalna sprediķis un citas vietas arvien no jauna mūs aicina kalpot savam tuvākajam. Viena no raksturīgām vietām atrodama Mt 25:35-36. Te ieraugām, cik lielā mērā kalpošana Dievam saistīta ar kalpošanu tuvākajam. Kalpošanai Dievam jānotiek tā, lai Cilvēka Dēls, kad Viņš atkal nāks, varētu teikt: «Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis.» Mūsu Kunga sacītais norāda, ka šāda kalpošana nav veicama tikai tad, kad mums to gribas vai patīk darīt. Šī evaņģēlija vieta mums liek domāt, ka tā ir mums dots būtisks uzdevums, tik nozīmīgs, ka no tā izpildīšanas galu galā būs atkarīgs tas, vai Dievs mūs uzņems savā valstībā. Mēs vēlamies būt starp tiem, kuriem Viņš evaņģēlists Matejs liecina: «Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma,» un mums jāraugās nebūt to vidū, kuriem sacīs: «Ejiet prom!»

Reizē mēs apzināmies, ka ar savu kalpošanu Dieva valstību izpelnīties nespējam. Vēl vairāk - mēs pat nespējam sava grēcīguma dēļ patiešām labi Dievam kalpot. Lai kā cenšamies godāt Dievu un aizlūgt par cilvēkiem, mīlēt tuvāko un tam kalpot, pieaugt ticībā un dzīvot Dievam patīkamu dzīvi, mūsu labie centieni arvien piedzīvo neveiksmes. Jo - galu galā - nevis mēs ar savu kalpošanu, bet gan mūsu Kungs Jēzus Kristus ar savējo kalpošanu mums ir nopelnījis debesis.

Mt 10:45 Jēzus saka: «Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un Savu dzīvību atdotu par atpirkšanas maksu par daudziem.» Mums ir tikai viena kalpošanas iespēja - iesaistīties mūsu Kunga kalpošanā, ļaut caur mums kalpot Tam, kurš ir parādījis vislielāko mīlestību un kalpojis vispilnīgāko kalpošanu - mūsu Kungam pašam. Tāpēc arī Diakonija kļūst iespējama vienīgi Baznīcas, mūsu Kunga miesas, kopībā. Būdami Viņa Baznīcā, būdami Viņa miesas locekļi mēs kļūstam par mūsu Kunga darbarīkiem. Būdami un rosīdamies Viņā, mēs drīkstam būt Viņa darba darītāji. Mūsu kalpošanai jānotiek tā, lai ieraudzītu nevis mūs pašus, bet gan tā, lai mūsu kalpošanā būtu ieraugāma mūsu Kungs Jēzus Kristus pats un Viņa kalpošana. Mums jākalpo tā, lai mūsu rokas būtu tās, ar kurām mūsu Kungs dara savu darbu. Tādā veidā kalpotāji vairs neesam mēs paši ar savu grēcīgumu un nepilnību. Šīs kalpošanas veicējs ir mūsu Kungs Pats.

Piemēri mūsu Kunga kalpošanai Viņa zemes dzīves laikā evaņģēlijos aprakstīti daudz - būtībā visi Viņa darītie brīnumi ir kalpošana cilvēkiem to vajadzībās. Tagad Viņš šos brīnumus grib veikt ar mūsu rokām, ar mūsu sirdi.

Svētajos Rakstos ir arī liecības par diakoniju jau pirmkristīgajā Baznīcā, kas aprakstīta Apustuļu Darbos. Apd 2. nodaļas noslēgumā pēc Vasarsvētku notikuma aprakstīta pirmkristīgā draudze ar tās dievkalpošanu. Pie šīs dievkalpošanas pieder arī rūpes par tiem, kam vajadzīga palīdzība: «Un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās... Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs; viņi pārdeva savus īpašumus un rocību un izdalīja visiem, kā kuram vajadzēja. Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti.» 

Apd 6:1–7 savukārt aprakstīta diakonu iecelšana: «Tanīs dienās, mācekļu skaitam pieaugot, hellēnismu starpā radās kurnēšana pret ebrejiem, ka viņu atraitnes dienišķajā apkalpošanā paliekot neievērotas. Tie divpadsmit saaicināja visus mācekļus un sacīja: "Nav pareizi, ka mēs, kalpodami pie galda, atstājam novārtā Dieva vārdu. Tāpēc, brāļi, izredziet no sava vidus septiņus vīrus, kam laba slava, Svētā Gara un gudrības pilnus, kam mēs varētu šo pienākumu uzticēt; bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu.»

Baznīca arī šodien tāpat kā tās sākumos ir pamatota Kristū. Tā ir Viņa miesa un Viņš ir tās Galva. Baznīcai un tās locekļiem tādējādi ir uzticēts būt pasaulē kā Kristum pašam. Baznīcas kalpošana būtībā ir Kristus paša kalpošana. Viņā mēs redzam liturģijas, diakonijas un martīrija apvienojumu un visaugstāko piepildījumu. Un vienīgi Viņā mēs kļūstam par šīs kalpošanas dalībniekiem un šīs kalpošanas augļu mantiniekiem.