Ir tik grūti būt pazemīgam. Lk 14:1-11

Notikumā, ko attēlo šodienas evaņģēlijs, Jēzus atkārtoti izaicina jūdu garīgo eliti, dziedinot slimos sabatā, – iepriekš (Lk 6:11) Lūka piemin gadījumu, kad šāda Jēzus rīcība līdz neparātam satracina rakstu mācītājus un farizejus. Kāpēc Jēzus tā rīkojas? Nav citas jēgpilnas atbildes kā vien Viņa vēlme atkal un atkal pievērst to uzmanību (sirdis un domas) pazemības izšķirošajai lomai. Jēzus vārdiem runājot, pazemība un lēnprātība ir Dieva būtības atribūti – “mācieties no manis, jo Es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs”. “Es Esmu” ir vārdi, ar kuriem Dievs sevi atklāj cilvēkam jau Vecajā derībā. Tāpēc satvert Dievu ticībā ir iespējams vienīgi ar pazemīgu sirdi, jo pazemība ir tā, kas liek pieņemt Dieva sacīto kā neapstrīdamu patiesību. “Mīli tuvāko kā sevi pašu,” ir viens no Dieva imperatīviem. Tas nepārprotami norāda, ka Dievam cilvēks ir dārgāks par bauslību. Jēzus saka: “(..) sabats ir iecelts cilvēka dēļ, bet ne cilvēks sabata dēļ.” (Mt 2:27) Kas gan cits, ja ne pazemība liek uzticēties Dievam un pat sabatā būt līdzās slimajam un sniegt dziedināšanu?

Šo pašu tēmu Jēzus aktualizē, runājot par mielasta viesiem, kas izmeklēja labākās vietas. Mielastā aicinātie pavisam noteikti bija sabiedrībā ievērojami un cienījami cilvēki. Kā Lūka piemin, nama tēvs bija “ievērojams farizejs.” Viesi bija izglītoti un labiem tikumiem apveltīti ļaudis. Bet lūk, katrs domāja, ka viņš ir nozīmīgāks par citiem un tuvāks nama tēvam. Kur trūkst pazemības, sazeļ lepnība, augstprātība un paštaisnība. Jēzus pamācība – “kad tevi aicina, ej un apsēdies pēdējā vietā” – norāda uz pazemīgu attieksmi un rīcību, kas sniedz pagodinājumu un gandarījumu – “draugs, kāp augstāk.”

Pavisam noteikti var sacīt, ka kristīgas dzīves pamatā ir pazemība. To apliecina apustuļa Pāvila sacītais: “Tad nu es, cietumnieks Kunga dēļ, lūdzu jūs dzīvot tā aicinājuma cienīgi, ar kuru esat aicināti – visā pazemībā, lēnprātībā un pacietībā, ar mīlestību panesdami cits citu, dedzīgi sargādami vienotību Garā, uzturēdami to ar miera saiti.” (Ef 4:1) Kristus ir mūs aicinājis sekot un mācīties no Viņa, tā mūs darīdams par saviem draugiem, darba biedriem un mantiniekiem. Jā, mēs varam nesasniegt svēto apustuļu un martīru ticību, bet varam mācīties pazemību, jo tāds ir mūsu aicinājums.

Paštaisnība, lielība, arogance, visa zināšana un pašpietiekamība iespēj daudz, tā spēj aizraut un pulcināt lielus pūļus. Bet par Dieva līdzību atspoguļojošiem cilvēkiem mūs padara vienīgi pazemība. Tad dzīvas kļūst arī ticība, cerība un mīlestība, kas nes svētītus augļus visai sabiedrībai. Te ir vietā citēt svētā Doroteja no Gazas vārdus: “Vai tagad jūs redzat pazemības spēku? Vai jūs uztverat to žēlastību, kas ir saistīta ar šo tikumu? Jo patiesi nav nekā spēcīgāka par pazemību.”

Āmen.