Žēlastības savādums. Mk 7:31-37
Marks aprakstot Jēzus ceļojumu, min dīvainu ģeogrāfisku detaļu – “no Tīras apvidus atkal aizgājis, Viņš caur Sidonu nonāca pie Galilejas jūras Dekapoles apvidū.” Raugoties kartē, nākas secināt, ka Jēzus no Tīras, kas jau tā atrodas uz ziemeļiem no Galilejas jūras, dodas vēl gandrīz piecdesmit kilometrus ziemeļu virzienā, lai tad caur kalnainu apvidu nonāktu Galilejas jūras austrumu krastā. Piekritīsiet, doties pretējā virzienā ir savāds veids kā sasniegt mērķi. Bet, kā jau minēju, žēlastība mēdz būt neparasta, savāda.
Ja jau runājam par žēlastību, tad ir vērts papētīt Jēzus izvēlēto maršrutu. Sīrijas pilsētas Tīra, Sidona un starp tām esošā Sarepta ir pilsētas, kas bieži pieminētas jau Vecās derības grāmatās. Tās ir kritušas nežēlastībā un pieredzējušas lielu žēlastību, bijušas par lāstu un svētību. Tās iedzīvotāji atkrita no ticības Dievam, krāpās un laupīja, pilsētu tirgos pārdeva verdzībā Nebukadnecara gūstā saņemtos Jūdejas iedzīvotājus. Taču pienāca diena, kad bada laikos pravietis Ēlija tika Dieva sūtīts vienīgi pie atraitnes Sareptā. Un visbeidzot, Tīras un Sidonas ļaudis uzņēma Jēzu, un to vidū Viņš darīja daudz zīmju un brīnumu. Lūk, kā Jēzus apraksta Tīras un Sidonas atvērtību žēlastībai: “Vai! Tev,, Horazīna! Vai! Tev, Betsaīda! Ja Tīrā un Sidonā tādi brīnumi būtu notikuši kā pie jums, tie sen jau, maisus apvilkuši un pelnos sēdot, būtu no grēkiem atgriezušies. Tiešām Tīrai un Sidonai tiesas priekšā būs vieglāk nekā jums.” Lk 10:13,14
Jēzus ved savus mācekļus un mūs pa pieredzes ceļu. Žēlastība nav “lēta prece”. Tā ir jāpiedzīvo, un tās augļi ir jāspēj attiecināt uz savu dzīvi. Žēlastība pārsniedz grēka daudzumu – tā meklē, atrod un izglābj cilvēku no grēka apkrautas, ievainotas un samocītas dzīves. Lai ieraudzītu Dieva laipnību un pacietību, ir vajadzīgs laiks. Te nederēs mūsdienu cilvēka seklā domāšana, ko vada un pakļauj ziņu virsraksti un reklāmas saukļi. Tāpēc nebrīnīsimies, ja reizēm mūsu dzīve met nesaprotamus lokus, kamēr spējam ieraudzīt notikumu sakarības.
Tā mēs līdz ar mācekļiem tiekam atvesti no vietu nosaukumiem pie dzīva cilvēka, pie kāda kurlmēma vīra. Un jau atkal mēs sastopamies ar žēlastības neparastumu. Jēzus taču varēja izpildīt prasību, uzlikt rokas uz mēmā galvas un sacīt: “Esi dzirdīgs!” Un, kā tas reizēm mēdza notikt, neveselajam vajadzēja tūdaļ kļūt dzirdīgam. Bet nē. Jēzus “aizvedis to prom no ļaužu pūļa savrup, lika pirkstus tā ausīs un spļāva, un aizskāra tā mēli.” Veids kādā Jēzus rīkojas, mūsdienu sabiedrībā būtu kaut kas šokējošs. Kāds noteikti izsauktos: “Kas vēl nebūs! Cik nepieklājīgi!” Te ir svarīgas divas detaļas. Pirmkārt, dziedināšana nenotika publiski, to redzēja tikai kāds no mācekļiem. Jēzus saskarsme ar šo cilvēku notika privāti jeb intīmi. Otrkārt, Jēzus nav viens no daudzajiem, bet gan acīm skatāma, saklausāma un rokām sataustāma žēlastība. Brīdī, kad apzināmies, ka žēlastība ir vienīgais glābiņš, dārgākā dāvana, nav vairs būtiski, kā tā pieskaras mūsu dzīvei. Pat ja tā iespiežas kurlajās ausīs un kā spļāviens trāpa stīvajā mēlē. Mazai atkāpei varam pievērst uzmanību kādai tautas ārstniecības metodei. Gan jau būsim dzirdējuši, ka mieža graudu varot izārstēt, slimajam iespļaujot acī. Ir brīži, kad esam gatavi padoties ikvienam līdzeklim, lai tikai atbrīvotos no sāpēm un ciešanām.
Jēzus dziedināšanas notikumi un citi brīnumi ir zīmes, kas norāda uz Dieva valstības klātbūtni, kas meklē izglābt pazudušo, paverdzināto, slimo, izsalkušo, apspiesto un pamesto cilvēku. Tā ir glābjošā žēlastība, kas visos veidos piesaka savas misijas klātbūtni. Kad Pēteris liedza Jēzum sev mazgāt kājas, Kungs sacīja, “ja Es nemazgāšu, tad tev pie manis nav daļas.” Sīmanis Pēteris Viņam sacīja: “Kungs, ne tikai manas kājas, bet arī rokas un galvu!” Jņ 13:8,9 Patiesībā tas bija apustuļa sauciens pēc žēlastības – “Kungs, neliedz man savu žēlastību!” Ps 42:9
Ir jāatzīst, ka Dieva sūtītā žēlastība mūsu acīs mēdz būt dīvaina. Kad ikdienas dzīve ar tās rūpēm un raizēm noved strupceļā mūsu attiecības, kad līdz mielēm esam atēdušies pasaules piedāvātos “gardumus”, kad slimība, nelaime vai vecums pasludina dzīvības trauslumu, žēlastība gaida īsto brīdi, lai pieteiktu sevi kā svarīgāko, dārgāko un nekad nezūdošo dāvanu. Kristus klātbūtnē vārdi dzīvība, dzīve un žēlastība kļūst par sinonīmiem. Kā apustulis Pāvils sacīja: “.. tādēļ nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus. Un mana dzīve miesā tagad ir ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un atdevis sevi par mani.” Gal 2:20.
Jā, žēlastība ir savāda savā līdzcietībā, pacietībā un mīlestībā. Tā mūs nepamet un nenodod arī tad, ja visa pasaule savā neprātā no tās novēršas. Tā zina un gaida, jo pienāks brīdis, kad cilvēks ieraudzīs un atzīs, kas ir patiesā bagātība un sniegsies pēc tās ar redzīgām acīm, dzirdīgām ausīm un ar pateicības vārdiem uz mēles. Tāpēc paliksim kopībā ar savu Kungu, atzīdami savu nepilnību, lai Viņš var mūs darīt brīvus patiesai dzīvei un neizsīkstošai dzīvībai. Tāpēc, lai Raudu dziesmas vārdi top par mūsu ikdienas lūgšanu: “Kunga žēlastība nebeidzas, nav galā viņa žēlsirdība, tās ir jaunas ik rītu, liela tava uzticība! Mana daļa ir Kungs! – saka dvēsele, tādēļ gaidīšu viņu.” Raudu dz 3:22-24
Pateicība Dievam par Viņa neparasto žēlastību!
Āmen.
