2024. gada 7. decembris
Vārdadienas:
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Mīliet patiesību un mieru!
Zah 8:19

Un Dieva miers,
kas pārspēj jebkuru sapratni,
lai pasargā jūsu sirdis un
jūsu domas Kristū Jēzū.
Flp 4:7

Dievkalpojumi

svētdienās 11.00
ceturtdienās 19.00


Bībeles stunda
svētdienās pēc dievkalpojuma

Kancelejas darba laiks

trešdienās un piektdienās
no 11.00 līdz 13.00,
ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30

Draudzes mācītāji

Guntars Dimants
E-pasts: guntars.dimants@gmail.com
Tālr.: +371 29461947
Pieņem ceturtdienās no 14.00 līdz 18.30 draudzes kancelejā.

Tālis Freimanis
E-pasts: talis.f@tvnet.lv
Tālr.: +371 29608801

Kontakti

Adrese: Brīvības iela 119,
Rīga, LV-1001
Tālr. +371 67377236
E-mail: jaunagertrudes@lelb.lv
<< Skatīt kartē

Draudzes priekšnieks
Vilis Kolms
E-mail: vilis@latnet.lv
Tālr. +371 29473213



Mēs esam parādā viens otram. Mt 18:23-35


Iemesls, kādēļ Jēzus stāsta šo līdzību, ir Pētera jautājums: “Cik reižu man jāpiedod savam brālim, kas grēko pret mani?” Pēterim šķiet, ka septiņas reizes ir gana. Vai tad septiņi nav pilnības skaitlis? Pat Dāvids vienā no savām dziesmām saka, ka Dieva vārds ir kā sudrabs septiņkārt kausēts. (Ps 12:7) Taču Jēzus atbilde ir “septiņdesmit reiz septiņas reizes.” Nav šaubu, Jēzus grib sacīt Pēterim: “Neskaiti, bet dari!”!” Jo limitēta piedošana neizbēgami tuvina brīdim, kad mērs ir pilns, un atmaksas brīdis ir klāt. Te var atsaukties uz Lameha vārdiem, kad tas lepodamies sacīja: “(..) ja Kains tiek atriebts septiņkārtīgi, tad Lamehs tiks atriebts septiņdesmit septiņas reizes.” (1.Moz.4:23–24)
Šajos Lameha vārdos ieskanas nepiedošanas patiesā daba, tā dzimst paštaisnā un lepnā sirdī, kas netiecas  piedot, bet alkst atriebības. Tāpēc no Jēzus sacītā var secināt, ka piedošanai nav sakara ar piedoto reižu skaitu. Piedot nozīmē cienīt, sargāt un mīlēt. Kā apustulis Pāvils saka vēstulē Romiešiem: “Nepalieciet nevienam parādā neko citu kā vien savstarpēju mīlestību, jo, kas otru mīl, ir piepildījis bauslību.” (13:8) Un kalna runā Jēzus sacīja: “Topiet līdzcietīgi, kā jūsu Tēvs ir līdzcietīgs... piedodiet un arī jums tiks piedots!” (Lk 6:36-37) Piedošanai ir tiešs sakars ar dzīvību. Kā Mūsu Tēvs lūgšanā Jēzus mums to māca, sakot: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Dienišķā maize ir viss, kas nepieciešams dzīvībai, vienai dzīves dienai un tās pamatā ir piedošana, jeb līdzcietība un žēlastība, ko parādam līdzcilvēkiem. To var izteikt arī tā kur ir piedošana, tur ir dzīvība, un otrādi.

No kā dzīvo cilvēks? Jņ 4:31-42

DSC01594_39_1_38   
Šodien mēs svinam Pļaujas jeb Pateicības svētkus, lai pateiktos Dievam par visu, kas mums ir dots. Vārds “pļauja” pats par sevi liek domāt par maizi jeb ēdienu, ko saņemam sava darba un zemes auglības rezultātā. Taču ir jāatzīst, ka mūsdienās vairumam no mums ikdienas nodarbes nav saistītas ar lauksaimniecību, un tāpēc nav arī dzīvu asociāciju, kā tas bijis mūsu vecvecākiem. Turklāt šodien lauksaimnieku izaudzētie pārtikas produkti, pirms nonākt veikalu plauktos, kur mēs tos nopērkam, tiek rūpnieciski pārstrādāti, glīti iesaiņoti vai sapildīti košās tetrapakās, kas vēl vairāk mūs attālina no tīrumiem, vagām un kūts. Un tomēr, mums visiem ir nepieciešama pārtika, lai mēs varētu dzīvot, kustēties un strādāt. Tāpēc šie svētki, kas izsenis svinēti kā pateicība Dievam par Viņa dāvātajiem un svētītajiem lauku un dārzu augļiem, ar ko iztikt līdz nākamai ražai, ir aizvien aktuāli arī mums.

