Dievkalpojumi Klusajā nedēļā un Lieldienās

Mīlestības nakts

Lasījums no Jāņa evaņģēlija 13:1–15 >>

Mīļā draudze! Zaļās ceturtdienas evaņģēlijā viss ir citādi. Tas ir piepildīts ar noslēpumu, klusumu un virkni nozīmīgu darbību – Kristus pieceļas no galda, novelk virsdrēbes, apsien priekšautu, ņem ūdens trauku un mazgā kājas mācekļiem. Tas nav formāls žests. Tas ir vakars, kad Jēzus – pati mīlestība – nometas ceļos pie mācekļu kājām. Jo “tā kā Viņš mīlējis savējos, kas bija pasaulē, tā Viņš tos mīlēja līdz galam.” Šis ir vakars, kas piesaka rītausmu kaut kam pilnīgi jaunam.

Jānis raksta, ka šajā vakarā pirms mielasta Jēzus zināja, ka “ir pienākusi Viņa stunda no šīs pasaules iet pie Tā Tēva.” Viņš zināja, no kurienes nāk, un kurp dodas. Zināja visu par saviem mācekļiem, no kuriem viens, Jūdas Iskariots, drīz piecelsies no galda, lai dotos nodot savu skolotāju. Pēteris, trīs reizes dievodamies un lādēdamies, Jēzu aizliegs. Un pārējie, bailēs bēgdami, Viņu pametīs gūstītāju varā. Bet Viņš, neskatoties uz notiekošo, tos aizvien mīlēja! 
   
Ja mēs būtu Viņa vietā – ko mēs darītu??? Kristus, priekšautu apsējis un ceļos nometies, mazgāja mācekļiem kājas. Šī aina mums atklāj, kāda ir Dieva mīlestība. Tā neizpaužas sentimentālā sejas izteiksmē, tukšos vārdos, nedz ārišķīgā izrādē. Mīlestība ir kalpošana, pazemība, sevis iztukšošana. Mīlestība ir gatava sastapties pat ar nodevību, neatsakoties mīlēt.

Taču mēs nedrīkstam uztvert šī vakara notikumu tikai kā senu pagātnes norisi. Mēs tiekam aicināti tajā ieraudzīt vairāk nekā kāju mazgāšanu. Mums jāuzlūko pasaulē notiekošais un sevi šī notikuma gaismā. Mēs redzam Ukrainas tautas ciešanas, brutālu Krievijas agresiju, kas sēj nāvi. Aiz šīs nāvi sējošās brutalitātes slēpjas katrā cilvēkā mītoša daļa no tās. Mēs redzam, kā daudzi, kam būtu vara un līdzekļi palīdzēt, vilcinās, aprēķina, baidās un nodod.

Tikmēr Kristus rīcībā mēs redzam citu attieksmi – mīlēt līdz galam. Kalpot arī tad, kad tas apdraud sevi pašu. Kad ļaunums apdraud, nomesties ceļos un, sargājot savējos, tos “apsegt” ar sevi. Tas ir spēks, ko pasaule nesaprot. Bet tas ir spēks, kas glābj. Mēs nevaram izglābt sevi no tā, kas mīt mūsos, kas ir daļa no mums, kas kā ēna mūs pavada, lai kurp mēs iedami. Tur nelīdz nedz labas manieres, nedz raksturs. Izmainīt mūsu sirds stāvokli, atbrīvot no iznīcības var tikai tāds, kurš stāv pāri šai nolemtības varai.

Vecās Derības lasījumā mēs dzirdējām par Šalemas ķēniņu, Dieva priesteri, Melhisedeku, kurš sagaidīja Ābramu, kas izcīnīja smagu cīņu, lai atbrīvotu sagūstīto Latu un viņa ģimeni. Melhisedeks iznāca tam pretī ar maizi un vīnu un svētīja Ābramu. Un tas ir Kristus pirmtēls. Mūsu Kungs ir šis Taisnības un Miera Ķēniņš un priesteris, kurš tagad dāvā Savu miesu un Savas asinis par mums. Viņš, kurš ir Uzvarētājs, atdod sevi par tiem, kas citādi paliek gūstekņi – grēka un nāves važās sasaitīti.

Pāvils saka: “Ikviens lai pārbauda pats sevi.” Jo šis mielasts nav tikai svētki. Tas ir aicinājums uz dzīvi jaunā derībā, kas parakstīta ar Kristus asinīm – dzīvi, kurā mīlestība nav tikai vārdi, bet ir ceļš un dzīvība. Kristus šovakar noliecas mūsu priekšā, lai mūs pieceltu un darītu brīvus no važām. Viņš mūs mazgā ne tikai no verdzības sārņiem, bet atbrīvo sirdi, lai tā spētu mīlēt savu Glābēju un savu tuvāko. Viņš mūs paēdina ar Savu Miesu un Asinīm. Un Viņš saka: “Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darāt, kā Es jums esmu darījis.” Tas ir aicinājums, ne tikai baudīt svētību, bet dzīvot šajā mīlestībā. Nevis ar bailēm no zaudējuma, bet ar drošu pārliecību – “Ja mirstu līdz ar Kristu, es arī dzīvošu līdz ar Viņu.” Šī ir Mīlestības nakts, kad pazemība kļūst par uzvaru, upuris kļūst par dzīvību. Nakts, kad Krusts kļūst par jaunās dzīvības sākumu.

Āmen.