Lūkas 17:11-19
Ceļā uz Jeruzalemi, ieejot kādā ciemā, Jēzum pretī nāca desmit lepras slimnieki. Tie apstājās un iztālēm sauca: “Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!” Šī ir laba vieta nelielai atkāpei. Esmu pārliecināts, ka mēs nemaz nespējam iejusties šo cilvēku stāvoklī. Jā, zināma vientulības pieredze mums ir katram. Kādiem to sagādāja pandēmijas ierobežojumi un piespiedu izolācija. Citiem nācās atrasties slimnīcā, kur apkārt ir tikai slimnieki un aizsargtērpos ģērbts personāls, turklāt zinot, ka ir aizliegti apmeklējumi, – tas nebija viegli. Ne mazāk smaga pieredze bija tiem, kas zaudēja savus tuviniekus bez iespējas būt klāt viņa pēdējās dzīves stundās. Tā pavisam noteikti bija smaga pieredze jeb krīze, kas aizvien atgādina par sevi ar dvēseles skumjām un sāpēm. Taču šādas brūces dziedē apziņa, ka esi bijis kopā ar savējiem, ja ne citādi, tad mīlestības un līdzcietības pāri plūstošās sirds ilgās un lūgšanās. Sirds ilgas un mīlestība pārvar visus šķēršļus un robežas.
Taču šo desmit cilvēku dzīve bija citāda. Viņi tika nošķirti no sabiedrības un ikvienas norises tajā. Katram tā laika cilvēkam bija skaidrs, ka lepras skarts cilvēks ir norakstāms, – mirstošs mironis. Toreizējā rabīniskajā tradīcijā bija teikts, ka izdziedināt lepras skarto ir tikpat grūti, kā uzmodināt mirušo. Taču tā nebija vienīgā skarbā patiesība. Slimajiem bija jānēsā saplēstas drēbes, viņi nedrīkstēja mazgāties, atklāt seju un kopt matus. Tiem bija jāietur distance un, brīdinot apkārtējos, jāsauc: “Nešķīsts! Nešķīsts!” Slimības skartos uzskatīja par Dieva pamestiem ļaudīm. Ja pēdējam grēciniekam bija iespēja doties uz templi un pienest upuri par grēkiem kā izlīgumu ar Dievu, tad spitālīgajam, jeb lepras skartajam, tāda iespēja bija liegta. Fiziska, morāla un garīga izolētība, bez jelkādas cerības atgriezties, ieraudzīt un pieskarties tiem, ko esi mīlējis. Tā ir dzīve un esība, ko vēl mīli kā pēdējo dārgumu un vienlaikus ienīsti. To pavisam noteikti var raksturot kā absolūtu krīzi.
Dieva vārds mums māca, ka viss iesākas ar godīgu esošās situācijas pieņemšanu un savas nepilnības apzināšanos un atzīšanu Spitālīgie sauca: “Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!” Te precīzāk būtu lietot vārdu “Meistar” jeb “Vadoni”, jo šie desmit vīri nemeklēja kādu, kas varētu dot padomus vai “lasīt morāli”, bet gan kādu, kas var izglābt tos no viņu nožēlojamās dzīves. Uz to norāda sauciens pēc glābšanas – “Apžēlojies!” Šo vārdu – “apžēlojies” jeb “eleison” (gr.val.) – baznīca ir saglabājusi dievkalpojuma kārtībā grēksūdzes un Vakarēdiena sadaļās. Tādejādi vārds “eleison” uzsver atbrīvošanas un glābšanas dāvanu, kas tiek Kristus dāvāta ikvienam ticīgajam. Šie desmit vīri ir dzirdējuši valodas par Jēzus veiktajiem brīnumiem, uzdrīkstēšanos pieskarties līdzcietībā visiem slimajiem. Šis Vadonis ir viņu vienīgā cerība tapt atgrieztiem pilnvērtīgā dzīvē. Taču tas nevar notikt bez patiesības – sava nespēka un nolemtības – atzīšana. Tā ir neapturama vēlme dzīvot. Turklāt nevis dzīvot sev un ar sevi, bet būt dzīvā kopībā ar saviem mīļajiem un ikvienu cilvēku. Tieši tik vienkārši iesākas atgriešanās no tumsas pie gaismas.
