Vairāk par visu sargi savu sirdi.* Jņ 10:11-16
Iesāksim ar avīm. Ganāmpulka tēls ir atrodams jau Vecās derības lappusēs un ikreiz tiek lietots, aprakstot cilvēku kopienu. Avju ganāmpulks ir vienkāršs un ikdienišķs tēls konkrētā reģiona un laikmeta cilvēka uztverei. Līdzīgi kā ganāmpulks nevar ganīties bez gana, tā arī ikviena sabiedrība nevar pastāvēt bez noteiktas kārtības un vadības. No Bībeles skatupunkta raugoties, šī kārtība un vadība ir personificējama ar Dievu. Jau radīšanas stāstā mēs lasām, ka cilvēka dzīvība, dzīve un vide ir Radītāja pasniegta dāvana. Līdz ar to cilvēka kā personas esība arī sabiedrības kontekstā ir cieši saistīta ar Dievu. Šīs kopības pamatā ir pazīšana un uzticēšanās. Ticība Dievam ir pamatota attiecībās, kas ir tik personīgas, ka Jēzus tās novērtē savas dzīvības cenā – “Labais gans atdod savu dzīvību par avīm.” Saraujot šīs attiecības, cilvēks atsvešinās no sava Radītāja un Viņa dzīvības dāvanas. Tieši šo traģisko pavērsienu cilvēces drāmā Dievs apzīmē par grēku.
Taču, kā mēdz sacīt, “vieta nevar palikt tukša.” Sabiedrībai ir nepieciešama kārtība, likumi, un kāds, kas to vada jeb organizē visus svarīgos procesus. Aiz žēlsirdības Dievs ir ielicis “bēgošā” cilvēka sirdī savus likumus2, jeb principus, kas to spēj pasargāt no pilnīgas iznīcības. Līdz ar to ikvienas sabiedrības pastāvēšana un spēja mierpilni sadarboties ar citām kopienām ir atkarīga no pamatprincipu ievērošanas. Taču daudz svarīgāk par principiem ir atgriešanās pie patiesā dzīvības avota – Dieva –, kurš savu mīlestību uz cilvēku dara redzamu Golgātas krusta notikumā.
Te nu mēs nonākam pie algotā gana un vilka tēliem. Jēzus norāda, ka šīs pasaules valdības ir maldīgas, un, ja tās pieņem kļūdainus lēmumus, visa sabiedrība var tikt pakļauta briesmām. Jēzus pretstata sevi algotajam ganam, kurš ieraudzījis vilku, bezatbildīgi pamet ganāmpulku, lai glābtu savu dzīvību3. Turklāt apustulis Jānis attēlo pasauli kā sātana (vilka) varā un tumsā mītošu, kur cilvēki “klūp”4 un pazudina cits citu, paklausot savam “tēvam”, kurš jau no iesākuma bija slepkava.5 Šī “tēva”, pasaules gara pakļautībā esoši cilvēki veido kopības, kas nav brīvas no konfliktiem, intrigām, “militārām operācijām” un to izraisītajiem upuriem. Bez sadraudzības ar Dzīvības devēju, cilvēki mīt nāves ēnā – lietojot nāves ieročus kā “gala vārdu”, pakļaujot citam citu, un bēgot, visu pamezdami, kad nāve izstiepj savu roku pēc pašu dzīvības. Šo mūsu maldīgo, no Dieva atsvešināto stāvokli šajā laikā ir darījusi redzamu Krievijas militārā agresija Ukrainā. Tā atklāj grēka stāvokļa nopietnību un ietekmes plašumu, kas skāris gan laicīgo gan garīgo varu. Grēka ietekmi nespēj atcelt nedz atsaukšanās uz humānismu, nedz greznas baznīcas un tērpi. Tieši tāpat kā dzīvību un brīvību nesniedza Vācijas reiha karavīri ar uz jostām rakstīto moto “Dievs ar mums”, tāpat to nesniedz Krievijas patriarha svētība karavīriem un ieročiem, kas vērsti pret Ukraiņu tautu. Kā apustulis Pāvils saka: “Nāves dzelonis ir grēks.” Dzīvību sniedz vienīgi kopība ar žēlsirdības Dievu, kas darījis sevi pazīstamu savā Dēlā – Jēzū no Nācaretes.
Taču mēs neesam atstāti nolemtībai un pazušanai. Kamēr spējam atzīt, ka cilvēka dzīvība ir augstāka par ambīcijām, politiku un resursiem, mums ir cerība. Kamēr esam gatavi aizsargāt dzīvību un iestāties par upuriem, mēs stāvam uz dzīvības ceļa. Šodienas evaņģēlijs mūs aicina neapstāties pie šīs robežas, bet pieķerties Labajam ganam, kuram ir vara ne tikai upurēties nāvē dēļ mums, bet arī atgūt dzīvību par mums. Jēzus labprātīgā došanās nāvē ganāmpulka dēļ ir zīme patiesai un pāriplūstošai dzīvībai. Tāpēc Jēzus ir tas “viens gans”, kurā ikviena cilvēku kopiena atrod savu dzīvību un vienotību. Viņš saka: “Man vēl ir citas avis, kuras nav no šīs kūts, arī tās man jāatved, un tās dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāmpulks un viens gans.”
Mūsu dalība patiesajā dzīvībā iesākas ar sirds atjaunošanu un dziedināšanu, ko sniedz Jēzus vārdi, kuros arī ir apslēpta cilvēces dzīvība.6 Tas top redzams jau radīšanas notikumā, kad Dievs runāja un iedvesa pasaulei dzīvību. Pati dzīve apliecina, ka mūsu dzīvība vislabāk ir aprakstāma attiecību terminos. Tai ir fiziska dimensija – sirds pukstēšana un elpošana –, un teoloģiskajā nozīmē ar to ir jāsaprot ticības neizbēgamā saistība ar Dievu. Tā Jēzus, sakot tikai vienu vārdu, dziedina slimos, atver acis aklajiem, pabaro cilvēkus ar maizi un uzmodina mirušos. Viņš sastop cilvēkus kā dzīvības maize, dzīvības gaisma un ūdens, sniedzot mūžīgo dzīvību.7 Viņš ir Gans, kas dāvā dzīvības pārpilnību. Savas nāves un augšāmcelšanās notikumos Jēzus atklāj dievišķo žēlsirdību un mīlestību, kas dāvā dzīvību ikvienam, kas tic.8 Lai Dievs vairo ticību un caur to sargā mūsu sirdis, ka tās netop pasaules gara apcietinātas un maldinātas. Kā gudrais Zālamans saka: “Vairāk par visu sargi savu sirdi, jo no tās dzīvība izverd!”
Āmen.
* Sak. 4:23 1Misericordias Domini (Trešā Lieldienu svētdiena) 2Jer 31:33 3 10:11-14 411:10 5 8:44 6 1:3-4 7 4:14; 6:35; 8:12 83:14-16; 11:25
