Kā vārdā dzīvojam? Mt 28:18-20

Gribas vienība ir tas svarīgākais, ko mēs atrodam Dieva personu atklāsmē. Tas varētu izklausīties ķecerīgi, bet nebūs aplami sacīt, ka ārpus vienotas gribas Dievs pārstātu būt Glābējs. Lai cik dinamiska ir Dieva būtība, kādu mēs atrodam radīšanas stāstā vai Jēzus sacītajā – “Mans Tēvs vēl aizvien strādā, un es strādāju” –, Dieva būtībā ir arī kaut kas statisks, nemainīgs. Un tā ir gribas vienība. Šis nemainīgums ir visa esošā pamatā. Tas ir pamats, uz kā radīts un pastāv viss, kas kustas, rosās, aug un pārvietojas, kaut arī ar gaismas ātrumu. Mēs to varam salīdzināt ar gravitācijas spēku, kas visam, kas atrodas uz planētas virmas, neatkarīgi no lieluma un svara, neļauj aiziet bojā, aizlidojot kosmosa bezgalībā. Citiem vārdiem, arī mūsu katra kaislību un pārmaiņu pārņemtajā dzīvē šim dievišķajam nemainīgajam ir izšķiroša vieta.

Kas tad ir tas īpašais Dieva personu gribas vienībā? Tās rada pasauli no haosa, turklāt nevis vienkārši sakārtojot elementus noteiktā kārtībā, bet piešķirot tiem aprises, krāsas, substanci un skaņas. Viss radītais ir liecība Dieva gribai, pārliecībai un neapturamai vēlmei apliecināt savu uzticamību un laipnību cilvēkam. Vai vēl kāda no radībām spēj apbrīnot saulrietu, debesu dziļo zilgmi, jūru plašumu, pavasara zaļumu laukā un mežā, floras un faunas bagātīgo krāšņumu? Vai ir kāds cits radījums, kas kā cilvēks spēj uzlūkot sev līdzīgo ārpus instinkta nosacītajām dziņām un upurēties tā dēļ? Apustulis Pāvils, runājot par Dieva mīlestību, izceļ trīs aspektus – ticība, cerība un mīlestība. Viņaprāt, tieši ticība, cerība un mīlestība ir tie Dieva atribūti, kas ir attiecināmi vienīgi uz cilvēku kā Radītāja tēla un līdzības nesēju. Tāpēc cilvēks un cilvēku sabiedrība kopumā ir spējīga dzīvot, plaukt un pastāvēt, vienīgi stāvot uz Dieva radītās lietu kārtības pamata. Vai mums tas patīk vai nē, mēs esam atkarīgi no sava Radītāja. Radītāja, kas ar neiedomājamu iztēli, mīlestību, atbildību un pat risku ir izveidojis šo pasauli – mūsu mājvietu.

Tomēr būt brīvam paklausīt un uzticēties Dievam, nav pats par sevi saprotams. Ar brīvu gribu apveltīta cilvēka radīšana bija riskants pasākums. Bet tikai tāds cilvēks ir spējīgs patiesi ar visu sirdi pieķerties, iemīlēt un būt gatavs upurēties attiecībās ar Dievu un sev līdzīgo. Te vārdam “attiecības” ir izšķiroša loma, jo, vienīgi paliekot kopībā un sadraudzībā ar Dievu, varam būt brīvi patiesām attiecībām viens ar otru. Lielākais un postošākais lēmums, kādu cilvēks savas pastāvēšanas laikā ir pieņēmis, ir izvēlēties brīvību no Dieva. To apliecina Bībelē atrodamās liecības. Neatkarīgi no sasniegumiem un statusa, cilvēks bez sadraudzības ar Radītāju neizbēgami nonāk savu kaislību varā. Tās izposta ne tikai atsevišķa cilvēka dzīvi, bet veselas valstis un impērijas. Turklāt liekot ciest vairākām paaudzēm nākotnē. Nekontrolētas kaislības un iegribas ir tas postošais spēks, no kā Dievs vēlas atbrīvot, izglābt cilvēku, nostādot to uz droša un nemainīga pamata.

