Patiesība dara mūs brīvus *

Lasījums no Lūkas evaņģēlija 19:41–48 >>

Šodienas rakstu vieta mūs atgriež Gavēņa laika evaņģēlija notikumā par Jēzus ienākšanu Jeruzalemē. Tajā ieskanas skumja nots, vispirms par Jeruzalemi un tur mītošo tautu un visbeidzot – Jēzus paša likteni. Tādejādi mēs saskaramies ar vispārzināmu paradoksu – ikviens cilvēks grib dzīvot mierā un saticībā, būt saprasts, apmierināts un gaidīts, taču tajā pašā laikā vajag pavisam nelielu kairinājumu, lai no šī ilgošanās stāvokļa pēc miera mēs iedegtos paštaisnības izraisītās dusmās uz ikvienu, kas kaut nelielā mērā apdraud mūsu dzīvi. Turklāt ar dzīves apdraudējumu nav jāsaprot vien liela mēroga notikumus. Tie var būt pavisam ikdienišķi sīkumi, kas spēj sabojāt garastāvokli teju uz visu dienu.

Kamēr tas attiecas uz sīkumiem, to var uzlūkot ar smaidu un bez kritikas. Taču tajos ir apslēpts kas patiesi draudīgs. No šodienas lasījuma skatupunkta raugoties, nav jau tā, ka Jeruzalemē būtu dzīvojuši dusmīgi un naidīgi cilvēki. Pats pilsētas nosaukums Jeruzaleme jeb senākajā formā Salema ir tulkojams kā Miera pilsēta. Vēsture ir sekojoša – Dievs atbrīvoja no verdzības un izveda no Ēģiptes jūdu tautu un vadīja to uz apsolīto zemi. Tur ļaudis uzcēla pilsētu un tās pamatā lika vārdu "Miers". Proti, viss, kas ir postījis dzīvi, atņēmis mieru, izraisījis ciešanas, licis cīnīties par katru maizes kumosu ir atstājams pagātnē.

Dievs dāvāja jūdu tautai vietu un laiku jaunas sabiedrības veidošanai. Sabiedrības, kas ir brīva no naida, nodevības, savtības un paverdzināšanas. Šādas jaunas nācijas veidošana bija iespējama, klausoties un piepildot Dieva gribu. Kā vēstulē ebrejiem rakstīts: “Meklējiet mieru(..). Raugieties, lai neviens neatkrīt no Dieva žēlastības, lai neuzaug rūgta sakne, radot nesaskaņas, caur kurām daudzi tiktu aptraipīti.” (Ebr 12:14-15) Taču gāja laiks, un vārds “miers” zaudēja savu sākotnējo nozīmi. Miera un glābšanas Dieva vaigs cilvēku prātos ieguva pavisam citus vaibstus. Svētais un mūžīgais Dievs, kurš mājo starp ķerubiem, tagad bija sasniedzams, tikai izejot caur naudas mijēju un upurēšanai nepieciešamo elementu tirgotāju galdu rindām. Izraēla tautas garīgie un laicīgie vadoņi bija piešķīruši debesu un zemes Kungam ēģiptiešu dieva Ra vaibstus, kurš kā atlīdzību par pienestajiem upuriem dāvāja cilvēkiem saules gaismu.

Miers, pēc kāda ilgojas ikviena cilvēka sirds, ir piedzīvojams, tikai atrodoties kopībā ar tā avotu – Dievu, kurš atbrīvo no verdzības. Te gan ir vietā atzīmēt, ka ar vārdu “verdzība” vispirms ir jāsaprot atrašanos maldu varā. Tie ir maldi, ko reiz čūska iesēja pirmo cilvēku parātos, – novērsies no Dieva un būsi brīvs. Taču šī “brīvība” dzemdināja paštaisnību, šķelšanos, skaudību, naidu un vardarbību. (skat. 1Moz 3:4-7, 9-13; 4:3-10) Atkāpšanās no Radītāja patiesības un taisnības padara cilvēku par savu iegribu un kaislību vergu, kurš, pat sastopoties ar savu Glābēju, nespēj satvert tā pasniegto roku. Vai tas nav vienlaikus traģiski un ironiski, ka Jeruzaleme, kuras nosaukumā ietverts vārds “miers”, neatpazina Mieru, kad Viņš pie tās atnāca?