Ar Jēzu pat mazums ir daudz. Mk 8:1-9

 
Marks savā evaņģēlijā piemin divus paēdināšanas notikumus. Tie ir ļoti līdzīgi, vienīgi šim gadījumam piemīt būtiska detaļa – ļaudis pie Jēzus bija pavadījuši trīs dienas. Tas nozīmē, ka visi līdzpaņemtie ēdiena krājumi bija izlietoti. Tieši tas piešķir šim notikumam brīnuma nozīmi. Līdzīgi kā Mozus dienās Jēzus, redzēdams ļaudis trūkumā, nolēma tos paēdināt, un Viņš to paveica ar septiņām maizēm. Jēzus kā pravieša slava gāja Viņam pa priekšu, un tūkstošu paēdināšanas notikumam vajadzēja jūdu atmiņās atsaukt lielos brīnumus, ko Dievs caur Mozu tika darījis. Te ir kāds, kas atkal Mozus darbus dara, kāds, “ko Kungs bija pazinis vaigu vaigā.” (5Moz 34:10) Jēzus personā pats Dievs ir apmeklējis savu tautu – Mesija ir klāt!

Ētikas mācības stunda. Mt 22:34-46

Augstākā baušļa vai dzīves pamatprincipa noskaidrošana neizbēgami noved pie daudz lielāka jautājuma – kas ir dzīves mērķis? Ar šo faktu negaidīti sastapās kāds no jūdu likuma zinātājiem, kurš vērsās pie Jēzus ar viņaprāt pietiekami sarežģītu jautājumu – kurš ir augstākais bauslis? Mēs varētu domāt – kas gan tur tik sarežģīts? Vecajā derībā taču ir atrodami desmit baušļi, no kuriem pirmo – “Es esmu tas Kungs, tavs Dievs” – varētu arī likt par augstāko. Taču jūdu tradīcijas gaismā viss nebija tik vienkārši, jo pastāvēja uzskats, ka Dievs Mozum ir iedevis 613 priekšrakstus, no kuriem 365 ir atbilstoši dienu skaitam gadā un 248 pēc paaudžu skaita kopš radīšanas. Kamēr atsevišķi rabīni, piemēram, rabīns Hilels* mācīja, ka augstākais bauslis ir: “Tas, kas ir neciešams tev, nedari to savam tuvākajam”. Bet rabīns Akiba* norādīja, ka visa bauslība ir izteikta trešās Mozus grāmatas vienā pantā: “Neatriebies un nedusmo uz savas tautas ļaudīm, mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” (19:18) Un šis nebūt nebija vienīgais viedoklis. No šāda skatupunkta raugoties, nākas atzīt, ka tēma diskusijai tomēr bija pietiekami nopietna. Taču atbilde uz jautājumu nāca negaidīti ātri, un, kā lasām Marka evaņģēlijā, rakstu mācītājs vien piebilda: “Pareizi, Skolotāj, tas ir tiesa, ko tu sacīji...” (Mk 12:32)

Putnu un ziedu vērošanas mācību stunda. Mt 6:24-34


pticy-krylya-hvost-cvety-lug1_74

Līdzība par putniem un lilijām ir skaisti, uzrunājoši vārdi, bet kāda to nozīme, dzīvojot mūsdienu sabiedrībā? Vai tiešām tiek gaidīts, ka kāds atsacīsies no savas dzīves pamatvajadzībām? Pat klosteros, kur cilvēki ir pilnībā nodevušies kalpošanai Dievam un Debesu valstības sasniegšanai, ir jādomā par pārtiku un apģērbu. Turklāt arī Jēzum un Viņa mācekļiem bija nepieciešama nauda ikdienas vajadzībām. No tā varam noprast, ka Jēzus nerunā par pilnīgu atsacīšanos no naudas un mantas vai ikdienas pamatvajadzībām. Kā lai saprotam, ko mums Pestītājs māca šodienas evaņģēlijā?

