Saruna ar mācītāju. Pārdomas COVID laikā

Faktiski sanāk, ka bailēs par savu fizisko, materiālo dzīvību, mēs piemirstam savu garīgo Es. Vajadzētu nevis izvairīties no nākšanas uz baznīcu, uzlūkodams to kā apdraudošu vietu, kur pastāv iespēja inficēties, un tad materiālā dzīvība varētu pārtrūkt, bet tieši otrādi, apdraudējuma apstākļos būtu jāsteidz uz dievnamu, lai glābtu un koptu savu dvēseli.

Jā, tā ir, bet nozīme ir tam, kā cilvēks sevi redz, un, ja viņš ar abām kājām stāv materiālistiskajā lietu novērtējumā, tad, uz šī fona, baznīca īsti neko tajā stāstā neienes. Bet iedomāsimies patiesībā vienkāršu cilvēku, apustuli Pāvilu, kurš, cietumā sēdēdams, var rakstīt – priecājieties, es jums vēl reiz saku: priecājieties! Pāvils, kā viņš pats saka, stāv uz Kristus pamata, kas viņam pašam un viņa dzīvei, pat zinot, ka drīz būs jāmirst, piešķir tik lielu vērtību, ka pat vislielākajos izaicinājumos viņš var turpināt priecāties. Un nevar teikt, ka apustulis Pāvils būtu bijis no ikdienas atrauts cilvēks, kuram nekā nevajadzēja, kurš levitēja un pārtika no ticības un viena rīsu grauda, taču, nē, viņš bija tieši tāds pats cilvēks kā ikviens no mums. Arī citi Bībeles lielie personāži bija tādi paši cilvēki kā mēs. Jautājums ir – no kurienes tā dzīvības iniciatīva vai degsme nāk, kas piešķir vēlmi dzīvot un būt? Vai dzīve ir pamatota tajā, ko var vienkārši novērtēt – ar lineālu nomērīt vai ar svariem nosvērt; vai tā ir dzīvība, kas pamatota kopībā ar Dievu, kurš ir mūžīgs, par kura esības dalībnieku – Kristus mantinieku – tu vienkārši kļūsti.

Jēzus saka – viss, kas pieder man, pieder jums. Bet daudzi to uzlūko, kā absolūti nesvarīgu lietu. Pat kristīgajās kopienās varam pamanīt, ka primāri tiek liktas sekmes – tas, kurš ir sekmīgs, kam daudz naudas, labs darbs, tas ir Dieva svētīts; tā ir liecība tam, ka tev ir panākumi ticībā. No Bībeles skatu punkta raugoties, tas ir pilnīgi absurdi, lai gan Vecajā Derībā mēs varam atrast šādas norādes. Tomēr aizvien ir būtiski saprast, kas aiz šiem vārdiem stāv, vai tie ir burtiski uztverami vārdi, vai tiešām cilvēka dzīve mērāma pēc viņam piederošās mantas. Pretējā gadījumā mēs nonāktu tajā pašā stāstā, kur skan vārdi: man jau ir, un kā tad es to atstāšu; es vēl neesmu paguvis un mirstu kā tāds pilnīgi nesvēts cilvēks, nekam nederīgs. Tie tādi dramatiski skatījumi, un, ja tos vēl ievelk kristīgajā domā, tad kļūst pavisam jocīgi. Jo mēs no rakstu liecības redzam, ka cilvēka dzīvi raksturo mijiedarbība, rūpes un gādība, kas ir neiespējama, ja tu tajā neko neinvestē. Ir jāstrādā un jārosās, jo, ja gribi par kādu parūpēties, jābūt ar ko.  Arī apustuļi pamudina, un paši, lai nekļūtu par apgrūtinājumu kādām nabadzīgām draudzēm, ir gatavi strādāt un pelnīt iztiku. Protams, pie mūsu dzīves pieder rūpes, gādība, iztikas pelnīšana. Tomēr aizvien ir būtiski, no kā izriet šis pamudinājums – vai no ieplānotā taustāmā, nomērāmā rezultāta, vai arī man nav tik būtisks šis rezultāts, bet ir svarīgs pats pamudinājuma avots. Un pamudinājums mūsu kristīgajā tradīcijā izriet no Dieva, kas pats ir milzīgs iniciatīvas avots, – viņš saka un notiek.

