Pārvarot krīzi. Lk. 17:1-19

Sekojoši, piedošana nav nūja, ar ko atgaiņāties no kaitinošiem līdzcilvēkiem, bet Dieva dāvātais dvēseles spēks nostāties pretī grēka postošajai dabai. Mācekļiem tas ir jaunums, jo kultūra, kurā tie bija auguši, šādu piedošanas aprakstu nepazīst. “Vairo mums ticību!” ir vienīgais, ko spēj izteikt mācekļi. Tā pavisam noteikti bija viena no mācekļu krīzēm, ar kuru tiem nācās sastapties, sekojot Jēzum. Un tāpēc nav brīnums, ka tūlīt pat Jēzus ļauj mācekļiem kļūt par lieciniekiem krīzes pārvarēšanas notikumam. Uzticēšanās Dieva žēlastībai spēj paveikt neiespējamo.

Ceļā uz Jeruzalemi, ieejot kādā ciemā, tiem pretī nāca desmit lepras slimnieki. Tie apstājās un iztālēm sauca: “Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!” Šī ir laba vieta nelielai atkāpei. Esmu pārliecināts, ka mēs nespējam iejusties šo cilvēku stāvoklī. Jā, zināma vientulības pieredze mums ir katram. Kādiem to sagādāja pandēmijas ierobežojumi un piespiedu izolācija vīrusa izplatības pirmajā vilnī. Nav šaubu atrasties slimnīcā, kur apkārt ir tikai slimnieki un aizsargtērpos tērpts personāls, turklāt zinot, ka tevi nedrīkst apmeklēt tuvinieki, ir ļoti smagi. Ne mazāk smaga pieredze bija tiem, kas zaudēja savu tuvinieku bez iespējas būt klāt viņa pēdējās dzīves stundās. Tā pavisam noteikti bija smaga pieredze jeb krīze, kas aizvien atgādina par sevi ar dvēseles skumjām un sāpēm. Taču šādas brūces dziedē apziņa, ka esi bijis kopā ar savējiem, ja ne citādi, tad mīlestības un līdzcietības pāri plūstošās sirds ilgās un lūgšanās. Sirds ilgas un mīlestība pārvar visus šķēršļus un robežas. Kā Jēzus ir sacījis: “Es Esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.” (Mt 28:20) Viņš runā par klātbūtni garā – līdzcietībā, piedošanā un mīlestībā.

Taču šo desmit cilvēku dzīve bija citāda. Viņi tika nošķirti no sabiedrības un ikvienas norises tajā. Ikvienam tā laika cilvēkam bija skaidrs, ka lepras skarts cilvēks ir norakstāms – mirstošs mironis. Kā rabīniskajā tradīcijā bija teikts, ka izdziedināt lepras skarto ir tikpat grūti, kā uzmodināt mirušo. Taču tā nebija vienīgā skarbā patiesība. Slimajiem bija jānēsā saplēstas drēbes, viņi nedrīkstēja mazgāties, atklāt seju un kopt matus. Tiem bija jāietur distance un, brīdinot apkārtējos, jāsauc: “Nešķīsts! Nešķīsts!” Slimības skartos uzskatīja par Dieva pamestiem ļaudīm. Ja pēdējam grēciniekam bija iespēja doties uz templi un pienest upuri par grēkiem kā izlīgumu ar Dievu, tad spitālīgajam, jeb lepras skartajam, tāda iespēja bija liegta. Fiziska, morāla un garīga izolētība, bez jelkādas cerības atgriezties, ieraudzīt un pieskarties tiem, ko esi mīlējis. Tā ir dzīve un esība, ko vēl mīli kā pēdējo dārgumu un vienlaikus ienīsti. To pavisam noteikti var raksturot kā absolūtu krīzi.

Jēzus, mācīdams par piedošanu, redzēja mācekļu apjukumu un neziņu, kā izkļūt no situācijas, kur vecā priekšstatu sistēma tiek satricināta pašos pamatos. Viņu prātos Jēzus vārdi “septiņdesmit reiz septiņi” dunēja kā kalēja āmurs uz laktas. Tāpēc sastapšanās ar desmit spitālīgajiem nebija nejauša sagadīšanās. Ar to Jēzus lika mācekļiem ieraudzīt, ka viņu dilemma par piedošanu ir nieks salīdzinājumā ar šo desmit vīru likteni. Turklāt tieši robežu novilkšanas prasmes starp mēs un tie radīja apstākļus, kas dzīvo pievienoja mirušo pulkam. Ar šo sastapšanos Jēzus gribēja mācekļiem parādīt, ka gan viņiem, gan šiem nolemtajiem slimniekiem ir viens kopīgs krīzes risinājums. Ak, jā, šis nav stāsts vienīgi par krīzes skartiem cilvēkiem pagātnē, bet arī par mums. Ko darīsim ar savu krīzi? Ko darīt ar sabiedrību pārņēmušo krīzi?