Iesāksim ar to, ko mums Jēzus liek novērot, – putnus un puķes. Starp citu, kad jūs pēdējo reizi esat novērojuši putnus un pārējās dzīvās radības? Latvijā ir 220 ligzdojošu putnu sugu vien, neskaitot tos, kas uzturas šeit ziemošanas un migrācijas laikā.* Ir ko vērot! Raksti saka, ka tie visi izteic Dieva godību. Visas radības meklē un uzņem barību, daži dzīvnieki arī veido krājumus ziemai, lai izdzīvotu. Putni pulcējas tur, kur ir barība, un lauka ziedi no augsnes uzsūc barības vielas, bet tie nemeklē vairāk, kā tiem nepieciešams, un pārtiek no tā, ko Dievs sagādājis. Tāda ir Dieva noliktā kārtība visai dzīvajai radībai arī cilvēkam. Jēzus aktualizē šo tēmu, jo Dieva kārtība rada spriedzi un izaicinājumu tieši cilvēkam. Kas ar mums nav kārtībā?

Ir tik grūti būt pazemīgam. Lk 14:1-11


Šodienas evaņģēlijs ir par pazemības izšķirošo lomu mūsu dzīvē. Mēs esam pieraduši domāt, ka ticība, cerība un mīlestība ir tās lielākās, nozīmīgākās vērtības, kas mūs padara par īsteniem cilvēkiem. Un tas nav nepareizi. Taču ir vēl lielāka vērtība, tikums, bez kura iepriekšminētie rakstura lielumi zaudē savu svarīgo lomu – tā ir pazemība. Ticēt, cerēt un mīlēt nav iespējams neesot pazemīgam, jo vienīgi pazemība spēj mainīt sirdi. Tieši pazemība ir tā, par ko Jēzus saka: “Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm.” (Mt 11:29)

Rakstu mācītājiem un farizejiem netrūka ticības, rakstu zināšanu, vēlmes ziedot un dievkalpošanas tradīcijas. Viņi tika uzskatīti par sabiedrības skolotājiem, garīgo balstu un piemēru. Taču tiem trūka pazemības, bez kuras viss iepriekš minētais kļuva par augsni paštaisnībai un lepnībai. Tādejādi arī sabiedrība kopumā atspoguļoja savu vadītāju “tikumus”.

Pārvarot krīzi. Lk. 17:1-19


Šodienas evaņģēliju ievada zīmīgs notikums. Nodaļa iesākas ar Jēzus sarunu, kurā Viņš mācekļiem stāsta par grēku, piedošanu un ticību. Proti, Jēzus teica – ja tavs brālis nožēlo izdarīto, piedod tam, pat ja tas nāktu pie tevis ar nožēlu septiņas reizes dienā. Pie šiem vārdiem apustuļi sacīja: “Vairo mums ticību.” Šajā lūgumā atklājas mācekļu aplamais priekšstats par piedošanu un tās lomu attiecību veidošanā. Mateja evaņģēlija 18. nodaļā apustulis Pēteris jautā Kungam: “Cik reižu man jāpiedod savam brālim, kas grēko pret mani? Vai pietiek līdz septiņām reizēm?” Šajos notikumos ir saskatāmas paralēles – mācekļu priekšstatos piedošanai ir robežas, proti, septiņas reizes. Tas nozīmē, ka piedošana ir līdzeklis, ar ko novilkt robežas attiecībās. Izšķirošs ir skaits, nevis tuvākā cilvēka centieni izlīgt un saglabāt kopību. Jēzus uz Pētera repliku par septiņām piedošanas reizēm atbildēja: “Es tev nesaku: līdz septiņām reizēm, bet gan: līdz septiņdesmit reiz septiņām.” (Mt 18:22)

Žēlastības savādums. Mk 7:31-37


157
 
Kādu dienu, braukdams uz baznīcu, novēroju kādu visai dīvainu, neierastu autovadītāja rīcību. Proti, tas bija kravas auto, ar skaldītas malkas kravu. Lai arī krava nesniedzās virs bortu līnijas, vadītājs to stūrēja uzmanīgi, apbraukdams bedres un bez straujas bremzēšanas. Viss notika tā, it kā viņš vestu cilvēkus, nevis pagales. Tad nu man iešāvās prātā visiem zināmais teiciens “ved kā malku”, ko reizēm lieto, runājot par agresīviem sabiedriskā transporta vadītājiem. Taču šoreiz, viss bija citādi – malka tika vesta pieklājīgi un ar lielu uzmanību. “Savādi gan,” es nodomāju.

