Putnu un ziedu vērošanas mācību stunda. Mt 6:24-34
Jo sarežģītāka kļūst cilvēku sabiedrība ar tās atkarību no tirgus ekonomikas, jo vairāk Dieva iedibinātā kārtība tiek deformēta un samaitāta. Putni, augi un dzīvnieki meklē un uzņem barību atbilstoši savām vajadzībām. Bet vienīgi cilvēks uzkrāj greznībai, turklāt bieži vien apspiežot un krāpjot līdzcilvēkus, lai vairotu savu turību. Tikai cilvēks spēj “zūdīties” par mantu, to krājot pāri savām vajadzībām, un būdams gatavs pat nogalināt, lai iegūtu vēl un vēl. Tikai cilvēks pērk un uzkrāj vairāk, nekā viņam nepieciešams, un beigās lielāko daļu no tā visa izmet atkritumos. Jēzus runā par šo nepiesātināmo kāri pēc vēl un vēl, kas nepārprotami liecina par to, kas valda pār cilvēka sirdi, domām un gribu – kungs, kura vārds ir “mamons”, manta, kas ieņēmusi Dieva vietu. Turklāt tā nav vienkārši nedzīva, materiāla lieta. Negatīvās izpausmes – savtība, skaudība, viltība, sāncensība, varaskāre un vardarbība – nāk no tā, kas ir “melis un slepkava”, proti sātana, grēkā kritušās pasaules valdnieka. Citiem vārdiem, mūsu Kungs runā par piederību un uzticību vai nu Dievam, vai sātanam. Te atklājas vēl viena būtiska atšķirība starp cilvēku un dzīvnieku. Tikai cilvēkam ir dota izvēle starp divām valstībām un starp diviem valdniekiem – Kristu vai sātanu. Un vienīgi cilvēkam būs jādzīvo mūžībā, priecājoties vai nebeidzami ciešot dēļ sevis izvēlētās piederības.
Ja mēs domājam, ka esam sadraudzībā ar Dievu, vienlaikus kalpojot un pieķeroties arī pasaulīgajam materiālismam, mēs maldinām sevi. Mūsos vienmēr norit iekšējā cīņa, un kā šīs pasaules gara ietekmētiem cilvēkiem mums ir iekšējās pretrunas un konflikti. Bet mēs nedrīkstam ilgstoši atrasties dalītas uzticības stāvoklī. Katrs no mums ir aicināts pieņemt stingru lēmumu un apņemšanos pieķerties Dievam un Viņa Valstībai. Te ir vietā mazs paskaidrojums par vārdu valstība – tā nav kāda ģeogrāfiska vieta, bet gan veids kādā tās valdnieks īsteno savu gribu, proti, motivācija, metodes un sasniedzamie mērķi. Vilcināšanās un lavierēšana starp abiem ir pielīdzināma ikvienai atkarībai, kas padara cilvēku par savu vergu, ja savlaicīgi neapstājas. Šajā gadījumā par vergu materiālajai pasaulei – sātana valstībai.
Līdz ar to mūsu Pestītājs nemāca mūs būt nevērīgiem vai slinkiem, pildot ikdienas pienākumus, kā arī neaicina mūs iekrist nepiepildāmu, no realitātes atrautu sapņu pasaulē. Mēs tiekam mudināti censties un strādāt, lai nodrošinātu dzīvošanai nepieciešamās pamatvajadzības un atlikušos spēkus ieguldīt garīgajā dzīvē. To māca Kristus, kad Viņš mums saka: “Nezūdieties savas dzīvības dēļ – ko ēdīsiet un ko dzersiet, nedz savas miesas dēļ – ko vilksiet mugurā. Vai tad dzīvība nav vērtāka kā barība un miesa – kā drēbes?” Tā Viņš aicina mūs apzināties, ka mums dāvātā pestīšana un garīgā barība, rūpes par miesu un dvēseli kā vienotu veselumu, ir svarīgākas par pārtiku un apģērbu. Mums vispirms jāmeklē pēc kopības ar Dievu un, runājot apustuļa Pāvila vārdiem, – “Būdami Dieva mīļotie bērni, dariet tāpat kā Viņš un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus mūs ir mīlējis un mūsu labā sevi atdevis.” (Ef 5:1-2)
Meklēt dvēseles atbrīvošanu no verdzības un tiekties pēc Debesu Valstības ir cilvēka aicinājums. Neskatoties uz ikdienas pienākumu spiedienu un atbildības radīto stresu, kārošanai pēc pestīšanas un Debesu Valstības ir jābūt mūsu primārajām rūpēm. Tā kā mēs neesam atbrīvoti no naudas pelnīšanas, mājokļa nodrošināšanas, rēķinu apmaksas, bērnu aprūpes un skološanas, visus šos darbus varam īstenot pēc mūsu dievbērnības aicinājuma – būdami vienoti ar Dievu un Viņa Valstību ar visu sirdi un dvēseli. Piekritīsiet, laulības, ģimenes un attiecību labklājības pamatā nav naudas un mantas daudzums, bet gan mīlestības, cieņas, draudzības un gādības līdzdalīšana. Jau ķēniņš Zālamans ir teicis: “Labāk mazums, bijājot Kungu, ne liela manta ar sirdēstiem. Labāk dārzāju bļoda, kad mīlestība klāt, nekā barots vērsis, kad naids līdzi.” (Sal.pam. 15:6-17) Mūsu Kungs ir atstājis lūgšanu, kurā mēs lūdzam, “mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.” Un citviet, Jēzus saka: “Es Esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm.” (Jņ 6:51) Viena no mūsu svarīgākajām pamatvajadzībām ir Jēzus pats un Viņu saņemt mēs varam neiztērējot nevienu centu. Kad Kristus, dzīvā maize, kļūst par mūsu Kungu, ikdienas nastu svars un dzīves spriedze kļūst vieglākas. Dienu no dienas pieaugot ticībā Dievam, dzīve kļūst mazāk apgrūtinoša un mūsos sāk vairoties Viņa klātbūtnes miers un prieks. Bailes un raizes tiek mazinātas un aizstātas ar Viņa klātbūtnes dāvāto mieru. Kopība ar Kristu liek iedegties mūsos mūžīgās dzīvības cerībai. Dieva klātbūtnē visas dzīves grūtības iespējams ieraudzīt citā gaismā, un, neskatoties uz ikdienas rūpēm un izaicinājumiem, var rast prieku par Debesu Valstību, kas piešķir dzīvei citu jēgu – būt sadraudzībā ar Kristu tagad un mūžīgi. Tā ir Dieva mūsu mīlošā Tēva griba un sirsnīgais aicinājums mums – izvēlēties patiesu, jēgpilnu, no krāšanas neirozes brīvu dzīvi tagad un mūžībā.
Vērosim putnus un mācīsimies no puķēm, tie vienmēr atgādina par Dieva gādību, līdzcietību un mīlestību. Saņemsim ar pateicību Viņa pasniegtās dāvanas – Viņa klātbūtni, dzīvības vārdu, maizi un vīnu, dzīvību, kopību, mūžību...
Āmen.
* dati no https://enciklopēdija.lv