Dieva vārds mums māca, ka viss iesākas ar godīgu esošās situācijas pieņemšanu un savas nepilnības apzināšanos un atzīšanu. Spitālīgie sauca: “Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!” Te pavisam noteikti nav stāsts par teoloģijas studentiem, ko piemeklējusi neglābjama slimība. Viss, ko šie ļaudis zina, ir valodas par Jēzus veiktajiem brīnumiem, viņa uzdrīkstēšanos pieskarties līdzcietībā visiem slimajiem. Šis Mācītājs ir viņu vienīgā cerība un iespēja atgriezties pie dzīvajiem. Tas izskan saucienā, “Jēzu, apžēlojies!” Tā ir patiesības – sava nespēka un nolemtības – atzīšana. Tā ir neapturama vēlme dzīvot. Turklāt, nevis dzīvot sev un ar sevi, bet būt dzīvā kopībā ar saviem mīļajiem un ikvienu cilvēku. Tieši tik vienkārši iesākas atgriešanās no tumsas pie gaismas.

Tajā pašā brīdī Jēzus tos sūtīja pie priesteriem, jo tiem Mozus bauslībā bija uzticēts izvērtēt un apstiprināt izdziedināšanas faktu. Esot ceļā, visi desmit atklāja, ka slimība tos pametusi. Viens no tiem griezās atpakaļ, skaļā balsī slavēdams Dievu. Un, Jēzum pateikdamies, tas krita uz sava vaiga pie Viņa kājām. Realitātes atzīšana, pieņemšana ir svarīgs solis, bet tas ir tikai sākums. Atbrīvošana no spitālības nav tikai miesas dziedināšana, kā to minēju iepriekš, tā ir arī morāla un garīga atjaunotne. Kā Jēzus reiz sacīja jūdu valdības vīram Nikodēmam: “Ja kas nepiedzimst no jauna, tas nespēj redzēt Dieva valstību.” (Jņ 3:3) Kāda būtu izdziedinātā dzīve, ja viņš tajā atgrieztos ar vienu visbiežāk lietoto vārdu, “nešķīsts”, un “es” un “tie” sadalījumu? Krīzes atrisinājuma iesākums ir piedzimšanā no jauna, jeb noliekot malā pagātnes maldus un pieķeroties jaunajai pieredzei, ko sniedz Dievs. Vienā vārdā to sauc par žēlastību. Bet plašākā skatījumā to atpazīstam kā piedošanu, līdzcietību un mīlestību. Tā ir žēlastība, ko ieraugām Jēzus krusta nāves un augšāmcelšanās notikumos – tā atdod sevi, lai daudzi varētu dzīvot un tā sniedz sevi kā patiesu ēdienu, kas dod spēku dzīvot tagad un reiz mūžībā.

Atgriešanās pie Jēzus ir totālās un ikvienas krīzes atrisinājums, jo tā sniedz atdzimšanas dāvanu. Tā ir drosme ne tikai ieraudzīt savus dvēseles tumšos kambarus, bet ieiet tajos kopā ar Jēzu un veikt uzkopšanu. Ticības kopība ar to, kurš ir Patiesība un Dzīvība, rada indivīdu un sabiedrību, kas pretojas paštaisnībai, lepnībai, naidīgumam, neprātam un nāvei. Jo tā ir žēlastības kopība. Tajā nav grūti saprast, cik vērta ir piedošana, kas nepazīst robežu, līdzcietība, kas nostājas līdzās tam, kas zaudējis cerību, mīlestība, kas gatava upurēties tuvākā dzīvības dēļ. Kā apustulis Pāvils raksta: “Ticībā uz Jēzu Kristu jūs visi esat Dieva bērni, jo jūs visi, kas esat uz Kristu kristīti, esat ietērpti Kristū (..) jūs visi esat viens Kristū.” (Gal 3:26, 28)