Priecāties, gavilēt, izjust lielu prieku – šādi var tulkot šīs svētdienas nosaukumu Jubilate. Šodien daudzi varētu sacīt: “Par ko lai priecājas?” Jā, nav maz iemeslu, ja ne gluži raudāt, tad ievilkt pāris rūpju rievas pierē gan. Prieku ir “aizbaidījuši” ierobežojumi un saslimšanas draudi. Un kā ar baznīcu, kas piešķīrusi šai svētdienai šādu nosaukumu? Kur ir tās Kungs Jēzus? Vai tas nav to sen pametis, redzot, cik mazs ir kļuvis “mazais ganāmpulciņš”*?

Šīs dienas evaņģēlijs iesākas ar Jēzus vārdiem: “Vēl brīdi un jūs mani vairs neredzēsiet?” Šie vārdi izraisīja mācekļos murdēšanu: “Kas tas ir, ko Viņš mums saka?” Vēl drūmāku noskaņu varēja padarīt Jēzus vārdi, “jūs raudāsiet un sērosiet.” Bet kā tad ar prieku un gavilēm? Taču Jēzus ne uz mirkli negrasījās sēt izmisumu mācekļu sirdīs. Lūk, ar ko noslēdzas šī saruna: “Es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirdis priecāsies, un neviens jums neatņems jūsu prieku.” Tas tiešām ir intriģējoši. Ko Jēzus gribēja atklāt mācekļiem un mums? Plūdoņa vārdiem runājot, “to vajag zināt, to vajag just.”**

Šīs svētdienas nosaukums “Kā nupat piedzimuši (bērni)” ir ņemts no apustuļa Pētera pirmās vēstules. Jaunpiedzimšanas tēmu atrodam Jēzus sarunā ar Nikodēmu, “ja kas nepiedzimst no jauna, tas nespēj redzēt Dieva valstību.” (Jņ.3:3) Vēl citādi mēs to pazīstam kā Balto svētdienu un tai vēsturiski ir bijusi cieša saikne ar kristību, kas simbolizē piedzimšanu. Tas ļauj apjaust svētdienas centrālo tēmu – ticēt nozīmē piedzimt no jauna.

Šodienas evaņģēlijs atklāj dažus jaunās pieredzes aspektus. Zīmīga detaļa ir apstākļi, kādos ir mācekļi, kas, “baidīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm. “Bailes nepārprotami apraksta mācekļu esošo priekšstatu un cerību sabrukumu. Jēzus traģiskā nāve pavisam noteikti neietilpa mācekļu priekšstatos par Israēla atpestīšanu. Šajā sabrukušajā perspektīvā ienāk Jēzus un saka: “Miers ar jums!” Miers ar Dievu un cilvēkiem tiek dāvāts ne pēc cilvēku, bet Dieva prāta. Jēzus brūces norāda uz krusta notikumu, kas ir Jēzus labprātīgais upuris, “neviens man to (dzīvību) neatņem, bet es to atdodu pats. Man ir vara to atdot, un man ir vara to atkal ņemt.” (Jņ.10:18) Dieva valstība ir pilnīgi jauns, citāds notikums, kam nav sakara ar cilvēku priekšstatiem. Lieldienas piesaka jaunu pasaules kārtību, kuras priekšā mēs esam kā jaundzimuši bērni, kam jāmācas dzīvot tā kā tas notiek ar zīdaini. Grēka seku likvidācija – kopības atjaunošana ar Dievu – ir Viņa darbs un dāvana. Tā ir žēlastība.

Mīļie draugi!

Jēzus augšāmcelšanās notikums saturiski sniedzas tālāk par pēcnāves dzīves iespējamību. To nepārprotami var ieraudzīt evaņģēlista Marka liecībā par sievietēm, kas bailēs bēg no tukšā kapa. Augšāmcelšanās atmasko cilvēka nepastāvīgo, baiļu važās satverto dabu. Šis noslēpums patiesi attiecas uz ikvienu no mums.