Pašreizējā situācijā mūsu rīcības pamatā lielā mērā ir fiziskās bailes, kas mūsos ir, – izdzīvošanas instinkts. Mēs baidāmies no šī nezināma, no nāves. Jā, mums ir bail, mēs esam noslēpušies katrs savā kaktiņā, mēs nedodamies uz baznīcu, mēs vairs netiekamies, mēs baidāmies draudzēties, kultivēdami sevī šīs bailes no viena draņķa vīrusa, kas mūs ir apsēdis. Tomēr tas nav nekas jauns – cilvēces vēsturē ir bijušas daudzas gan vīrusu, gan baktēriju izraisītās epidēmijas un pandēmijas, tomēr cilvēki drīzāk meklēja patvērumu baznīcā, nevis vairījās no tās. Viņi varēja nezināt, kas ir slimības izraisītājs, bet to, ka tā nododas no cilvēka cilvēkam, zināja gan, un tomēr patvērumu meklēja kopībā ar Dievu un vienam ar otru, ne nošķirtībā.

Jācer, ka šāds atsvešināšanās process nebūs ilgs. Jau runā par to, ka ir gatava vakcīna. Taču mūsu vienpatnībai un tieksmei nošķirties ir arī vēsturiskas saknes. Padomju režīma iesakņošanās mūsu teritorijā bija saistīta ar informācijas pienešanu. Tas padarīja cilvēkus aizdomu pilnus, jo neviens vairs nevarēja būt drošs, vai par viņu kāds kaut ko nav nosūdzējis. Un tas bieži vien nebija stāsts par kādiem patiesiem nodarījumiem. Tas bija laiks, kad kādu varēja dabūt uz Sibīriju un iegūt viņa māju. Šis vēstures posms atstājis paliekošas sekas – mēs aizvien esam atsvešinātāki, ja salīdzinām sevi ar veco Eiropu. Mēs aizvien spējam atrast desmitiem iemeslu, lai neatvērtu citiem cilvēkiem savu sirdi un sava nama durvis. Hipotētiski, ja šāda karantīna ievilktos uz gadiem desmit, mēs atkal kļūtu par cilvēkiem, kas tā arī nekļuvuši atvērti, atkal ielīstu savās čaulās, savās giemežmājās, un mums būtu 1000 iemeslu, kāpēc kaut kur neiesaistīties. Var piekrist, ka jebkāda šāda norobežošanās līdzi nes sevī milzīgas sekas.

Lai cik tas nebūtu neparasti, mēra laiki tieši pretēji cilvēkus nevis norobežoja, bet lika viņiem vēl vairāk turēties kopā. Cilvēki zināja, ka ir bīstami, bet nekļuva tādi – kā tik tālāk no visiem, neiesaistīties, nepiedalīties. Spēku nekrist bailēs deva ticības dāvana, kas likta par pamatu dzīvei. Jēzus saka – no tavas galvas pat mats nekrīt bez Dieva ziņas. Gan ne tādā nozīmē, ka Dievs būtu iniciators, lai tas varētu notikt. Ja citādi paraugāmies uz šiem Jēzus vārdiem par to matu uz galvas, vadoties pēc teiktā, ka Dieva valstība ir mūsu vidū, tad Dievs ir tik tuvu mums, ka redz pat matu izkrītam no galvas. Tā ir paļaušanās, ka Dievs ir klāt ikvienā manas dzīvas situācijā – ja kas arī notiktu, nekas nevar notikt bez Viņa ziņas.