Vai te nav saskatāma līdzība ar laiku, kurā mēs dzīvojam? Kas notiek ar to struktūru, kas veido un organizē mūsu domāšanu, attieksmi un priekšstatus? Nav jau tā, ka tagad viss ir slikti un nepareizi. Taisnība, arī Jēzus laikā, no laicīgā skatupunkta raugoties, viss nebija tikai slikti. Romas valsts bija vairojusi savas teritorijas, iekarojot svešas tautas. Tur tika iecelta lojāla pārvalde, būvēti ceļi un gādāts par drošību un kārtību. Romieši lielījās ar savu mieru, ko tie, viņuprāt, sniedza nemierā dzīvojušām tautām. Tikmēr Jūdi varēja baudīt īpašu Romas labvēlību. Tiem bija sava garīgā un laicīgā pašpārvalde, lai gan ar ierobežotām tiesībām. Iespējams, tas kļuva par iemeslu tautas garīgo vadītāju lepnībai. Tie visos veidos centās parādīt tiem piemītošo svētumu un taisnīgumu, bet Jēzus klātbūtnē tas viss izrādījās farss – tukši vārdi. Gan vieniem – izslavētais miers un kārtība, gan otriem – garīgā dzīve un tempļa rituāli; viss bija nepatiesības kropluma skarts un caurstrāvots. Vieni tautu turēja bailēs, draudot ar likuma varu, otri – bailēs tikt izslēgtiem no garīgās dzīves norisēm. Par ko esam pārvērtuši šodienas Rietumu kultūru un par kādiem cilvēkiem esam kļuvuši? Vai esam kļuvuši labāki un atklājuši recepti ideālai sabiedrībai un kultūrai?

Jā, mēs visi gribam dzīvot mierā, baudīt dzīvi. Tiekam aicināti audzināt bērnus brīvā garā, ļaujot tiem darīt visu, ko tie vēlas, un dabūt visu, ko grib. Lai tie izaugtu par brīvām personām. Mēs topam aicināti uz iecietību un mīlestību pret citādi domājošajiem. Eiropa ir atvērusi robežas visa veida, tajā skaitā arī ekonomiskajiem, migrantu pūļiem. Taču līdzās tam, aizvien biežāk sastopamies ar Eiropas vēsturisko nāciju un kultūru ierobežojošām regulām un noteikumiem, kas spiež atteikties un noliegt to, kas bijis dārgs un svēts cauri gadsimtiem. Centieni celt iebildumus pret šādiem ierobežojumiem tiek nosodīti, un to autori izsmieti. Mēs lēnām topam padarīti par maldu vergiem, kas virzās no patiesības gaismas pretī nezināmā tumsai. Kas ar mums ir noticis? Kur pazūd patiesā tolerance, brīvība un demokrātija, kas liktas rietumu civilizācijas pamatos? Varbūt šis sabrukums iesākās brīdī, kad no Eiropas Savienības konstitūcijas preambulas tika svītroti vārdi Kristīgā ticība?

Šodienas evaņģēlija vārdi: “Ak, kaut tu šodien būtu sapratusi, kas nes tev mieru. Bet tas vēl ir apslēpts tavām acīm”, ir precīzs mūsu laika sabiedrības novērtējums. Taču Dieva patiesība ir lielāka par cilvēku paštaisnību, un Viņa gaisma spožāka par maldu tumsu. Visa cilvēku gudrība ir muļķība Dieva patiesības priekšā.(1Kor 3:19) Par spīti centieniem aizsviest aizmirstības mēslainē dievišķo patiesību, mēs redzam, ka ilgas pēc tām cilvēku sirdīs nav izdzēšamas. Tāpat kā toreiz, Jēzum ienākot Jeruzalemē, “Viss mācekļu pulks priecādamies skaļā balsī sāka slavēt Dievu(..) Tie sauca: “Svētīts ir Ķēniņš, kas nāk kunga vārdā; miers debesīs un gods augstībā!”(19:37-39) tā arī šodien tradicionālo vērtību aizstāvju balsis top aizvien skaļākas. Mēs gribam dzīvot sabiedrībā ar definētiem dzimumiem, kurā ir vīrieši un sievietes, meitenes un zēni, kurā izšķiroša vienība ir ģimene – tēvs, māte un bērni. Mūsu kultūra ir balstījusies un pienākuma un atbildības, nožēlas un piedošanas izpratnes, cieņas un goda, līdzcietības un spējas upurēties principiem. Šīs vērtības deva mūsu tēviem drosmi, izturību un varonību izcīnīt mūsu Valsts brīvību un neatkarību.

Jā, arī Jēzus dzīve atklāj skarbu patiesību – ja kāds iestājas par patiesu mieru un taisnību, tam jārēķinās ar apsmieklu, uzbrukumiem, nicinājumu un nāves draudiem. Taču patiesu mieru var piedzīvot un izprast, vienīgi atrodoties kopībā ar Dievu un staigājot Viņa ceļus. Jēzus saka: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” (Jņ 14:6) Sekot Kristum ir bijis nepārprotams kristīgās baznīcas aicinājums. Sekot tam, kas nes mieru, nevienu nepakļaujot un nenogāžot gar zemi, bet gan pieceļot un darot brīvu no visa, kas cilvēku tur važās un paverdzina. Ja ir kāds, kuram ir nozīmīga un dārga mūsu dzīve, tad tas ir Kristus.