Lai to izprastu, ir jāparaugās uz klusās nedēļas notikumiem. Apustulis Pāvils raksta, ka, viņaprāt, visa evaņģēlija centrā ir krustā sistais Jēzus. (1Kor 2:2) Jo Viņa nāve ir tieši saistīta ar cilvēku lēmumu. Taču vienlaikus tas ir labprātīgs upuris, ko Jēzus nesa par un dēļ cilvēkiem. Te jau iezīmējas tēmas plašums, kurā Augšāmcelšanās ir kulminējošs notikums, no kura var bēgt vai kurā rast patvērumu, dzīves pamatu. (1Kor 3:11)

Kādu neiedomājamu maksu mūsu Kungs ir gatavs maksāt, lai mūs darītu brīvus no važām! Ar savas tīrās, nesavtīgās mīlestības apliecinājumu, Viņš dziedina mūs no savtības un patmīlības. Jēzus neieslīgst notikumu detaļās, jo mācekļu prāts nespēj to aptvert. Viņš tiem atklāj, ka priekšā stāvošais krusta notikums ir labprātīgs upuris viņu un pasaules dēļ. To apliecina mūsu Kunga pazemības un mīlestības pilnā kalpošana, mazgājot mācekļiem kājas. Tas notiek uz jūdu garīgās elites un Romas varas pārstāvju kopīgi organizētās Jēzus apcietināšanas un tiesas fona. Starp tiem, kam Kungs parāda savu mīlestību, ir arī nodevējs Jūdas.

Zaļās Ceturtdienas notikumi atklāj lielās cīņas grūti aptveramos apmērus. Tos kaut daļēji var izmērot, vienīgi izlasot visus evaņģēlijus. Viens ir skaidrs, cīņa nenotiek debesīs, bet mūsu vidū – cīņa par mūsu dvēselēm. Par mūsu verdzību, esot saslēgtiem savtīguma un patmīlības važās. Ir tikai viens līdzeklis, kas spēj atraisīt no šīs verdzības, – sastapšanās un savienošanās ar Dieva mīlestību.

Pirmās Gavēņa laika svētdienas tēma ir diezgan skaidra – Dievs vēlas, lai mēs, īpaši pārbaudījumu un izaicinājumu laikā, apzinātos savu cilvēcisko vājumu un nepilnību. Viņš aicina mūs uz pazemīgu un atklātu sarunu. Baznīcas tēvi to mēdza apzīmēt par “tuksneša pieredzi”. Tieši pārbaudījumos, apjukumā un satraukumos atklājas mūsu dvēseles tumšā puse – iedomātā patība. Patiesības apzināšanās ir ceļš uz svētlaimību kopībā ar Dievu un brīvību no ļaunā važām. To mums atklāj un māca Jēzus kārdināšanas notikuma noslēgums: “un redzi, eņģeļi nāca un viņam kalpoja.”

Kā to redzam no šodienas evaņģēlija, viens no kārdinājumiem skar mūsu identitāti, piederību – “ja tu esi Dieva dēls”. Pārbaudījumos kārdinātājs cenšas sēt šaubas par mūsu piederību, drošību un pestīšanu Kristū. Zem “sitiena” tiek likts pat kristietības patiesums. Princips ir skaidrs, ja tev tiek laupīta kristībā dāvātā identitāte, kārdinātājs tev piedāvā citu. Citiem vārdiem, mērķis ir likt mums novērsties no Dieva un pieķerties jebkam citam. Tāpēc pārbaudījumos mums, jo īpaši, ir jātveras pie Dieva vārda, jo mūsu identitāte un esība ir apslēpta viņā – “jūsu dzīvība līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā.” Kol 3:3

Jautājumi, kas pilda mācekļu prātus, tiks atbildēti tajā dienā, kad skumjas tiks prieka padzītas. Mācekļu smagā nasta ir nākotne – perspektīva. No Jēzus nāves, apbedīšanas, augšāmcelšanās un debesbraukšanas perspektīvas, visi šie notikumi kļūst par vienu veselumu. Būs diena, kad mācekļiem vairs nebūs jautājumu, jo tie sapratīs, kā ciešanas spēj sagādāt prieku un uzvaru. Tā vietā, lai meklētu atbildes uz jautājumiem, mācekļi nodosies pielūgsmei, jo tieši tā Dievs piepilda savu ļaužu vajadzības. Jēzus iedrošina mācekļus lūgt un apsola piepildīt viņu lūgumus.

Svētā Gara žēlastība ir visskaidrākais spogulis, kurā Jēzus saskatāms ar ticības acīm un šādi mēs varam atrast paliekošu prieku arī vislielāko pārbaudījumu priekšā. Neilgi pirms tam Jēzus mācekļiem sacīja: “Es aizeju mūžīgajā godībā un tāpēc varēšu daudz vairāk būt pie jums, nekā tas ir bijis līdz šim. Jo tad jūs skaidri redzēsiet, kāds es esmu un ko esmu spējīgs paveikt.”

