Sardīnija – Dieva pēdas nospiedums
Vēl apskatījām seno sargtorni
Torre Elefant (ziloņa tornis), kura ārsienu rotā mazs dīvaina izskata zilonītis, un paklejojām pa šaurajām vecpilsētas ieliņām, līdz pienāca laiks posties uz autoostu, lai dotos uz pilsētiņu ar nosaukumu Santa Marija de Navarrēze, kur mums bija rezervēta pagaidu mītne.
Ceļā pavadījām trīs stundas. Mūsu buss sākumā cītīgi "rāpās" kalnos un pēc tam prātīgi pa līkumotiem kalnu ceļiem ripoja lejup, pa ceļam iegriežoties ciematos un pilsētiņās.
Nonākuši savā galamērķī un iekārtojušies mums atvēlētajā dzīvoklītī, vispirms devāmies uz jūras krastu, lai pagulšņatu siltajā saulē un noskalotu ceļa nogurumu sāļajā, dzidrajā Vidusjūras ūdenī.
Santa Marija de Navarrēze ir neliela kūrorta pilsētiņa salas austrumu piekrastē. Savu pagaro nosaukumu tā ir ieguvusi pateicoties Navarras karaļa meitai, kura 11 gs. vidū pateicībā par izglābšanos kuģa katastrofā likusi uzcelt šeit Jaunavai Marijai veltītu baznīcu, kas neskarta saglabājusies līdz mūsdienām.
Lielāko daļu Sardīnijas salas klāj kalni, kuru nogāzēs ganās kazas, bet ielejās aug vīnogulāji un apelsīnu koki. Jāteic, ka Sardīnijas iedzīvotājiem ir savs īpašais stāsts par salas tapšanu. Kad Dievs jau bija radījis jūru un sauszemi, tad viņš radīja lielos akmeņus, sameta tos jūrā un uz tiem uzkāpa. Tā izveidojās Sardīnija, kas pēc savas formas līdzinās pēdas nospiedumam.
Vienu dienu veltījām kruīzam gar salas krasiem. Izstūrējis no Santa Marijas ostas, mūsu motorkuģis ar nosaukumu Bon Voyage devās uz ziemeļiem gar majestātiskām piekrastes klintīm, kuru augstums dažviet sasniedz 500 m. Jūras viļņiem triecoties pret krasta iežiem, ir izveidojušās dažādu aprišu grotas, līcīši un pludmales ar dzidru, tirkīzzilu ūdeni. Vienā šādā gludiem, baltiem oļiem klātā pludmalītē mums bija paredzēta pirmā pietura. Nopeldējušies un palaiskojušies saulē, devāmies ekskursijā uz Grotu de Fico – plašu alu labirintu, kuru izveidoja un turpina veidot pazemē tekošie un pilošie ūdeņi.
Savukārt citu dienu devāmies kalnos, iesākumā ar vietējās satiksmes autobusu līdz pilsētiņai Baunei un pēc tam ar tūristu vilcieniņu pāri kalnu grēdai uz plakankalni, kur atrodas viena no dziļākajām (295 m) Sardīnijas kārsta alām – Su Sterru. Patlaban plakankalni apdzīvo tikai savvaļā palaisti ēzeļi, cūkas un govis, bet vēl pagājušā gadsimta vidū šī bija kazu ganu pasaule. Viņi šeit mitinājās primitīvās no akmeņiem un koku zariem uzceltās būdiņās, ganīja kazas un gatavoja slaveno Sardīnijas sieru. Apskatījām arī 15. gadsimtā būvēto Sv. Pēterim veltīto baznīciņu. Leģenda vēstī, ka senos laikos alā Su Sterru mitis ļauns milzis-cilvēkēdājs. Svētais Pēteris stājies pretī monstram un grūtā cīņā to uzveicis.
Sestdien Santa Marijas pilsētiņā notika kazas gaļas festivāls. Jau no paša rīta laukumā pie baznīcas sabrauca furgoni. Uzcēla estrādi, ap kuru puslokā izvietoja garus galdus un solus. Vienā laukuma stūrī sakrāva malku ugunskuram, un vīri no refrižeratoriem sāka nest uz gariem iesmiem uzdurtus kazu pusliemeņus cepšanai.
Vietējie iedzīvotāji un tūristi laukumā sāka pulcēties vakara mijkrēslī, kad estrādē ieskanējās mūzika. Par 10 eiro katrs varēja iegādāties šķīvi ar ceptu gaļu un kazas siera gabaliņiem, plāceni un vīna glāzi. Arī mēs iestājamies pagarā rindā, lai no smaidīgām itāļu meitenēm saņemtu savu ēdiena un vīna devu. Svētki turpinājās līdz vēlam vakaram, bet kad pēdējais ceptās gaļas gabals bija sacirsts un apēsts, cilvēki sāka lēnām izklīst, un svētku trokšņa iztraucētās cikādes atkal uzsāka savu nebeidzamo dziesmu par zilo jūru, silto sauli, kalnu grēdām un priežu skuju smaržu – par Sardīniju.
Fotoalbums