Neapšaubāmi, piesardzība ir vajadzīga, tomēr, jā, izolējoties, es varētu sevi pasargāt no kādas konkrētas infekcijas, bet savās četrās sienās es nevaru paslēpties no vēža, no infarkta, no daudzām slimībām, kas mani var piemeklēt arī bez šī vīrusa. Mūsu fiziskā dzīvība ir trausla, viņa ir apdraudēta, un nošķiršanās patiesībā neko būtiski nemaina.

Tur tā lieta. Kāds mediķis sarunā man atklāja, ka arī bez šī konkrētā vīrusa mums jau ir zināmi neskaitāmi vīrusi un baktērijas, no kuru izraisītajām infekcijām cilvēks var nomirt tieši tāpat, un tur pat medicīna ir reizēm bezspēcīga. Tāpēc būtu aplami sacīt, ka tagad mūs ir piemeklējis kaut kas neparasts. Cilvēki mirst arī no stafilokoka infekcijas, ko var dabūt visneiedomātākos veidos, ka ārsts vien noplāta rokas, un viss atkarīgs no organisma pretestības spējām. Arī pārslimotā angīna var atstāt nopietnas sekas, izraisot sirds bojājumus. Nav jau tā, ka nekas tāds nav bijis. Mēs vienkārši visi tik droši dzīvojām. Tas viss bijis un ir, un tu vari nomirt, ja ne no covida, tad no jeb kā cita. Tā ir tāda panika, it kā pēkšņi nebūtu citu slimību. Varbūt kāds briesmīgi bīstas no covida, bet viņam jau šobrīd ir vēzis, ko viņš vienkārši nezina, bet paies laiks, un tiks konstatēts, ka viņš ir nāves priekšā, un covida esamībai vai neesamībai vairs nebūs nekādas nozīmes.

Var piekrist, ka situācija ir nedaudz pārspīlēta. Tas, protams, ir ļoti sensitīvs moments un jebkāds mēģinājums pateikt, ka nevajag pārspīlēt, var tikt interpretēts, ka, lūk, uzradies vēl viens, kurš mēģina apgalvot, ka nav nekāda vīrusa.

Publiskotie cipari liecina par covid saslimstības izplatīšanos, tiek ziņots par smagi slimajiem. Bet vai tad pirms tam slimnīcās nebija smagi slimu cilvēku? Pēkšņi vairs neviens nerunā par sirds un asinsvadu slimniekiem, vēža slimniekiem. Un tāpēc tagad pilnībā no visiem norobežoties, nekam vairs nepieskarties, nevienu neapmeklēt…? Uzlūkojot Dieva radīto lietu kārtību un cilvēku tajā, mēs redzam, ka tas ir pretēji Dievišķajam nodomam, jo, ja ir kaut kas, kas raksturo mūs kā cilvēkus, tad tās ir rūpes, gādība, mīlestība, iesaistīšanās, un tas ieskanas jau pašā radīšanas stāstā. Ja cilvēkam to atņem, liedzot viņam rūpēties, viņam tiek atņemts kaut kas no patiesas cilvēcības. Vai tad nepietiek ar to, ka mēs jau tā pamatā dzīvojam izdomātā pasaulē, ko sauc par virtuālo vidi, kas atrodas kaut kur tīklos? Mēs tur komunicējam ar lielāku vai mazāku interesi, spējot virtuāli nosūtīt sveicienus vai puspasaulei – ka tu viņus šausmīgi mīli, bet jau pats savā zemapziņā saproti, ka šis apgalvojums ir absurds, jo tu nevienu nevari ne apķert, ne apskaut. To tu vari izdarīt tikai ar cilvēku, kas tev līdzās, bet viņu tu neievēro, jo esi milzīgi aizņemts ar virtuālo, izdomāto pasauli. Un, ja klāt pievieno sajūtu un domu – nevienam nepieskaries, ne pie viena neej, nekomunicē – tad situācija kļūst vēl dramatiskāka. Lai gan, protams, arī sociālajiem tīkliem, arī vienam telefona zvanam var izrādīties liela nozīme – tas ir labāk, nekā nekas.

