Viņš ir kopā ar mums. Mk 16:14-20

Apustuļu darbu grāmatā ir rakstīts, ka Jēzus, “tiem redzot, tika pacelts, un mākonis uzņēma Viņu prom no to acīm.”¹ Šādi Jēzus, Lūkas vārdiem, tiek pacelts debesīs. Te ir zināma līdzība ar citu notikumu, par ko lasām Jāņa evaņģēlijā: “Tad tie ņēma rokās akmeņus, lai mestu uz Viņu. Bet Jēzus nozuda un izgāja no tempļa.”² Viņš vienkārši nozuda viņu skatam. Debesbraukšanas notikuma centrā pavisam noteikti nav Jēzus brīnumainā spēja pārvarēt zemes gravitāciju. Marks to apraksta šādi: “(Jēzus) tika pacelts debesīs un sēdās pie Dieva labās rokas.”³ Atcerēsimies, ko Jēzus mācīja par Dieva valstību. Runājot par gaidāmajām lietām, Viņš sacīja: “Jo, redzi, Dieva valstība ir jūsu vidū.”⁴ Mācekļu liecības drīzāk liek domāt, ka pacelšanās debesīs un apsēšanās pie Dieva labās rokas, notiek kaut kur līdzās un nebūt ne debesu tālēs. Nav iespējams norādīt virzienu un vietu, kur Viņš izgaist mācekļu skatam. Tieši tāpēc Jēzus aizvien ir tuvu. To apliecina arī Viņa sacītais: “Es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.”⁵

Tādejādi var sacīt, ka Debesbraukšanas notikums ir kā piepildījums visam, ko Jēzus ir paveicis mūsu dēļ. Apustuļu ticības apliecības otrais artikuls, runājot par Jēzus paveikto, noslēdzas ar vārdiem: “(..)uzkāpis debesīs un sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas(..)” Šo apliecinājumu baznīca ir ietvērusi arī Dievgalda lūgšanā: “Debesu Tēvs, mēs svinam šo mielastu, pieminot Tava Dēla ciešanas un nāvi, augšāmcelšanos un uzkāpšanu debesīs(..)” Arī kristību kārtībā mēs lūdzam, lai kristāmais caur kristību dzīvotu līdz ar Jēzu atjaunotā dzīvībā. Apustulis Pāvils, runādams par Kristus draudzi, Viņu pašu apraksta kā tādu, “(..)kas visu un visur piepilda.”⁶

Līdz ar to mēs esam nonākuši pie būtiskas atziņas – Jēzus neizgaist mācekļu skatam tāpēc, ka attālinās no tiem, bet gan tādēļ, ka apņem/ietver tos savā dievišķās godības neizmērojamā lielumā. Citiem vārdiem, mācekļi “iekrita” savā Kungā – Viņa Valstībā. Līdzīgi ir Vakarēdienā – nevis mēs apēdam Jēzus esību maizē un vīnā, bet tā “apēd” mūs. To pieņemt var vien ticībā un paļāvībā. Debesbraukšanas notikums ir saprotams vien tam, kas tic un mīl Dievu. Tāpat kā ar mazu bērnu, kas priekā apķēries mammai ap kāju, tajā brīdī redzot tikai fragmentu no tās svārkiem, – viņa pazūd bērna skatam, bet viņš zina un jūt, ka mamma ir tuvu, tuvu.

Tāpēc Jēzus fiziskā prombūtne ir apliecinājums Viņa klātbūtnei – Viņš visu un visur piepilda. Tādejādi viss, ko mēs darām, runājam un domājam, notiek Viņa klātbūtnē. Šī pasaule ar tās priekiem un bēdām, līdzcietību un nicinājumu, mieru un kariem, viss norit Dieva visu aptverošā klātbūtnē. Šī patiesība, ka Dievam nekas nav apslēpts, spēj sniegt prieku, mieru un cerību ikvienam, kas Jēzū ieraudzījis un iepazinis visu Dieva godības pilnību – visa esošā un nezūdošā avotu, no kā izplūst patiesā dzīvība. Te protams ikvienam rodas jautājums – ja jau mūsu dzīve norit Dieva visu aptverošā klātbūtnē, kāpēc tajā ir tik daudz negāciju un netaisnības? Uz šo jautājumu nav īsas un visus apmierinošas atbildes. Bet mēs varam mēģināt to aprakstīt. Dieva valstība neielaužas ar varu mūsu dzīvē, tā nesagrauj mūs kā personas. Tā sniedz mīlestību, piedošanu un cerību grēka ievainotam cilvēkam, to aicinot pie sevis, un kopībā ar Kristu to dziedinot un lēnām pārveidojot. Pat ja mēs spētu saviem spēkiem sasniegt pilnību, kāda bija Ādamam un Ievai pirms grēkā krišanas, mēs līdzīgi kā pirmie cilvēki neizbēgami taptu ļaunā pievilti. Mūsu dzīve, Dieva radītā cilvēka cienīga dzīve, ir iespējama vienīgi paliekot kopībā ar Viņu. Dieva valstība, šīs pasaules kontekstā, nekad nebūs piedzīvojama tās pilnībā. Jēzus saviem mācekļiem sacīja: “Ja tie vajājuši mani, tie vajās arī jūs.”⁷ Un apustulis Pāvils saka: “Krietno cīņu esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis un ticību saglabājis. Vēl tik man atlicis taisnības vainags, ko tajā dienā man piešķirs Kungs(..), arī visiem citiem, kam Viņa atnākšana ir mīļa.”⁸ Citiem vārdiem, cilvēkam ir divas iespējas un abas ir saistītas ar cīņu. Vienā gadījumā tā ir cīņa uz nāvi, otrā uz dzīvību.

Šī diena mums atgādina, ka Kristus nav izgaisis debesu tālēs, bet ir klātesošs, kā to ir solījis, lai beigās mūs uzņemtu mūžībā. Viņa uzkāpšana debesīs ir apliecinājums tam, ka tur nav citāda Dieva, vien tāds, kādu mēs ieraugām Jēzū. Luters šo faktu apraksta šādi: “Viņš ir šeit kopā ar mums, un šī iemesla dēļ Viņš sēž debesīs, lai varētu būtu tuvu pie mums. Tātad mēs esam ar Viņu tur augšā, un Viņš ir kopā ar mums šeit lejā. Vārdā un Sakramentā Viņš nāk pie mums lejā, un caur ticību mēs paceļamies augšā pie Viņa.” Kristus nav tālu no mums, jo Viņš visu piepilda ar savu klātbūtni. To piedzīvoja mācekļi, kad Jēzus pagaisa viņu skatam: “Tie Viņu pielūdza un ļoti priecīgi atgriezās Jeruzalemē, un pastāvīgi bija templī, slavēdami Dievu.”⁹ Tas ir stāsts arī par mums. Kad lasām, klausāmies Dieva vārdu, kad saņemam Vakarēdienu, mēs pieskaramies Dieva valstībai un topam tās apņemti. Tāpēc, turēsimies stipri pie ticības apliecības, jo tā saka: “Kungs ir tuvu.” Un Raksti saka: “Kas tic uz Viņu, nepaliks kaunā.”¹⁰ Āmen.

¹Ap.d 1:9, ² Jņ 8:59, ³Mk 16:19, ⁴Lk 17:21, ⁵Mt 28:20, ⁶Ef 1:23, ⁷Jņ 15:20, ⁸2Tim 4:7-8, ⁹Lk 24:52-53, ¹⁰Jes 28:19