Ieraudzījis slimos un, dzirdot viņu saucienu, Jēzus tos sūtīja pie priesteriem, jo tiem Mozus bauslībā bija uzticēts izvērtēt un apstiprināt izdziedināšanas faktu. Esot ceļā, visi desmit atklāja, ka slimība tos pametusi. Viens no tiem griezās atpakaļ, skaļā balsī slavēdams Dievu. Un, Jēzum pateikdamies, tas krita uz sava vaiga pie Viņa kājām. Realitātes atzīšana, pieņemšana ir svarīgs solis, bet tas ir tikai sākums. Atbrīvošana no spitālības nav tikai miesas dziedināšana, kā to minēju iepriekš, tā ir arī morāla un garīga atjaunotne. Kā Jēzus reiz sacīja jūdu valdības vīram Nikodēmam: “Ja kas nepiedzimst no jauna, tas nespēj redzēt Dieva valstību.” (Jņ 3:3)
Kāda būtu izdziedinātā dzīve, ja viņš tajā atgrieztos ar vienu visbiežāk lietoto vārdu “nešķīsts” un “es un tie” sadalījumu? Melnbalto un “mīlēt-ienīst” pasaules skatījumu? Tādam būtu vesela miesa, bet sirds, prāts un dvēsele aizvien slima. Krīzes atrisinājuma iesākums ir piedzimšanā no jauna, jeb noliekot malā pagātnes maldus un pieķeroties jaunajai pieredzei, ko sniedz Dievs. Vienā vārdā to sauc par žēlastību. Bet plašākā skatījumā to atpazīstam kā piedošanu, līdzcietību un mīlestību. Tā ir žēlastība, ko ieraugām Jēzus krusta nāves un augšāmcelšanās notikumos – tā atdod sevi, lai daudzi varētu dzīvot un tā sniedz sevi kā patiesu ēdienu, kas dod spēku dzīvot tagad un reiz mūžībā.
Bet ko nozīmē attiecība 1 no 10? Raugoties no pieredzes, ir skaidrs, ka pat augstskolā šāds “atbirums” studiju kursā būtu ļoti liels. Līdzīgi var secināt, ka brīžos, kad “ūdens smeļas mutē”, daudzi tveras pie “pēdējā salmiņa”, lai kas tas būtu. Evaņģēlija notikumā minētajai attiecībai drīzāk ir simboliska nozīme – kā līdzībā par 1 pazudušo avi 100 galvu ganāmpulkā. Lūka mums nesniedz nekādu informāciju par deviņiem izdziedinātajiem. Centrā ir glābšanas notikums, kura pilnību piedzīvo tas, kurš atgriezās pateikties savam Glābējam. Šis samarietis izvēlējās grūtāko – pārmaiņu ceļu. Pilnu ar izaicinājumiem, mainot tik ierastus dzīves pamatuzstādījumus un pasaules skatījumu. Bet viens ir skaidrs – Jēzus kļuva par viņa dzīves Meistaru un Vadoni.
Atgriešanās pie Jēzus ir ikvienas krīzes totāls atrisinājums, jo tā sniedz atdzimšanas dāvanu. Tā ir drosme ne tikai ieraudzīt savus dvēseles tumšos kambarus, bet ieiet tajos kopā ar Jēzu un veikt uzkopšanu. Ticības kopība ar to, kurš ir Patiesība un Dzīvība, rada indivīdu un sabiedrību, kas pretojas paštaisnībai, lepnībai, naidīgumam, neprātam un nāvei. Jo tā ir žēlastības kopība. Tajā esot, nav grūti saprast, cik vērta ir piedošana, kas nepazīst robežu, līdzcietība, kas nostājas līdzās tam, kurš zaudējis cerību, mīlestība, kas gatava upurēties tuvākā dzīvības dēļ. Par šādu ticības pieredzi Jēzus saka: “Celies un ej! Tava ticība tevi ir izglābusi.” Celsimies un sekosim Jēzum, jo Viņš ir mūsu cerība un dzīvība. Kā apustulis Pāvils raksta: “Ticībā uz Jēzu Kristu jūs visi esat Dieva bērni, jo jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū (..) jūs visi esat viens Kristū.” (Gal 3:26, 28)
Āmen.
