Priecāties, gavilēt, izjust lielu prieku – šādi var tulkot šīs svētdienas nosaukumu Jubilate. Šodien daudzi varētu sacīt: “Par ko lai priecājas?” Jā, nav maz iemeslu, ja ne gluži raudāt, tad ievilkt pāris rūpju rievas pierē gan. Prieku ir “aizbaidījuši” ierobežojumi un saslimšanas draudi. Un kā ar baznīcu, kas piešķīrusi šai svētdienai šādu nosaukumu? Kur ir tās Kungs Jēzus? Vai tas nav to sen pametis, redzot, cik mazs ir kļuvis “mazais ganāmpulciņš”*?
Šīs dienas evaņģēlijs iesākas ar Jēzus vārdiem: “Vēl brīdi un jūs mani vairs neredzēsiet?” Šie vārdi izraisīja mācekļos murdēšanu: “Kas tas ir, ko Viņš mums saka?” Vēl drūmāku noskaņu varēja padarīt Jēzus vārdi, “jūs raudāsiet un sērosiet.” Bet kā tad ar prieku un gavilēm? Taču Jēzus ne uz mirkli negrasījās sēt izmisumu mācekļu sirdīs. Lūk, ar ko noslēdzas šī saruna: “Es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirdis priecāsies, un neviens jums neatņems jūsu prieku.” Tas tiešām ir intriģējoši. Ko Jēzus gribēja atklāt mācekļiem un mums? Plūdoņa vārdiem runājot, “to vajag zināt, to vajag just.”**