Citi notikumi mūsu draudzē >> 

Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no mūsu Kunga Jēzus Kristus.

Ir īpašs izsīkuma veids, ko pazīst teju katrs cilvēks. Tas nav fizisks nogurums pēc garas darba dienas. Tas ir nogurums, ko izraisa atskārsme, ka visi pūliņi izrādījušies veltīgi.

Tieši šādā noguruma brīdī mēs šodienas lasījumā satiekam Sīmani Pēteri. Viņš nav amatieris nedz laiskas dzīves mīļotājs. Gluži pretēji – prasmīgs profesionālis, kurš pazīst ezeru, izprot zivju paradumus un pazīst savu laivu un tīklus. Viņš ir strādājis visu nakti. Viņš visu ir darījis atbilstoši savai pieredzei. Un tomēr viņš nav ne nieka noķēris.

Tukšie tīkli ir viens no spēcīgākajiem tēliem šajā notikumā. Cik gan daudzi cilvēki mūsdienās dzīvo ar tukšiem “tīkliem”. Mēs ieguldām sevi ģimenē, attiecībās, bērnos, darbā un pat kalpošanā Baznīcā. Mēs tiecamies kļūt veiksmīgāki, veselīgāki, gudrāki un drošāki. Tomēr ir brīži, kad mums jāatzīstas, – ne viss ir mūsu pašu spēkos, un ne visi nodomi īstenojas, kā esam gribējuši.

Neskatoties uz to, cilvēki aizvien dzīvo tā, it kā dzīves piepildījums būtu atkarīgs no pašu spēka un spējām. Mūsdienu laikmeta gars pastāvīgi atgādina: “Tici sev. Uzticies savam spēkam. Tu vari kļūt, par ko vien vēlies. Tev tikai jāgrib.” Protams, Dievs mums ir devis saprātu, talantus un gribu. Bet mūsu nedienas sākas brīdī, kad uzlūkojam sevi kā savas dzīves “laimes kalējus”.

Sīmanis Pēteris, stāvēdams blakus saviem tukšajiem tīkliem, piedzīvoja savas varēšanas robežu. Un paradoksālā kārtā tieši šī iztukšotība kļūst par vietu, kur viņš sastopas ar Kristu. Ja godīgi atskatāmies uz savu dzīvi, nākas atzīt, ka Dieva klātbūtni atzīstam nevis tad, kad viss ir izdevies, bet tieši nespēkā; kad atzīstam – man vajag palīgu.

Ņemsim vērā kādu svarīgu detaļu. Pēteris nav tas, kas aicina Jēzu savā laivā. Jēzus pats tajā iekāpj. Kristīgā ticība nesākas ar cilvēka “kāpšanu” pie Dieva, bet gan ar Dieva atnākšanu pie cilvēka. Dieva Dēls ienāk Pētera ikdienišķajā nodarbē – zvejnieka laivā, kas smaržo pēc ūdens, zivīm un pūliņu sviedriem. Tieši tā Kristus ienāk mūsu ikdienā – mūsu mājā, šaubās un neziņā. Dzīvē, ko par tik ievainojamu ir padarījis grēks. Viņš nāk, lai mūs atbrīvotu no pašpietiekamības verdzības.

Ievērojiet, Jēzu nesāk Pēteri mierināt ar "čomisku": "Gan jau būs labi!" Viņš sapurina, pamodina, iedrošinot uzticēties, rīkoties kopā ar Viņu. Viņš saka Sīmanim: “Airē uz dziļumu un izmet tīklus zvejai.” Būdams pieredzējis zvejnieks, Sīmanis saprot šī priekšlikuma veltīgumu. Un tomēr viņš ir gatavs paklausīt: “Es izmetīšu tīklus tavā vārdā.” Šis ir ticības, uzticēšanās izšķirošais brīdis. Ticība ir paļaušanās uz Kristus sacīto arī tad, ja tas runā pretī mūsu pieredzei.

Kad tīkli piepildījās ar zivīm, un laivā smēlās ūdens lielā loma dēļ, notika brīnums, kas ir daudz nozīmīgāks par zivju daudzumu. Sīmanis Pēteris pēkšņi atskārst, kas ir Tas, kas sēž viņa laivā. Šīs patiesības priekšā viņš saka: “Kungs, ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Sastapšanās ar Dieva svētumu vienmēr atklāj patiesību par mums pašiem. Un labākais, ko var darīt, ir pazemībā atdzīt savu cilvēcisko vājumu. Un šādā pazemībā Pēteris ierauga gan Dieva svētumu, gan savu paša vajadzību pēc Viņa žēlastības.

Taču ar to stāsts vēl nav galā. Jēzus neatkāpjas no Pētera. Viņš saka: “Nebīsties, no šī brīža tu būsi cilvēku zvejnieks.” Jeb, zvejosi cilvēkus. Jēzus piešķir Sīmaņa Pētera dzīvei jaunu nozīmi, iemeslu dzīvot. Vārds “ζωγρῶν” (zogron, latv. – zvejosi) ir atrodams tikai Lūkas notikuma aprakstā. Tas nozīmē – noķert dzīvu, saglabāt dzīvu. Citiem vārdiem, mācekļiem būs “jāzvejo” cilvēki, lai tie, nākuši pie ticības Kristum, varētu iegūt dzīvību – jaunu dzīvi.