Laiks, kurā esam nomākuši, ir ļoti sarežģīts. Izaicinājumi ir milzīgi lieli un šeit, manuprāt, arī parādās, kas ir tas dzinējspēks cilvēkā, kas viņu motivē kaut ko darīt. Kāpēc viņš dara, kāpēc viņš gatavs uzdrīkstēties?

Kāds ir sacījis, ka starp bagātu un nabagu ir ļoti maza atšķirība, jo viens savu lielo bagātību redz, kā savu lielo izdošanos un veiksmes stāstu, kamēr otrs visu laiku domā, kā tikt pie šī veiksmes stāsta – abi viņi brauc vienā laivā. Tā mēs atkal atgriežamies pie dzīves, ko vērtē pēc principa – cik daudz man ir, cik labs tas ir, kā citi to redz un novērtē, un vēl tā nemitīgā doma, ka man viss vēl jāizdara, jāsasniedz…  Ja dzīves vērtība ir šādi mērojama, tad uz tāda fona, nenoliedzami, kaut kādai milzīgai kopībai, interesei par otru cilvēku nav lielas nozīmes. Bet tad jautājums jau ir par to, kas ar mums kā cilvēkiem īsti notiek.

Ir tāds teiciens, ka cilvēkam savā mūžā ir jāiestāda koks, jāizaudzina dēls vai meita, jāuzceļ māja. Tā vien šķiet, ka vairums cilvēku, tostarp arī kristieši, lielākā vai mazākā mērā tieši šādi cenšas rast piepildījumu savai dzīvei.

Par ko cilvēks cīnās savā dzīvē? Mēs visi cīnāmies par kaut ko. Svarīgāko mirkli, kas ar mums var notikt, varētu nosaukt par Jēkaba klupšanas akmeni vai Jēkaba atklājumu. Viņš arī cīnās ar kādu visu nakti un vienā brīdī zaudēja šo cīņu. Kā mēs lasām, kāds, ar ko viņš cīnās, sagrābj viņa gūžu, sagriež un izmežģī viņam locītavu. Skaidrs, ka Jēkabs vairs nav nekāds cīnītājs. Un tad sava zaudējuma tumsā viņš pēkšņi ierauga, ar ko ir cīnījies, un viņš saka – es tevi neatlaidīšu, kamēr tu mani nesvētīsi. Iedomāsimies situāciju, ka tu šādi cīksties un cīnies, un vienā brīdī ieraugi tā vaigu, un tā izrādās mīlestība – Dievs, kas kaut kā mēģina tev pateikt, ka uz visu jāskatās pavisam no citas puses, un tad ir tavs mirklis pateikt – es tevi neatlaidīšu, kamēr tu man mani nesvētīsi. Kamēr tas nenotiek, mēs tā arī sitamies pa savu dzīvi, kā pa tukšu gaisu sisdami, un tur visam ir nozīme un jēga, un aizvien ne Dievam. Dažkārt tieši caur grūtībām notiek Dieva valstības pieskaršanās, tajā brīdī, kad mēs esam gatavi tam pievērst uzmanību. Un tad nāk visas atziņas un apskaidrības, tad iegūst nozīmi gan Jēzus sacītie vārdi, gan apustuļu iedrošinājumi, ka mēs esam viņu līdzstrādnieki, viņu darba biedri nu līdzmantinieki, un ka Dievs nav vienkārši lielais tēvs pāri visam, bet kā Pāvils saka, –  mēs viņu varam uzrunāt Abba –  kā bērns uzrunā savu tēvu. Lielais kļūst tuvs un aizsniedzams. Ja tas viss lēnām sāk iegūt vērtību un nozīmi, tad sāk mainīties arī fons, uz kā norit dzīve. Tas noteikti nenozīmē, ka tev kļūst pilnīgi nesvarīgi, kur tu dzīvo un kā tu dzīvo, bet tas vairs nebūs primārais.