Kas mums mieram ir vajadzīgs? Mums visiem trūkst Dieva un Viņa taisnības, kā Jēzus saka: “Palieciet manī, un es jūsos; kā zars nevar nest augļus pats no sevis, ja tas nepaliek pie vīna koka, tāpat nevarat arī jūs, ja nepaliekat manī.” (Jņ 15:4) Te nav runa par moralizēšanu vai ārišķīgu reliģiozitāti, bet gan uzticēšanos un sekošanu Jēzum. Šodienas evaņģēlija vēsts ir vienkārša un nepārprotama – Jēzus raud par cilvēku neprāta un bezdievības augļiem, kas izkropļo mīlestības, līdzcietības un arī demokrātijas jēdzienus.

Taču labā ziņa ir tā, ka Jēzus ienāk uz palikšanu tieši šādā pasaulē, kuras kārtību esam radījuši un cīnāmies, lai izdzīvotu un baudītu sevis izdomāto mieru. Viņš ir nācis pie mums, lai rādītu, kāda ir Dieva valstība, kas ir tas veids, kādā Viņš rada, uztur un saglabā visu, ko Viņa roka ir veidojusi. Kristū mēs varam ieraudzīt augstāko bausli – mīli Dievu no visas sirds un savu tuvāko kā sevi pašu - darbībā. Mīlēt no visas sirds. Šo vārdu nozīmi un spēku var piedzīvot, esot kopā ar Dievu, kurš līdzcietībā un mīlestībā raud par maldos mītošu cilvēku.

Jēzus ir nācis, lai mūs darītu brīvus, tāpat kā reiz Dievs sūtīja Mozu, lai vestu brīvībā paverdzināto tautu. Mums ir dota apsolītā zeme, svētā pilsēta – Kristus baznīca. Tā ir miera vieta, kur sastapties ar Dievu un skatīt Viņa vaigu, dzirdēt Viņa domas par mūsu dzīvi un sabiedrību. Kristus ir mūsu vidū, lai mēs spētu ne tikai runāt par mieru, bet dzīvot un dalīties tajā. Viņā ir atrodama Dieva neizmērojamā mīlestība uz cilvēku, ar kādu Viņš meklē pazudušo, pieceļ nospiesto, klauvē pie sirds sarūgtinātajam, naida un paštaisnības pārņemtajam. Mums ir jāmainās! Apustulis Pāvils raksta: “Atjaunojieties savā prātā un garā. Ietērpieties jaunā cilvēkā, kas radīts pēc Dieva taisnībā un patiesības svētumā(..) Un neapbēdiniet Svēto Garu, ar ko jūs esat apzīmogoti izpirkšanas dienai.” (Ef 4:23-30) Nāksim pie mūsu Kunga galda, lai topam ietērpti Kristus līdzībā un saņemam Viņa dzīvību maizes un biķera zīmēs. Par šo visu lai pateicība Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam. Āmen.

* Jņ 8:32

Nedēļas nogale "Gaujaslīčos"

Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība (..) Gal 5:22

Vasaras vidus ir klāt, un esam atkal sapulcējušies “Gaujaslīčos”, lai jaukajā draudzes kopībā un interesantās nodarbēs aizvadītu mūsu tradicionālo draudzes nedēļas nogali. Kā aizvien pasākuma programmā tika iekļauti svētbrīži, mācītāju Guntara un Tāļa tematiskie priekšlasījumi, brīvā laikā aktivitātes un svētdienas dievkalpojums.

Šoreiz izzinošās daļas tematika bija veltīta kristietības vietai esošajā pasaules kārībā, kristīgo vērtību devalvācijai un mūsu kā kristiešu īpašajai priekšrocībai un atbildībai šo vērību saglabāšanā. Savukārt programmā iekļauto brīvo laiku pavadījām, veicot pārgājienu pa “Gaujaslīču” tuvāko apkārtni, piedaloties radošajā gleznošanas darbnīcā Svētdienas skolas skolotājas Daces vadībā, un jautrās spēlēs, ko vadīja mūsu draudzes locekle Monta.

Sirsnīgs paldies mācītājiem Guntaram un Tālim par interesantajiem un rosinošajiem priekšlasījumiem, Dacei un Montai par aizraujošo nodarbju organizēšanu, Vinetai un Ivetai par ēdienreižu galda klājumu, un visiem, kas piedalījās, – par atsaucību, iesaistīšanos, par to jauko gaisotni, kas aizvien valda mūsu sadraudzības pasākumos “Gaujaslīčos”. Pateicība Dievam!

Fotoalbums >>
 

  
Fotoalbums "Gleznošanas darbnīca "Gaujaslīčos"" >>