Mēs dzīvojam laikmetā, kad cilvēks savu brīvību un varenību piesaka ar lozungu: “Neviens nenoteiks, kā man dzīvot. Es pats izvēlēšos, ko un kā man darīt!” Šādu brīvības manifestāciju, Svētie Raksti dēvē par Antikrista (pretējs Kristum) zīmi. Viņš ir kaislību, patmīlības un pasaules pamatos liktās Dieva radītās kārtības izpostīšanas cilvēks. Viņa pamatprincips, mūsdienu valodā runājot, ir tiesības bez pienākuma un atbildības, kārtība (nekārtība), kas ļauj vaļu iekārei un kaislībām, atmetot visu, kas ierobežo, – autoritāti un sakārtotībai. Tas izpaužas visdažādākajās formās un jomās, no varaskāres apmāta tautas vadoņa, līdz dumpīgam pusaudzim. Šodien kārību varā esošs cilvēks pakārto likumu savām iegribām, panākot, ka viņa kaislību un patmīlības izpausmes sargā cilvēktiesības. Latvijas LGBT kopiena ir pat radījusi mītisku “māti Latviju”, kurai visi tās bērni ir mīļi, jo visi ir viņas ģimene. Šī mītiskā “māte” ir bezatbildīgs, bezpersonisks tēls, kā vārdā var attaisnot savu atbrīvoto iekāri un kaislības, šādi atbrīvojoties no atbildības un nemierīgās sirdsapziņas. Arī tā ir viena no kaislību pārņemta un tām pakļauta cilvēka izpausmēm. Par šādu brīvības formu, maksāt nāksies mūsu bērniem un mazbērniem. Lai gan pie šādas lietu kārtības jau esam pieradināti – mūsu Valsts neapdomātos tēriņus pārceļot nākamajām paaudzēm. Šīs neprātīgās uzdrīkstēšanās traģēdija slēpjas faktā, ka no tās atgriezties pie Patiesības var vienīgi nokāpjot visdziļākajā posta ielejā. Jeb kā Rakstos sacīts: “(..) dzerot dusmības kausu līdz mielēm(..)” (Jes 51:17)

Tomēr, mums ir cerība, jo Dievs savā mīlestībā aizvien klauvē pie ikviena cilvēka sirds durvīm, to aicinot atgriezties patiesajā brīvībā. Kā apustulis Pāvils par cilvēci raksta: “(..) tai ir cerība, ka tā no iznīcības verdzības tiks atbrīvota Dieva bērnu godības pilnai brīvībai.” (Rom 8:20-21) Būt brīvam cilvēkam nozīmē ne tikai tiekties pēc nezināmā un jaunā, bet arī turēties pie nemainīgā, kas ir Dieva Trīsvienības pamatā. Mēs to vienkāršoti dēvējam par tradicionālām vērtībām, kas ir pamatā atbildīgai, gudrai un drosmīgai rīcībai. Tas nebūt nav garlaicīgs un novecojis pasākums. Gluži otrādi, tas prasa aktīvu rīcību, ko Raksti dēvē par “krietnu cīņu”, stāvot pretī visam, kas nav patiesa brīvība. Jā, tā iespējams bija, ir un būs cīņa līdz galam. Bet, tā vismaz ir cīņa neatceļamas un mūžīgas patiesības pusē.

Apustulis Pāvils saka: “Lai jūsos ir tādas pašas domas kā Kristū Jēzū, kas, būdams Dieva veidā, neuzskatīja kā satveramu laupījumu būt vienādam ar Dievu, bet iztukšoja sevi, pieņemdams kalpa veidu (..) Viņš pazemoja sevi, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.” Mums, kas esam iepazinuši Dieva gribu un mīlestību, kalpa stāvoklis nav pazemojums, bet pielīdzināšanās Kristum. Mēs esam kristību ūdenī mazgāti Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, lai atrastu savu vietu dzīvē kā tie, kas nes dzīvības vārdu pasaulē kā Dieva un līdzcilvēku kalpi – darba biedri un draugi.

Dzīvot Dieva vārdā nav pagātnes māņi. Tā ir dzīve, apzinoties mūsos mītošo kaislību spēku un dumpīgumu. Ticība ir tā, kas dod spēku apvaldīt mūsos mītošās haosa paliekas. Ne jau velti, kristīgo tikumu sarakstā ir atrodama savaldība jeb pašdisciplīna. Mūsu brīvība ir pamatota vēlmē paklausīt Dieva dzīvības likumam, jo mēs esam darīti par dzīvības vēstnešiem. Tāda ir mūsu daba, kas esot kopībā ar Dievu, top dienu no dienas atjaunota Kristus līdzībā. Mūsu ticība un pārliecība ir pamatota Kunga apsolījumā: “Es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām.” Evaņģēlijs nav par mums un mūsu iegribām. Tas ir par Jēzu un Viņa dievišķo autoritāti – par gribu, kas meklē izglābt un darīt patiesi brīvu. Tā ir Dieva iniciatīva mūs iedrošināt un darīt stiprus ticībā, lai varam iet un darīt par mācekļiem visas tautas. Šodien Dievs runā uz mums, saviem bērniem, un aicina mūs apliecināt pasaulei, ko nozīmē dzīvot dzīvības un žēlastības Dieva vārdā. Jo, tikai kopībā ar Trīsvienīgo Dievu šai pasaulei ir droša nākotne. Lai slavēta mūžīgā un svētā Trīsvienība!

Āmen.