Tiks izgatavota vakcīna, šis vīruss tiks pieveikts, bet vieta tukša nepaliks, ar laiku uzradīsies kaut kas cits. Faktiski vēsturē tā arī mijas pārbaudījumu periodi un miera periodi. Ir bijuši kari un starpkaru periodi – tas nav nekas jauns cilvēcei. Mēs pat esam samērā vieglā pārbaudījumu periodā, salīdzinot ar karu vai mēra epidēmiju. Var būt mums vienkārši ir jānomierinās un jāizmanto šis laiks, lai izvērtētu savu attieksmi pret lietām, arī pret garīgām lietām, ko mēs šajā sabiedrībā esam pamatīgi piemirsuši. Var būt tāpēc mums tas ir dots, lai mēs nedaudz piebremzētu un padomātu, kas ir svarīgāk?

Tas noteikti varētu tā būt. Tik ļoti statistiskā laikā, kā tas, kurā mēs dzīvojam, pieļauju, ka sabiedrība nez vai vispār ir dzīvojusi. Mēs dzīvoja statistiskajos rādītājos, un tā ir viena milzīga problēma. Cilvēkiem ir liels satraukums par savu dzīvību, kā tik neinficēties, bet vienlaikus veidojas pretruna – it kā milzīgs satraukums par dzīvību, bet apkārtējo cilvēku esība un dzīvība aizvien vairāk sāk izpausties statistiskajos rādītājos. Mēs viens otram kļūstam par statistiku lielumu vai vērtību – tu esi, un tad tevis vairs nav. Ir tikai cipari – mirušie, smagi slimie, inficētie. Tie ir tikai cipari, galvenais, ka tas neskar mani. Vēsture atrodam visādus notikumus, un šis tik tiešām nav tas briesmīgākais. 11. un 18. novembris atgādina par notikumiem, uz kuru fona tāds covid vīruss ir salīdzinoši nieks – uz kara, nāves un posta fona.  Mēs vispār dzīvojam kā uz pulvera mucas, un šobrīd neviens nevar droši pateikt, kurā mirklī kas varētu notikt. Un beigās visu izšķirs ne jau tas, cik veiksmīgi mēs būsim nosargājuši savu lielo laimes stāstu, bet gan cik daudz mēs būsim viens priekš otra. Jo vērojot cilvēku dzīvi un notikums, es teiktu, ka visļaunākā slimība, visbriesmīgākais vīruss, visbriesmīgākās vīrusa izraisītās sekas ir vientulība. Un ja ar visu savu lielo mantu tu beigās esi palicis viens, un nevienam vairs neesi vajadzīgs, un pat, ja kāds par tevi rūpētos, tu to vairs nemani – tās ir visbriesmīgākās sekas, kas var atgadīties. Tāpēc baznīcas kopība ir vismaz viens būtisks elements, kas ļauj mums dzīvot vienam priekš otra, kaut vai tajā, ka mēs redzam, ka mums ir kāds, kas piedzīvojis jaunu dzīves gadu, un mēs varam viņam ar pateicību Dievam aplaudēt. Mēs varam iesaistīties un parūpēties par kādu, kas ir kļuvis vecs un nespēcīgs. Priecāties par katru nokristīto, iesvētīto un salaulāto. Tas palīdz saglabāt mūsu cilvēcību.  

