Manuprāt, liela daļa cilvēku mūsdienās savu dzīvi redz vairāk materiālistiskā kontekstā. Mēs esam raduši lietas kaut kā vērtēt – izdevušās vai neizdevušās; ja tas ir kāds projekts, tad - bija vai nebija vērts. Ir tāda kopējā doma, ka vērtība dzīvībai izriet no tā, kas tev pieder, kas ir izdevies. Ja šādā izpratnē viss ir labi, tad manai dzīvei, dzīvībai ir kaut kāda vērtība – es taču esmu kaut ko radījis. Savukārt tie, kam tā visa vēl nav, raugās šādi – ja man tagad jāmirst, es tā arī neuzspēšu neko izdarīt, lai manai dzīvei būtu vērtība. Viens saka – es veltīgi pūlējos, bet otrs, ka neko nav uzspējis. Nav stāsts par to, ka dzīvība man tiek atņemta kā tāda, kā pats dārgākais, kas man vispār ir, kas mani apraksta kā cilvēku, kā personu, bet aiz tā stāv tāds pasaulīgs, materiālistisks vērtējums.
Es neesmu paguvis uzbūvēt māju, neesmu paguvis piepildīt izsapņoto ceļojumu. Tātad šādā skatījumā mēs esam tikai materiālās būtnes, mēs pabīdām savu garīgo esību malā, sakām – tur nekā nav, ir tikai šī dzīve, no–līdz, un, ja man viņu atņem, es esmu apdalīts.
Jā, kaut kas tāds iezogas, jo tas nav stāsts, ka cilvēks satrauktos par savu dvēseli. Baznīcas tradīcijā tas tiek uzsvērts un ir pamatots daudzviet Bībelē, piem., pie Zālamana – pār visām lietām sargi savu sirdi. Tas ieskanas arī Jēzus vārdos, ka “no sirds iziet ļauni nodomi, slepkavība…”. Ja cilvēkam ir kaut kāda vērtība, tā ir viņa dvēsele, kas viņu apraksta kā dzīvu personu – tāds ir baznīctēvu redzējums. Šo dvēseli sargāt un tai piešķirt izšķirošu vērtību, tā nav vienādības zīme ar mērķi uzcelt lielu māju vai aizceļot uz eksotisku galamērķi. Dvēseles dzīvība, dzīvīgums un vērtība tiek mērota pēc ticības vai kopības ar Dievu. No tā sāk attīstīties kristīgā doma par cilvēka dzīves jēgu un vērtību. Bet redzējums, ar ko mēs šodien iesākām sarunu, ir stipri tālu no tā, jo tādi jēdzieni, kā ticības izšķirošā loma, sastapšanās ar Dievu, Dieva valstība mūsu vidū, šodien nav populāri. Var būt fonā tie kaut kur ir, kā tādas idejas. Bet, ja mēs runājam par sabiedrību kopumā, tostarp par ticīgo sabiedrības daļu, es teiktu, ka cilvēki patiesībā daudz vairāk zina par Dievu, nekā viņi grib tam ticēt. Tas, ko viņi zina, ir daudz vairāk, par to, ko viņi ir gatavi attiecināt uz sevi un praktizēt, un līdz ar to sistēma veidojas mazliet kropla. Kaut kādos brīžos jau ieskanas, un nav tā, ka dzīvības apdraudējums tiktu uztverts pilnībā materiālistiski, spraucas cauri tas ko viņš/viņa patiesībā zina, ko Dievs ļāvis zināt vai ir devis kā dāvanu. Bet jautājums ir – kam būs tā izšķirošā loma, definējot dzīves, dzīvības vērtību, un dvēsele, manuprāt, šobrīd nebūs tas primārais.