Pūpolu vai Palmu svētdienas evaņģēlijs ir liecība par milzīgām pārmaiņām – no vecā pretim jaunajam. Proti, te piepildās Vecās derības pravietojumi – kas bija ticēts un cerēts ir tapis īstenība. Mīļie brāļi un māsas, mēs esam aicināti līdz ar Jēzu ieiet Jeruzalemē un kļūt šī jaunā dalībnieki.

Jēzus iejāja pilsētā uz ēzeļa kumeļa. Viņa ceļš veda augšup Morija kalnā, kur pacēlās Kunga templis. Jēzus mērķis bija attīrīt templi no cilvēku radītās kārtības un likt pamatu jaunai kopībai ar Dievu. Šajā notikumā mēs varam saskatīt jau reiz, senatnē, notikuša notikuma līdzību. Arī Ābrahāms reiz mēroja ceļu uz šo kalnu uz ēzeļa kumeļa, vezdams savu vienpiedzimušo dēlu Īzaku. Tēvs bija gatavs upurēt savu dēlu, lai apliecinātu uzticību Dievam. Īzaks nesa uz muguras upurēšanai nepieciešamo malkas saini, līdzīgi arī Jēzum bija jānes savs upura koks. Šeit mēs ieraugām saikni starp Vecās derības pravietojumu un tā piepildījumu Jēzus ciešanu stāstā. Dieva vienpiedzimušais Dēls dodas kalnā, lai ienestu svētumu Templī un sagatavotos upurēt sevi, lai viņa asinīs taptu jauna tauta, kas nesīs Kristus vārdu. Tā būs svēta tauta, baznīca, kam būs jāaug Kristus līdzcietīgajā mīlestībā un jānes evaņģēlijs visiem saistītajiem un pakritušajiem.

Ir pagājis gads kopš pandēmijas izsludināšanas stāvokļa. Covid-19 vīrus Latvijā ir laupījis jau 1757. cilvēku dzīvības (statistika uz 13.03). Nav vairs ekonomikas un sabiedrības jomas, ko nav ietekmējusi šī sērga. Pavisam droši varam sacīt, ka mūs ir skārusi nopietna, visaptveroša dabas katastrofa. Pagājušo gadu, teju Blaumaņa vārdiem, var apzīmēt kā gadu “Pandēmijas ēnā”. Un kā jau katrā krīzē, arī šis laiks ir kļuvis par pārbaudījumu un izaicinājumu mūsdienu sabiedrības komfortam un psiholoģiskajai noturībai. Tā ir cīņa ar sevi, cīņa ar dabu, cīņa ar apstākļiem. Izmisums, izdegšana, depresija un pašnāvības domas ir piemeklējušas pieaugušos un bērnus. Lai cik tas nebūtu nepatīkami, bet ir jāatzīst, ka šajā ziņā daudzi ir izrādījušies “sliktā formā”.

Frāzi “patiesība ir tur ārā” sabiedrības leksikonā “ievazāja” TV seriāls, “X faili” (The X- Files). Tūkstošgades mijā tas arī Latvijā kļuva par vienu no skatītākajiem zinātniskās fantastikas seriāliem. Taču pati spārnotā frāze “patiesība ir tur ārā” turpināja savu dzīvi arī pēc seriāla daudzo sezonu noslēguma. To savulaik ironizējot mēdza piesaukt, runājot par kādu konkrētu politiķi.

Taču stāsts nav nedz par politiķi, nedz arī par iepriekš pieminēto seriālu. Ar šo frāzi var apzīmēt mūsu laikmetu raksturojošo domāšanas veidu – patiesība nav Dievam piemītošs ekskluzīvs, tā ir atrodama jebkur, kur vien varam iesniegties ar savu prātu. Tāpēc daudziem ir vieglāk ticēt patiesībai “tur ārā”, nekā Dieva atklātajai patiesībai Svētajos rakstos. Ir vieglāk ticēt, ka cilvēku ir radījuši citplanētieši vai arī, ka dzīvība uz zemes ir pavisam nejauši iesākusies dēļ komētu atnestajiem putekļiem un ūdens. Tieši tikpat ticama daudziem šķiet doma, ka apēdot vienu tableti dienā, cilvēks var iegūt normālu svaru un fizisko stāvokli. Nemaz nerunājot par visa tradicionālā atmešanu un centieniem radīt bezdzimuma sabiedrību. Aiz visa tā stāv pārliecība, ka ticams un nozīmīgs ir tikai tas, ko izprot un rada cilvēka prāts. Citiem vārdiem, prāts ir postmodernisma dievs.