No kristīgā skatupunkta raugoties, mēs, pametot šo pasauli, no vienas kopības pārejam nākamajā. Un kā lai iedomājamies sevi kādā kopībā, ja vairs nav kopības pieredzes. No baznīctēvu mācības izriet, ka visbriesmīgāk dedzina vai sāp jebkurš nodarījums pret mīlestību. Sastapšanās ar Dievu var būt iznīcinoša cilvēkam, kurš visu laiku cīnījies pret šo mīlestību, un beigās ierauga, pret ko tad viņš ir cīnījies. Līdzīgi ir ar kopību – ja tev tā vairs nav svarīga un tu principā vairies no tās, tad ar pārliecību var apgalvot, ka ieiešana jel kādā kopībā tev nesagādās ne mazāku prieku. Ja tavs dvēseles stāvoklis, distancējoties, kļūst tik ļoti norobežojošs, ka tu vairs neizjūti nekādu interesi par citiem, tad piedāvājums vienkārši pievienoties kādai jautrai kompānijai tev var izlikties kā visļaunākais murgs. Un tu domā – ak mūžs, tieši no tā es visvairāk baidījos. Tas varētu būt tāds paradoksāls moments. Katrs būsim dzirdējuši stāstu par paradīzes vārtiem, kur stāv Pēteris ar atslēgām un kādus laiž iekšā, un kādus nē. Bet tas stāsts, traģēdija un ironija beigās būs tā, ka viņš saka – nāc iekšā, bet tu atbildi – pasarg Dievs, tur nu gan es negribu, es gribu sēdēt viens kādā mantu kaudzē, kur es jūtos labi.  Tas jēgpilni izriet no koncepta, ka Dievs ir mīlestība. Kā Jēzus līdzībā par pazudušo dēlu. Patiesībā stāsts ir par diviem pazudušiem dēliem, kur tieši tā arī notiek. Tēvs saka vecākajam - nāc iekšā priekpilnā pasākumā. Tavs brālis ir dzīvs, un mēs svinam. Līdzība beidzas ar to, ka brālis paliek stāvam uz sliekšņa. Šī brīža skatījumā, tas būtu izsakām apmērā tā - tur var būt covid slimnieki un jaunākais brālis pavisam noteikti ir inficējies...

Var nodzīvot savu dzīvi, pa to nemitīgi cīnoties, un tā arī neieraudzīt, ka tas aicinātājs dzīvot ir uzticams, ka tas ir kāds, kas tev sagatavojis labāko, un svarīgi ir tam labākajam pievienoties, pieskarties jau tagad – Dieva lielajai žēlastībai un kopībai, ko viņš dāvā.

Protams, covid apstākļos piesardzīgiem jābūt, nav jau otram jābāžas virsū, ja pats jūties nevesels.
 
Bet nepazaudēt mīlestību…

Jā, nepazaudēt mīlestību. Vajadzētu būt tā, ka tu tiektos izmantot visu, kas tev ir, lai šī sastapšanās un atrašanas kopībā varētu notikt, nevis izmantot visu, lai kopībā vispār nepiedalītos, lai vienkārši nošķirtos un stāvētu malā. Šodien tas ir covids, kas man liek distancēties, bet rīt tas būs kas cits, un nošķiršanās var kļūt par ieradumu. Mēs jau tāpat mākam klasificēt cilvēkus pēc dažādām vērtībām, šķirojot, – ar šo es draudzēšos un ar šo nē, tas man svarīgo un vajadzīgo sarakstā un tas nē. Ja tam vēl pievieno covid vīrusu, un rodas inerce, tad rezultātā būs 1000 iemeslu, lai nepiedalītos, neiesaistītos, norobežotos, jo galu galā katram savs krekls ir tuvāks. Un baznīca šī brīža situācijā nepārprotami diagnosticē, ka izvairīšanās signalizē ne jau par to, ka ar Dievu kaut kas ir noticis, bet ka kaut kas notiek ar mums, turklāt diezgan strauji.

Jēzus stāsta līdzību par žēlsirdīgo samarieti. Vai mēs nesākam vairāk līdzināties tam jūdam, kas pameta ievainoto ceļmalā guļam? Kas būs, ja mums blakus pakristu kāds cilvēks bez maskas, vai mēs piesteigtos pasniegt viņam roku, pārkāpjot 2 m distancēšanos?

