Krietna, laba un pateicīga sirds. Lk 8:4-15

Nav šaubu, līdzība mums liek kritiski paraudzīties uz sevi un izvērtēt, kāda “augsne” mēs esam, – kādi ir mūsu attieksmes un rīcības “augļi” – attiecības uzturoši vai iznīcinoši. Tomēr ar lielu pārliecību var sacīt, ka Jēzus liek mums raudzīties uz sabiedrību kopumā. Viņš, skaidrojot līdzību, nenorāda ar pirkstu uz konkrētiem cilvēkiem, bet lieto vārdu “tie”. Proti, katrs augsnes veids pārstāv ne tik daudz atsevišķu indivīdu, cik sociālo vidi. Tieši tā, sociālo vidi, kaut arī vairumam no mums piemīt izteikta pārliecība, ka sabiedrība, vide, kurā dzīvojam, ir kādu svešu cilvēku vai spēku veidota bez mūsu līdzdalības. Paturēsim prātā, ka mēs neesam izrādes skatītāji, bet tās dalībnieki. Lai arī cik saprotams un tuvs varētu būt lozungs “Mana māja ir mana pils”, patiesībā tādas izolētās, unikāli “MANAS” dzīves telpas nemaz nav. Mēs esam cieši saistīti un atdarinām viens otra rīcības un pasaules skatījuma modeļus.

Tāpēc šo līdzību var skatīt sabiedrības kontekstā. Ceļmala ir sociālā vide, kurā viss ir nomīdīts. Nekas nevar iesakņoties vidē, kas tiek izmantota vienīgi nokļūšanai no viena punkta līdz otram. Citiem vārdiem sakot, cilvēki ir tik ļoti ierauti savstarpējā atdarināšanas rutīnā, ka Dieva pasniegtā žēlastība un klātbūtne paliek neievērota. Klintaine liecina par cietsirdīgu un vienaldzīgu vidi, kur nemitīgi tiek meklēti vainīgie. Šādā vidē ikviens cenšas pasargāt sevi un šajos centienos kļūst aizvien nocietinātāks un vienaldzīgāks. Dieva dāvātās piedošanas glābjošo spēku, tie novērtē kā noderīgu, vien aizstāvot sevi. Ērkšķi, kas noslāpē sēklu, ir sociālā vide, kas agresīvi apņem ikvienu, neatstājot vietu nekam citam, izņemot ērkšķus. Tā ir sabiedrība, kas apsēsta ar nepiesātināmu kāri pēc vēl un vēl, kas beigās nosmacē gan krājējus, gan uzdzīvotājus. Šādā savtīgā un pašpietiekamā vidē Jēzus aicinājums “aizliegt sevi... ņemt savu krustu... zaudēt dzīvību, lai to iegūtu”³ pavisam noteikti nav “labā ziņa”. Labā augsne, protams, apzīmē vidi, kas ir atvērta Dieva Vārdam, kur cilvēki cits citu atbalsta un iedrošina, vairojot savstarpēju cieņu, atbildību, rūpes un mīlestību. 

Lai arī līdzības nopietnība top redzama dramatiskajā attiecībā – trīs no četrām tīruma daļām ir nelabvēlīgas sēklai, jeb Vārdam, – nekas vēl nav zaudēts. Labā ziņa ir tā, ka sējējs neizvēlas vienīgi labu augsni sēklai, viņš sēj sēklu visur, arī ceļmalā, akmeņos un ērkšķos. Proti, Dievs dēsta savas žēlastības sēklas katrā no mums, par spīti mūsu aizsardzībā saboztajām adatām, vājajām saknēm vai sirds nocietinātībai. To Viņš dara aiz patiesas mīlestības, un tās pilnību mēs ieraugām Jēzus personā. Tieši viņā mēs ieraugām, cik Dieva mīlestība ir spēcīga! Tā ir gatava iztukšot sevi, līdz pat krusta nāvei, lai augšāmceļoties uzvarētu nāvi, – atņemtu varu visam, kas paverdzina un pazudina. Patiesībā tas ir vienīgais iedomājamais spēks, kas visu var padarīt labu un jaunu, jo mīlestība ir visa radītā pamatā – “Dievs redzēja visu, ko bija darījis, un, redzi, tas bija ļoti labi!”⁴

Dievs mūs aicina piedalīties Viņa pārveidojošā un atjaunojošā darbā. Mūsu sirds var kļūt vieta, kur Dieva sēkla dīgst, zied un nes daudz augļu. Tā sirds top par krietnu, labu un pacietīgu. Līdzīgi kā tīruma zeme, kuras uzdevums ir uzņemt sēklu un sniegt barības vielas, tā arī mūsu aicinājums ir uzņemt patieso dzīvību un dalīties tajā, kas visu dara dzīvu. Tam vajag pavisam maz – spēt pateikt nē savai paštaisnībai, pašpietiekamībai un patmīlībai un padoties sevi dodošai mīlestībai.