Varētu jautāt: “Kāpēc Dievam vispār kāds ir jāzvejo?” Bet, ja ļaujamies nelielai filozofiskai apcerei, agrāk vai vēlāk nonāksim pie atziņas, ka mūs ikdienas kāds cenšas dabūt savos tīklos, lai mūs paturētu bailēs, naidā, atkarībās, vientulībā, viltus solījumos un izmisumā. Bībeles vārdiem runājot, grēka un nāves spēki tur cilvēci gūstā savos tīklos. Bet Kristus sūta Savu Baznīcu izmest citu tīklu – Evaņģēlija tīklu, caur kuru cilvēki tiek izvilkti no nāves tumsas un iecelti Dieva dzīvē un brīvībā. Šis aicinājums tiek dots ne tikai Sīmanim Pēterim un pārējiem mācekļiem. Katrs kristietis ir aicināts apliecināt Kristus Evaņģēliju ar vārdiem, žēlsirdības darbiem, ar piedošanu, līdzcietību un mīlestību.

Par šo apustulis Pāvils runā vēstulē Romiešiem, 8. nodaļā. Viņš apraksta pasauli, lietojot neparastu līdzību: "(..)Visa radība līdz pat šim laikam nopūšas un cieš radību mokas; bet ne viņa vien, arī mēs(..), gaidīdami uz savām dēlu tiesībām mūsu miesas izpirkšanai." (Rom8:22, 23) Kari, slimības, šķelšanās, novecošana un nāve atgādina, ka pasaule vēl nav sasniegusi pilnību, – tukši zvejas tīkli un nogurums ir tās neatņemama sastāvdaļa. Bet Kristus ir iekāpis mūsu dzīves laivā. Viņš ir uznesis mūsu grēkus pie krusta, un caur Savu augšāmcelšanos ir licis atspīdēt jaunās radības rītausmai, ko “ar pacietību (..) gaidīt, gaidām.” (Rom8:25)

Tāpēc ticība, uzticība Dievam, nav garants visuaptverošai labklājībai, bet pārliecība par Kristus klātbūtni ikvienā dzīves notikumā. Un tāpēc Viņš mūs sūta kā savus vēstnešus, lai mēs liecinātu par Dieva valstību, kas jau ir mūsu vidū. Kur vien atskan Evaņģēlijs, tur Jēzus ir klātesošs un saka: "Nebīsties!" "Es dzīvoju, un arī jūs dzīvosiet." (Jņ14:19)

Āmen.

Fotoalbums "Mūsu Dievnamam – 120" >>

1906. gada siltajā jūnija rītā Sv. Ģertrūdes latviešu draudze sapulcējās ziedu vītnēm izrotātā jaunā dievnamā, un, kora dziesmai atskanot, iesākās Jaunās Sv. Ģertrūdes baznīcas iesvētīšanas dievkalpojums… 120 gadi, kas pagājuši kopš šī svētsvinīgā notikuma, bija izšķiroši ne tikai mūsu valsts, bet arī citu tautu vēsturē. Pasaule piedzīvoja divus postošus karus, impēriju sabrukumu, sociālās revolūcijas un kodolsprādzienus… Bet, gadiem ritot un mainoties varām, draudze turpināja pulcēties savā Dievnamā, lai svinētu dievkalpojumu, lai slavētu un lūgtu Dievu par savu zemi un tautu, par mierpilnajām debesīm un cilvēku sirdīm.

Arī šodien mēs sapulcējāmies skaisti uzpostā, ziediem un meijām rotātā baznīcā, lai ar pateicību atzīmētu mūsu Dievnama 120. gadadienu. Un tāpat kā toreiz – pirms 120 gadiem –, dziesmai atskanot, iesākās svinīgs dievkalpojums, kurā kopā ar mūsu mācītāju Guntaru Dimantu kalpoja arī goda viesi – arhibīskaps emeritus Jānis Vanags un Nimmes (Igaunija) Miera draudzes, ar ko mūs vieno ilgstoša draudzība, mācītājs Mareks Alveus. Par dievkalpojuma muzikālo noformējumu gādāja mūsu ilggadējais ērģelnieks Aivars Kalējs un solisti – Arnita Eglīte un Adrians Kukuvass. Savukārt dievkalpojumam noslēdzoties, visus klātesošos gaidīja gards svētku mielasts.

Paldies arhibīskapam par iedvesmojošu svētrunu, mācītājiem – par kalpošanu, solistiem – par skanīgu dziedājumu! Paldies  visiem, kas sirsnībā un uzcītībā gādāja, lai svētki izdotos un lai šī diena ilgi paliktu atmiņa!

Pateicība Dievam!