Līdzībā ir kāds, kurš nav no tiem, kas smalki nodefinējuši, kas ir kas. Viņš vienkārši redz, ka tur guļ ievainots cilvēks, un viņam nav pirmā doma par aizmirstu masku vai neesošiem cimdiem.  Samarietis līdzībā ir viens cilvēks, kas ir spējīgs redzēt otru cilvēku, nevis pārņemts ar visādiem priekšrakstiem. Un būtu dramatiski iedomāties tādā situācijā sevi – tu ej un tev paliek slikti, tu esi sašļucis vai sabrucis, un apkārt ir cilvēki, kas bailēs inficēties ar covidu iet tev ar līkumu garām…

Neļaut covidam valdīt pār mums?

Ir neskaitāms slimības ap mums, un mēs ar to kaut kā līdz šim dzīvojām. Cilvēce ar visu to varēja pastāvēt nevis tāpēc, ka tā būtu norobežojusies, bet tāpēc ka gatava bija iesaistīties – tas ir garants un nosacījums. Jēzus saka – seko man, ņem savu krustu un staigā man pakaļ, ejiet un dariet brīvus saistītos, paslidiniet grēku piedošanu; Jēzus pēc savas augšāmcelšanās saka Pēterim – gani manas avis. Jēzus, pieminot Viņa valstības klātbūtni, Dieva valstību, kas rokas stiepiena attālumā, nekur nerunā par milzīgi pragmatiskām, materiālām lietām, bet par iesaistīšanos – palīdzi, atbrīvo, pasludini piedošanu, svētī tos, kas tevi nolād, gani manas avis. Katram, kam jūs pasniegsiet, pat vismazākajam, visnenozīmīgākajam, ūdens glāzi, jūs būsiet to pasnieguši man. Visa mūsu ticības klātbūtne, ticības dāvana mudina iesaistīties cilvēku dzīvē un būt gataviem uzdrīkstēties, būt drosmīgiem, priecīgiem, kas ir nepārprotams signāls un zīme, ka tā ir iesaistīšanas. Un Jēzus dzīve ir tieši tāda, un, ja tajā būtu kaut mazumiņš merkantilisma, viņš nekad pie krusta nebūtu miris. Pilnīgi skaidrs, ja Dievs sevi ir atklājis tādā nepārprotamā veidā, tad būt par cilvēku nozīmē būt līdzdalīgam Jēzus liktenī, viņa dzīvē.  Būt par Dieva esības dalībnieku, un, kā mēs to redzam Jēzus personā, tā ir iesaistīšanas, nevis norobežošanās.  Sniegt palīdzību savu iespēju robežās tiem, kas ir vientuļi, kas ir izmisumā; kam nav, ar ko aprunāties, un šķiet, ka visi viņu ir pametuši, un vienīgais, kas pie viņa durvīm stāv, ir covids. Ir daudz cilvēku, kas ir saistīti, kas ir apsēsti ar šīs pasaules garu, kam ir vajadzīga palīdzība. Un Jēzus saka - uz priekšu! Un mēs to citādi nevaram mācīties un praktizēt, kā vien sastopoties ar pašu Krisu, kas ir apsolījis savu klātbūtni, un tas ir mūsu ticības avots un redzamā daļa. 

Nebīties mīlēt vienam otru, neaizmirst vienam otru, ja citādi nevar – kaut sazināties vienam ar otru…

Tieši tā – no kristīgā skatupunkta dzīvei nav citas vērtības.

Visspēcīgākais Jēzus dzīves mērķa apraksts ir atrodams viņa sacītajā, ka nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību atdod par saviem draugiem, par cilvēkiem, kas viņam līdzās. Dzīves vērtība ir pamatota mīlestībā. Jo pati dzīvība pieder Dievam. Vai mēs dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam tam Kungam, un nav svarīgi, kāds būtu iemesls mūsu aiziešanai no šīs pasaules – sirmais vecums, negadījums vai slimība. Jautājums ir – vai mūsu dzīvi raksturo šis lielais pamudinājums: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Bet iesākumā tomēr ir - mīli Dievu pāri visām lietām.

Sarunu pierakstīja Vita Avotiņa