Dieva valstība ir svētki. Mt 13:24-30

Līdzībā par kviešiem un nezālēm Jēzus nepārprotami norāda uz nepieciešamību tikt galā ar mūsu netīksmi pret cilvēkiem, kuri mums nepatīk. Tomēr līdzības noslēgumā, šķiet, ieskanas mierinoša doma, ka mums netīkamie cilvēki beigās tomēr saņems pēc nopelna. Vai tas tā ir?

Lauks, kurā blīvi aug nezāles un kvieši, ir jāuzlūko kā attēls mūsu mijiedarbībai ar citu cilvēku iekāres objektiem un subjektiem. Ikviens cilvēks, kurš iekāro to pašu, ko mēs, un ar kuru nevēlamies dalīties, top par ienaidnieku jeb “nezāli”, kas ir jāizrauj un jāpadzen. Šādās situācijās mēs mēdzam uzskatīt sevi par labajiem augiem, “kviešiem”, bet pārējos – par “nezālēm”. Turklāt, jo vairāk esam noraizējušies par to, cik daudz ap mums ir šādas neglābjamas “nezāles”, mēs neapzināti topam aizvien ciešāk sasaistīti ar tiem šajā ienaidā. Citiem vārdiem, jo vairāk cenšamies “ravēt”, mēģinot padarīt dzīves telpu brīvāku un mierpilnāku, jo dziļākā neapmierinātībā un depresijā nonākam.

Tas bieži vien noved pie domas, ka Jēzus drīzāk māca mūs rūpēties par savu dzīvi un neuztraukties par citiem. Šāds skatījums neņem vērā patiesību, ka mēs visi, līdzības vārdiem runājot, atrodamies uz blīvi noauguša lauka un mums ir jāatrod konstruktīvs veids, kā tajā visiem sadzīvot. Jēzus savā līdzībā norāda uz kādu būtisku detaļu – mūsu pienākumos nav “ravēt” un “šķirot”, tas ir Dieva un viņa eņģeļu darbs. Tie, kas mums šķiet nederīgi, slikti un lieki ir jāuztic Dievam. Jēzus mūs māca, sakot: “mīliet savus ienaidniekus un lūdziet par tiem, kas jūs vajā.” Lūgt par tiem, kas ir nocietināti, nomaldījušies un ieļaunoti ir baznīcas aicinājums un misija. Taču tas nozīmē, ka arī mums pašiem ir labprātīgi jānodod sevi pašus Dievam. Pretējā gadījumā mēs varam iekļūt paštaisnības slazdā, domājot, ka Dievs ir vajadzīgs “sliktajiem”, bet mēs, “labie”, paši zināsim kā dzīvot un kārtot lietas.

Jēzus līdzības top saprotamas un skaidrojamas, vienīgi Viņu pašu noliekot to centrā. Būdams “akmens, ko nama cēlāji atmetuši”, arī Jēzus tika uzlūkots kā “nezāle”. Tā Viņu uzlūkoja augstais priesteris Kajafa, Poncijs Pilāts un Hērods. Ceļā uz krustu Jēzus sevi identificēja ar daudzām “nezālēm” – laulības pārkāpšanā pieķerto sievieti, ko pūlis gribēja nomētāt ar akmeņiem, grēcinieci, kas mazgāja Viņam kājas farizeja Sīmaņa namā, virsmuitnieku Zakhaju, samariešu sievieti, grēciniekus un muitniekus, ar kuriem Viņš sēdēja pie galda...

Katrs, kas ir sējis un ravējis, zina, ka ir bezgala grūti biezi noaugušā zaļojošā laukā nešaubīgi atpazīt nezāles un, raustot tās, nenopostīt tām blakus esošus kultūraugus. Tāpēc līdzībā minētie apņēmības pilnie, bet nekompetenti “kalpi” bija soli no katastrofas – nopostīta tīruma. Tas liek mums paturēt prātā, ka, būdami pārliecināti par savu taisnību, mēs varam izravēt ne tikai savus tuvākos cilvēkus, bet arī Jēzu – savas dzīves lielāko svētku saimnieku.

Ja mēs ar pacietību gaidām ražas novākšanu, nevis ravēšanu, mēs iegūstam pavisam citu izpratni, kas labi saskan ar šodienas līdzību. Kad pienācis pļaujas laiks, nezāles vairs nav centrālais notikums. Tas, kam tiešām ir nozīme, ir graudi, to novākšana un nogādāšana apcirkņos, lai tie pārtaptu par maizi daudziem. Ja līdzības centrālais tēls ir ražas novākšana un ar to saistītais prieks, tas nepārprotami norāda uz debesu mielastu, kurā ikviens aicināts piedalīties. Dieva valstībā ikviens var atgriezties un saņemt piedošanu – ikviena nezāle Viņa žēlastībā var tapt pārveidota par kviešiem. Patiesi, Dieva valstības mērķis ir svētku mielasts: “Un tie nāks no austrumiem un rietumiem, no ziemeļiem un dienvidiem un apsēdīsies pie galda Dieva valstībā.” (Lk 13:29) Tā arī šodien, mēs pulcēsimies pie mūsu Kunga mielasta galda, lai, Viņu saņēmuši, varētu ar prieku un pateicību gatavoties Debesu mielastam mūzībā. Āmen.