Ētikas mācības stunda. Mt 22:34-46

Šis evaņģēlija notikums atklāj kādu visaptverošu faktu – grēkā kritušais cilvēks ir morālists. Jeb citiem vārdiem – likuma, kārtības un principu “speciālists”. Kaut arī ikviens zina padomu, ka pie svētku galda par politiku runāt nevajag, tomēr tieši tā ir viena no lielajām tēmām, kas neizbēgami iesniedzas kaimiņu un radu aprunāšanā un visas pasaules kritizēšanā. Līdzīgi ir ar atziņu, ka moralizējot, neko labu nevar panākt, un tomēr mēs to apzināti vai neapzināti praktizējam. Tas ir tāpēc, ka morālisms vai principiālisms ir reaktīvs – asi reaģējošs uz visu, kas neiekļaujas tā normās un priekšstatos. Tas vienmēr liek meklēt vainīgo un cīnīties par savu taisnību, nevēloties uzklausīt nekādus argumentus. Paturēsim prātā, ka apsūdzēšana, tiesāšana ir “melu tēva” stratēģija, un viņa mērķis ir sēt naidu, šķelšanos un neapmierinātību. Starp citu, nespēja novērtēt labo, un vērtīgo tajā, kas jau ir, un nemitīgā sapņošana par laimi, kas ir visur, kur manis nav, arī ir daļa no šīs pasaules gara ideoloģijas. Centrā ir cilvēks kā indivīds un viņa neaizskaramās tiesības jeb principi, pat ja tie ir neloģiski un citus aizskaroši vai pazemojoši. Likumi, tiesības un principi nespēj darīt brīvu nedz atsevišķu cilvēku, nedz sabiedrību kopumā. Jo skaļāk kāds kliedz par brīvību, norādīdams uz “tiem tur” un aicinādams uz cīņu ar vainīgajiem, jo atbaidošāka kļūst solītā brīvība. Vēl kroplāks šis princips kļūst, kad reliģija top samaisīta ar politiku, jo tas pārvērš reliģiju par morālideoloģisku sistēmu, bet laicīgo pārvaldi par pseido teokrātiju, kur katrs, kam top deleģēta vara, sevi iedomājas dievu esam. Luters tieši šādā “apvienībā” saskatīja briesmas un tādēļ nošķīra abas valstības – laicīgās valstības kārtības pamats ir likumi, garīgās valstības – Evaņģēlijs.

Tāpēc šodienas evaņģēlijā Jēzus neapstājas pie polemikas par augstāko bausli, bet paver jaunu, daudz nozīmīgāku tēmu. Viņš nav tikai patiesības sludinātājs, bet pati patiesība. Jēzus iesāk ar pretjautājumu: “Ko jūs domājat par Kristu, kā dēls viņš ir?” Citiem vārdiem, kāda ir Mesijas jeb Pestītāja izcelsme? Un rakstu mācītāji un farizeji atbildēja: “Dāvida.” Ja, Pestītājs ir Dāvida pēctecis, pēc miesas un gara, tad Viņa mācība ir priekšteča grēcīgās dabas apzīmogota. Lai arī Dāvids ar Dieva palīgu paveica lielas lietas un kļuva par Izraēla tautas ievērojamāko ķēniņu, viņa nespēja pretoties kaislībām un iekārēm to ierindoja grēcinieku pulkā kā ikvienu cilvēku. Jēzus vārdiem runājot: “ja aklais ved aklo, abi iekritīs bedrē.” (Mt 15:14) Kaislību, savtības, patmīlības un likuma vadīts cilvēks nespēj nevienu aizvest tālāk par savu iespēju robežām. Glābējam ir jābūt brīvam no šādām robežām.

Tad Jēzus atklāj klātesošajiem kādu būtisku detaļu: “Ja Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Viņš var būt tā dēls?” Dāvids redzēja garā, ka viņa pēctecis būs Dieva godības nesējs, kāds, kurš sēdēs pie Dieva labās rokas. Lai arī cilvēks pēc miesas, tomēr pēc būtības “Dieva godības mirdzums un būtības atveids”. (Ebr 1:3) Šis fakts ir kristīgas ticības un cilvēka eksistences pamats. Ticību Dievam raksturo nevis likumu pildīšana, bet kopība jeb savienošanās ar Viņu. Jau Vecajā derībā Dievs apraksta savu derību ar cilvēku, lietojot laulības līdzību, un uz šo pašu līdzību atsaucas Jēzus un apustuļi. Citiem vārdiem, ticība pamatā ir uzticība un mīlestība, nevis likuma paklausība, kaut arī likumam pavisam noteikti piemīt sava loma, jo tas ir mūsu vājuma dēļ klāt pievienots. Dieva atklāsme, iemiesošanās, piesaka jaunu cilvēces eksistences kārtību, kas top redzama Kristus mīlestībā un uzticībā. Cilvēka glābšana nenotika ar Dieva direktīvām, draudiem, meliem vai piketiem pie mūsu sirds durvīm, bet ar Dieva Dēla līdzcietīgo nostāšanos mūsu trauslās, nīcīgās, grēka ievainotās dzīves centrā un uzkraujot to kā nastu uz saviem pleciem. Evaņģēlijs mūsu uzmanību pievērš ētikai jeb mūsu esībai kā cilvēcei kopumā. Lai arī kārtības nodrošināšanai tajā ir nepieciešami priekšraksti - likumi, tomēr mūsu pastāvēšana ir iespējama vienīgi savstarpējā radošajā sadarbībā, gatavībā iestāties par taisnību un parādot līdzcietību. Tas ir ikviena cilvēka dzīves mērķis un aicinājums. Īsumā to sauc par kristīgo ētiku, kas ir kristīgās kultūras pamats. Un kā apustulis Pāvils saka: “Tad nu es, cietumnieks Kunga dēļ, lūdzu jūs dzīvot tā aicinājuma cienīgi, ar kuru esat aicināti – visā pazemībā, lēnprātībā un pacietībā, ar mīlestību panesdami cits citu, dedzīgi sargādami vienotību Garā, uzturēdami to ar miera saiti... viens Dievs un Tēvs visiem, kas ir pāri visiem, caur visiem un visos.” (Ef 4:1-6) Līdz ar to mūsu ticības un dzīves mērķis ir savienošanās ar Jēzu – Dieva mirdzumu un būtības atveidu. Un tāpēc Viņš ir apsolījis, būt ar mums ikdienas līdz laiku beigām.

Āmen.