Tad nu šī novērojuma iespaidā šodienas svētrunai izvēlējos virsrakstu – Žēlastības savādums. Lasot par Jēzus paveiktajiem brīnumiem, mēs tiekam aicināti saskatīt žēlastības lielo nozīmi mūsu dzīvei. Patiesībā ikviens Dieva darbs un dāvana ir Viņa žēlastības manifestācija. Un reizēm žēlastības pieredze – veids kādā tā mūs sasniedz – var šķist savāds. Citiem vārdiem, Dieva pieredzēšana – sastapšanās un pieskaršanās mūsu dzīvei – mūsu izpratnē notiek neparastos veidos.

,,Kunga mielasts” Lk 14:16-24

Kristus mīļotie!

Evaņģēlists Lūka mums stāsta par notikumiem sabatā kāda farizeja namā. Viņa ielūgumu Jēzus pieņēma, neraugoties uz savu nosodošo attieksmi, – farizejus Viņš uzlūkoja kā liekuļus dēļ viņu neīstās svētulības un sirdis nocietinājuma pret visiem citādajiem. Arī farizejiem bija slepens mērķis – pieķert Jēzu kādos rituālās bauslības pārkāpumos, lai vēlāk apsūdzētu. Jēzus, protams, to zināja un tīri cilvēcīgi varēja no tā izvairīties. Tomēr Jēzus ieradās farizeja namā, jo Viņš izmantoja katru iespēju, lai būtu ar cilvēkiem un viņus mācītu ar savu piemēru. Vispirms Jēzus, pārkāpjot sabata aizliegumu, dziedināja tūskas slimnieku, tad mācīja pazemību vietas izvēlē pie galda, līdz kāds pauda domu: “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!” Bībeles grieķu oriģināltekstā lietots vārds makarios, kuram latviešu tulkojumā ir vairākas nozīmes: laimīgs, labvēlīgs, svētīgs un svētlaimīgs. Tāpēc teiktais varēja izskanēt gan kā apgalvojums, gan kā jautājums par svētlaimi Dieva valstībā. Un Jēzus sniedza atbildi par Dieva valstību un iespējām, kā tur nokļūt, līdzībā lietojot visiem labi pazīstamu mielasta situāciju.

Kas nes tev mieru? Lk 19:41-48


Jēzus raudāja par Jeruzalemi. Un tam bija patiesi nopietns iemesls, ko pilnībā saskatīt var, ja nedaudz “pakāpjas” atpakaļ nodaļas tekstā. Proti, viss iesākas brīdī, kad Jēzus, jādams uz ēzelīša, pietuvojas svētajai pilsētai. Dodoties lejup no Olīvkalna, viss mācekļu pulks, priecādamies, skaļā balsī sāka saukt: “Svētīts ir Ķēniņš, kas nāk Kunga vārdā; miers debesīs un gods augstībā!” Kādi no farizejiem lika Jēzum apsaukt mācekļus. Uz ko Viņš atbildēja: “.. ja viņi klusēs, tad akmeņi brēks.”

Pārējos evaņģēlijos ir minēts, ka mācekļiem pievienojās pilsētas iedzīvotāji. Proti, visi, kas bija dzirdējuši Jēzus vārdus un skatījuši brīnumus un zīmes, tika Gara apgaismoti un saskatīja Jēzū Glābēju. Tie vairs nespēja klusēt! Tuvojošies Pashā svētki, kad tika pieminēts, kā Dievs brīnumainā veidā izglāba tautu no Ēģiptes verdzības, ļāva ikvienam vērīgam cilvēkam saskatīt Jēzus darbos Dieva klātbūtni. Viss, kas bija cerēts, sapņots un ticēts, ieguva realitātes nozīmi. Nav iespējams likt sirdij klusēt, kas pilna cerību un prieka. Ticības, cerības un spēka avots, kas ļāvis pastāvēt vislielāko pārbaudījumu priekšā, ir tapis redzams. Šie cilvēki bija iemīlējuši To, kas nāk no augšienes, – “Miers debesīs un gods augstībā!”

Pieteikties jaunumiem

Vārds: 
E-pasts: 
   Pieteikties

Konts ziedojumiem

LATVIJAS EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀS BAZNĪCAS
RĪGAS JAUNĀ SVĒTĀS ĢERTRŪDES DRAUDZE
Reģ. Nr. 90000302018
A/S Swedbank LV93HABA0551005442468

Mājaslapas administratore Vita Avotiņa
E-mail: vita.avotina2@gmail.com
Tālr. 29117408
© 2019 Jaunagertrudesdraudze.lv
Visas tiesības aizsargātas.
Mājas lapas izstrāde: GlobalPRO »