Jaunā pasaule dzimst sāpēs. Jņ 16:5-15

Vispirms ir vērts paturēt prātā, ka ticība jeb uzticēšanās Dievam Bībelē tiek aprakstīta attiecību jēdzienos. Tādejādi neticība nozīmē attiecību saraušanu un tiek apzīmēta ar vārdu grēks. Atsvešināšanās no Dieva ir grēka dziļākā būtība. Turklāt šī novēršanās no Dieva ir izraisījusi lielāko cilvēces traģēdiju – nāves neapturamo ielaušanos mūsu dzīvē. Taču runa nav tik daudz par fizioloģisko un bioloģisko nāvi, bet nāvi, ko apzināti un mērķtiecīgi realizējam savstarpējās attiecībās. Šo dramatisko faktu atrodam jau pirmajā Bībeles grāmatā, stāstā par brāļiem Kainu un Ābelu. Kains ne tikai kļūst par sava brāļa slepkavu, bet arī par šī ļaunuma “pandēmijas” aizsācēju. Kaina dēls Lamehs sacīja: “(..) vīru es kauju par rētu un zēnu – par brūci! Ja Kains tiks septiņkārt atriebts, tad Lamehs – septiņdesmit reiz septiņas reizes!”² Minētais citāts atrodas nodaļā ar apakšvirsrakstu “Civilizācijas aizsākums”. Atliek vien piekrist, ka grēkot nozīmē Dieva dāvātās dzīvības vietā izvēlēties eksistenci nāves ēnā. Citiem vārdiem, grēka rezultāts ir nāves civilizācijas dzimšana.

Kad Jēzus pasludināja sevi kā to, kurš var atbrīvot no grēka un nāves, viņš tika cilvēku apsūdzēts par ķecerību un pasludināts par nāvi pelnījušu noziedznieku. Šo drāmu var salīdzināt ar cilvēku, kam tiek atklāta fatāla diagnoze un tiek piedāvāta glābjoša terapija, tomēr tas ne vien noraida patiesību, kas var to glābt, bet nogalina arī ārstu. Vai tas nav traģisks paradokss?

Šodienas lasījumā Jēzus runā par viņa sūtīto Aizstāvi, Svēto Garu, kurš pārliecinās pasauli par grēku, taisnību un tiesu. Šīs ir trīs patiesības, kas ved pretī brīvībai un dzīvībai. Grēks ir neticība, un neticība motivē pasaules rīcību. Kā jau minēju iepriekš, cilvēki apsūdzēja Jēzu, nodeva tiesai un sita krustā, ne uz brīdi neapjauzdami savu spriedumu maldīgumu un rīcības ļaunumu. Grēks ir nesaraujami saistīts nāvi, kas, savukārt, nav mirkļa notikums, bet process. Jāņa evaņģēlijā tiek izcelti divi šī procesa vektori. Viens apraksta cilvēku vēlmi atņemt dzīvību – nogalināt. To skaidri ieraugām Jēzus oponentu rīcībā. Neticības vadīti, tie nepatiesi apsūdzēja Jēzu un nodeva krusta nāvei. Otrs norāda uz pašu grēcinieku neizbēgamo nāvi, kas ir sekas neticībai. Nāve ir progresējošs process, tā iesākas ar atsvešināšanos no patiesās dzīvības avota – Dieva – un noslēdzas ar neatgriezenisku nošķirtību no tā mūžības kontekstā. Jēzus sūtītā Aizstāvja darbs ir izgaismot patiesību par grēku un tā varu pār cilvēci. Tas dod ticības atziņu atpazīt ļaunā iesēto neticību un pretoties tai, jo aiz tās slēpjas grēks un atsvešinātība no Dieva. Ticēt nozīmē pieķerties Jēzum – dzīvības devējam un atbrīvotājam no grēka verdzības.

