,,Kunga mielasts” Lk 14:16-24
Jūdu priekšstatos Dieva atnākšana vienmēr saistījās ar lielu mielastu, ko Pestītājs tajā dienā sarīkos Viņa izredzētajai jūdu tautai. Valdīja stingra pārliecība, ka pagāni un grēcinieki uz to netiks aicināti. Austrumu tradīcijā ielūgumus uz mielastu izsūtīja labu laiku iepriekš, nenorādot dienu. Kad viss bija sataisīts, tad tika sūtīti kalpi aicināt viesībās. Ja ielūgums sākotnēji bija pieņemts, tad atteikšanās nākt bija klaja necieņa pret mielasta saimnieku.
Līdzībā kā saimnieks ir domāts Dievs, aicinātie viesi ir jūdi; nabagie un slimie no pilsētas ielām un ieliņām – muitnieki un grēcinieki; ļaudis no ceļiem un sētām – pagāni. Pirms daudziem gadsimtiem Dievs bija devis apsolījumu, ka jūdi būs Viņa izredzētā tauta. Bet kad pasaulē atnāca Dieva Dēls, un jūdi saņēma uzaicinājumu Viņam sekot, tie ar nicinājumu atteicās to darīt.
Līdzības vārdi “ved šurp un piespied”, runājot par Dieva mielastu, vēsturiski kļuva par klupšanas akmeni, jo Svētais Augustīns tos skaidroja kā piespiedu kristianizācijas pavēli. Tā attaisnoja ieslodzīšanu, vēlāk arī inkvizīciju un krusta karus. Tomēr šīs izteiksmes patiesais iemesls bija Tuvo Austrumu zemēs valdošais uzskats, ka negaidīts ielūgums uz mielastu ir jānoraida vienīgi tad, ja ielūgtais ir svešzemnieks vai izstumtais, un tāpēc kalpam ir jāspiež (jāpierunā) viesi atnākt. Tam nav nekāda sakara ar piespiešanu vai vardarbību.
Šodienas lasījuma līdzībā Jēzus atklāj Dieva valstības dabu. Ielūgums uz lielo mielastu būtībā bija aicinājums ienākt jaunā laikmetā, kurā arī grēciniekiem un pagāniem ir iespējama kopība ar Dievu. Tas ir apliecinājums, ka Dieva žēlastība ir pasludināta visai cilvēcei un tā attiecas uz ikvienu cilvēku, arī uz vislielāko grēcinieku. Mēs visi esam Dieva radības, un kā apustulis Pāvils saka: “Visi ir grēkojuši un,…nav neviena taisna, it neviena (Rm 3:23,10) Un Kristus mums atgādina, ka “Dievs liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.” (Mt 5:45) Tāpēc Tā Kunga mielastā mēs esam ielūgti visi, mums tikai jānāk, nevis jāaizbildinās. Jo tikai atnākot pie Kristus mēs topam pestīti no grēka un iemantojam mūžīgo dzīvību.
Mums, kristiešiem, kā kalpiem minētajā līdzībā, uz Dieva valstības mielastu ir jāatved tie, kas ir nedroši, aizbildinās un, iespējams, jau sevi norakstījuši kā grēciniekus, kuriem nekad nevar tikt piedots. Varbūt kādi šaubās, domājot, – “ko tad es īsti varu darīt, mani spēciņi ir par vājiem, lai jau to dara tie mācītie un teologi?” Mīļie draugi, mēs visi esam brāļi un māsas Kristū, un Dieva kalpi ar uzdevumu atvest ļaudis uz Viņa mielastu. Palūkosimies sev apkārt, – mēs noteikti ieraudzīsim kādus mūsu mīļos, draugus vai paziņas, kuri atrodas dzīves grūtībās vai krustcelēs un nezina pie kā tverties. Mums jāiet pie viņiem, jārunā ar viņiem, jo mēs taču vēlam viņiem visu to labāko, to kas ir arī mums. Un tas ir Kristus. Dosim arī viņiem iespēju, iedrošināsim viņus un atvedīsim pie Kristus. Mācīsim viņiem, ka Dievs savā žēlastībā vienmēr ir gatavs pieņemt katru cilvēku, neskatoties uz to, kas iepriekš ir bijis viņa dzīvē. Un, ka atnākot pie Kristus, viņiem tiks piedoti visi grēki un viņi iemantos mūžīgo dzīvību.
Ir kāds stāsts par ķīnieti, kurš savam nelabvēlim reiz novēlējis: “Kaut tu dzīvotu pārmaiņu (jeb citiem vārdiem sakot juku) laikos”. Notikumi mūsdienu pasaulē un mūsu zemē risinās tā, it kā tas pilnībā attiektos uz mums. Bet visu jau mēs vērtējam salīdzinoši. Mani vecvecāki pārdzīvoja trīs karus, vecāki – divus, bet nu jau septiņdesmit piecus gadus mūsu zemītē kara nav bijis. Paldies Dievam par to. Un tomēr, pārmaiņas mūs skar nemitīgi, un tās ir dažādas. Labās mēs uztveram kā pašsaprotamu lietu, pārāk par tām nelīksmojam un drīz vien aizmirstam līdz kādai apaļai jubilejai. Sliktās lietas ilgi dzīvo mūsos, par tām mēs zūdāmies un tās ļoti lēni izgaist no mūsu atmiņas. Reizēm šķiet, ka sāpīgie atgādinājumi mums pašiem sagādā īpatnēju baudu un upura loma mūsu zemapziņā liedz mums ar pozitīvu skatu raudzīties nākotnē. Tā, it kā kopš mūsu valsts pastāvēšanas iesākuma viss labais mūsu tautai būtu bijis pagātnē, Pirmās atmodas un Pirmās brīvvalsts laikā. Tautas Otrā atmoda pagājuša gadsimta deviņdesmitajos gados, atbrīvošanās no okupācijas varas un trīsdesmit gadus ilgusī valsts neatkarība daudziem ir sagādājusi vilšanos. Privatizācijas necaurspīdīgums un politiskā tuvredzība ir sašķēlusi tautu bagātajos un nabagajos, latviešos un cittautiešos, tagad arī pret vīrusu vakcinētajos (imūnajos) un nevakcinētajos. Rezultātā ļaužu labklājība ir zema, dzimstība krīt, tauta noveco, aizvien notiek masveida emigrācija labākas dzīves meklējumos, uzņēmējiem trūkst darbaroku un darbaspēks ir jāieved no ārvalstīm. Ilgstošā pandēmijas izsauktā attālinātā mājsēde darbā un ierobežojumi savstarpējā komunikācijā atklāj arī iepriekš neapzinātu problēmu lavīnu: laulātie šķiras, mācību līmenis skolās krīt, atklājas psiholoģiska un garīga rakstura problēmas bērniem un pieaugušajiem, palielinās pašnāvību skaits. Un pāri visam, protams, ir cilvēka postmodernais sava “ES” pacēlums pāri visam, kamēr absolūtā Dievišķā Taisnība tiek noliegta. Katram ir tikai viņa paša pieņemtā taisnība, kas nu jau tiek attiecināta ne tikai uz lietām un notikumiem, bet arī uz viņa paša dzimuma izvēli. Tā vien šķiet, ka vietā ir Nobela prēmijas laureāta Henrika Senkeviča uzdotais jautājums Romas impērijas sakarā, – Quo vadis – Kurp tu ej? Viņa dotā atbilde bija, ka risinājums ir jāmeklē Kristū. Jo Dieva žēlastība ir pasludināta visai pasaulei un tā ir dota katram cilvēkam, un tikai atnākot pie Kristus, mēs tiekam atpestīti no grēka un iegūstam mūžīgo dzīvību.
Mums, šis pandēmijas laiks ir dots, lai mēs domātu par lietām plašāk, pāri sava eksistenciālisma robežām – “Kas notiek ar pasauli? Kas notiek ar mūsu valsti, mūsu tautu, ar mani un manu ģimeni? Kāpēc tas notiek? Kāda ir mana loma šajos notikumos un ko es varētu darīt lietas labā? Kristus mums saka: “Jūsu galvas mati visi ir saskaitīti”. (Mt 10:30) Tāpēc zaimojoši būtu domāt, ka viss notiekošais ir tikai kādu nejaušību virkne, ko Dievs ir pieļāvis. Ir pilnīgi skaidrs, ka caur jebkuriem pasaules procesiem Dievs mums grib kaut ko mācīt. Ar šodienas Evaņģēliju Viņš mums atgādina, ka Viņš mūsu labā ir visu izdarījis - atpestījis no grēkiem un mūžīgās nāves – svētku mielasts ir sagatavots. Mums vien atliek pieņemt šo aicinājumu un sekot Kristum, kurš saka: “Kas mani mīl, to mans Tēvs mīlēs. (Jņ 14:21) Es Esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani. (Jņ 14:6) Kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam (Jņ 11:26)” Āmen.