Vai ir viegli pastāvēt ticībā? Nav šaubu, grēka ievainotajā pasaulē katram ticīgajam tas ir izaicinājumu un spriedzes pilns ceļš. Kā gan Jēzus aiziešana pie Tēva var nākt mums par labu? Arī šajā jautājumā mums atbildi sniedz Aizstāvis. Jau romiešu dzejnieks Publijs Sīrs ir sacījis: “Ja paši nerunāsim taisnību, tad nespēsim to sadzirdēt.” Taisnībai ticības kontekstā ir ne mazāk svarīga loma. Būt taisnam Dieva priekšā nozīmē pildīt Viņa gribu. Pasaules acīs Jēzus notiesāšana tika pamatota ar ķecerību, proti Dieva zaimošanu un bauslības pārkāpšanu. Tādejādi Jēzus nāve un kaps bija apliecinājums notiesājošā sprieduma pareizumam. Taču Aizstāvis ļauj mums redzēt pasaulei “apslēpto” patiesību. Jēzus sacīja: “(..) Man ir vara to (dzīvību) atdot, un man ir vara to atkal ņemt. Šo bausli es esmu saņēmis no sava Tēva.”³ Dodoties krusta nāvē un atdodot dzīvību, Jēzus paklausībā piepildīja Tēva gribu. Jēzus atgriešanās pie Tēva ir apliecinājums tam, ka Viņa griba ir tapusi piepildīta. Tā grēkā kritušās pasaules tiesas spriedums ir izrādījies nepatiess. Jēzus labprātīgā nāve cilvēces dēļ ir Dieva mīlestības un piedošanas apliecinājums. Taisnais žēlastības upuris, kas pienests par un dēļ mums ir ticības, uzticēšanās garants un pamats.

Visbeidzot, Aizstāvis pārliecinās pasauli par tiesu: “(..) šīs pasaules valdnieks ir notiesāts.” Krusta notikums un tam sekojošais Augšāmcelšanās rīts piesaka izšķirošu patiesību. Jēzus tiesa un krusta nāve ir šīs pasaules valdnieka jeb sātana tiesas stunda. Sātans lieto melus, ienaidu un nāvi, ar šiem līdzekļiem rīkojās Jēzus oponenti. Sākot ar Lieldienu rīta notikumu, Svētais Gars ar evaņģēlija vēsti pārliecina lasītāju, ka krusts nav sātana uzvara, bet gan brīdis, kurā Jēzus to uzveic ar savu patiesības, mīlestības un dzīvības spēku. Ticēt pasaules gara uzvarai nozīmē dzīvot bezcerībā un izmisumā. Dieva Gars dod spēku ticīgajiem apliecināt, ka ļaunā kundzībai un ambīcijām nav vairs absolūtas varas pār visu cilvēku sirdīm. Patiesais Debesu un zemes kungs ir Augšāmceltais Kristus.

Melu, ienaida, nāves autors un visa ļaunuma attaisnotājs ir atmaskots un notiesāts. Pasaulē ir atspīdējusi patiesās dzīvības gaisma, ļaunums vairs nevar nepamanīti sēt nāvi. Patiesība top redzama raugoties Augšāmceltā Jēzus vaigā, kas mīlestībā aicina pie sevis ikvienu pasaules gara pievilto un sagūstīto. Tas viss ir atklājies pie krusta un Gars, Aizstāvis, Tēva sūtīts, kas arī liecina par Jēzu, turpina pasaulei atklāt patiesību. Kad mēs ļaujamies tikt šī Gara pārliecināti, notiek pārmaiņas mūsu sirdī, dvēselē un atziņā, tā mēs topam par dzīvības, žēlastības un piedošanas apliecinātājiem. Jaunā pasaules kārtība, kas atmirdz Augšāmceltā godības gaismā nenāk viegli. Bet tā ir vienīgā kārtība, kuras pamatā ir vienīgi dzīvība. To mums un šai pasaulei, dienu no dienas atgādina Aizstāvis! Āmen.