Iepazīstot Grieķiju. Meteora un salu burvība
Līdz 20. gadsimta 20. gadiem, kad Meteorā tika izbūvēti ceļi un klintīs izveidotas kāpnes, mūki un apmeklētāji klosteros varēja iekļūtu tikai pa piekaramām kāpnēm vai arī speciālā tīklā, ko mūki ar troses palīdzību uzvilka klintsaugšā. Jāteic, visai bīstams pasākums, jo tīkls vējā nežēlīgu šūpojās, un cilvēks, kas tajā atradās, riskēja pamatīgi apdauzīties pret klints sienu. Pie ieejas Sv. Trīsvienības klosteri varēja apskatīt gan trosi, gan āķi, gan tīklu, kas pēc izskata nedaudz atgādina padomju laikos lietoto iepirkuma tīkliņu, tā saucamo “avosjku”
Skats no klintsaugšas ir vēl fantastiskās – stāvot kraujas malā rodas sajūta, it kā tu būtu pacelta gaisā, un pie tavām kājām ir Dieva radītā pasaule, visā tās nepārspējamā daiļumā. Domājams, ne tikai šīs vietas drošība, jo klinšu augstās, kraujās sienas mūkus labi pasargāja no nevēlamiem viesiem, bet arī tās majestātiskais skaistums veicināja šeit mūku kopienas attīstību, jo Meteorā, kā nekur citus, var izjust Dieva darbu diženumu.
Vēl apmeklējām Svētā Stefana klosteri, kas uzcelts uz milzīgas stāvas klints virs Kalambakas pilsētas. Akmens arkā virs ieejas klosterī 1927. gadā tika atrasta akmens plāksne ar iegravētu uzrakstu “6770. gads. Jeremija”. Tas varētu nozīmēt, ka mūks vientuļnieks dzīvojis uz šīs klints jau 6770. gadā kopš pasaules radīšanas vai 1192. gadā no Kristus dzimšanas. Šis ir sieviešu klosteris, un, kā pastāstīja gids, mūķenes tūristu uzņemšanu klosterī uzlūko kā sava veida izglītojošo misiju. Pēc plkst. 2 pēcpusdienā, kad klosteris apmeklētājiem tiek slēgts, māsas Kristū atgriežas pie saviem ikdienas darbiem un lūgšanām.
Diemžēl apmeklēt visus Meteoras klosterus laika trūkuma dēļ nebija iespējams, jo bija jādodas atceļā uz Atēnām, bet, ja vien radīsies iespēja, noteikti atgriezīšos, lai turpinātu iepazīt šo unikālo vietu.
Hidra, Porosa un Aegina – trīs Saronikas līča salas, kurp devos ar kruīza kuģi kopā ar palielu dažādās valodās runājošo tūristu pulku.
Pirmā apmeklētā sala Hidra ir īpašā ar to, ka tajā nav automašīnu satiksmes. Pārvietoties šeit var tikai kājām, ar divriteni, kā arī mūļa vai ēzeļa mugurā. Patiesībā ar automašīnu salā nav īstu kur braukt, jo vienīgajā pilsētā Idrā, kas puslokā izvietojusies ap ostas līci, ielu vietā daudzviet ir klintī izveidotas kāpnes. Savukārt līdz cituviet salā iekārtotām pludmalēm var viegli nokļūt ar ūdenstransportu.
Idra ir omulīga zvejnieku un jūras braucēju pilsētiņa ar nepilniem 2 tūkstošiem iedzīvotāju, tās apskate pamatā saistīta ar kāpšanu pa kāpnēm vai nu augšā, vai lejā gar gaiši krāsotiem namiem, ko vainago sārti kārniņu jumti. Šauros namu pagalmos rindojas puķu podi ar ziedošiem augiem, ostā viļņos šūpojas zvejnieku laivas un atpūtnieku jahtas, bet visapkārt plešas zilā Egejas jūra. Pienākot satiksmes prāmim no Atēnām, pie tā uzreiz piesteidzās “taksometru” vadītāji – vīri ar mūļiem pavadā –, lai nogādātu pasažieru bagāžu, bet varbūt arī kādu atbraucēju jāšus uz mūļa līdz galamērķim salā.
Lai ienestu savu mazo artavu salas ekonomikā, suvenīru veikalā nopirku tradicionālo magnētiņu un divus smaržīgus ziepju gabaliņus ar uzrakstu uz iepakojuma “Made in Greece (ražots Grieķijā)”, un devos uz kuģi, jo līdz tā atiešanas bija palikušas vien piecas minūtes.
Nākamā ir Porosa – neliela sala pie Peloponesas pussalas kreisā krasta. Salas vienīgā pilsētiņa šaurā līnijā izstiepusies gar jūras krastu. Gaiši krāsotas mājas ar ziliem logu aizvirtņiem un sārtiem kārniņu jumtiem kopā ar saulē dzirkstošajiem jūras ūdeņiem un zilajām debesīm fonā veido priekpilnu ainavu, kas ielīksmo prātu. Pastaigai pa salu mums tika atvēlētas 40 minūtes, ar ko pilnībā pietika, lai aizietu līdz promenādes galam, āra kioskā nopirktu salā audzētus pistācijas riekstus, kas šeit ir ievērojami lētāki nekā Rīgas veikalos, un laikus atgrieztos uz kuģa.
Pēdējā pietura – Aeginas salā, kuras nosaukums esot atvasināts no nimfas Eginas vārda, kuru dievs Zevss, pārvērties par ērgli, nolaupīja no mājām un aiznesa uz šo salu.
Kopš seniem laikiem Aeginas iedzīvotāji nodarbojās ar jūrniecību, viņi bija tirgotāji, amatnieki un zemkopji – ar skudru pacietību, kā vēsta senais mīts, apstrādāja salas akmeņaino augsni. V-IV gs. pirms mūsu ēras Aeginas salā attīstījās plaukstoša amatnieku un tirgotāju civilizācija. Salinieki izgatavoja keramikas un bronzas izstrādājumu, ieviesa arī monētu kalšanas mākslu – salā izveidoto naudas sistēmu pieņēma vairums Grieķijas polisu. Par kādreiz plaukstošo civilizāciju tagad liecina senās pilsētas drupas ostas tuvumā, turp arī devos, kad mūsu kuģis pietauvojās salā.
Par pašreizējo salas iedzīvotāju pamatnodarbošanos liecina liels daudzums ostā pietauvoto zvejas kuģīšu un laivu, savukārt pilsētas krodziņos aizvien var nobaudīt gardus vietējā gaumē pagatavotus zivju ēdienus. Vēl pirms kāpt uz kuģa piestātnē apskatīju baltu kapelu – tādas atrodamas gandrīz katrā Grieķijas ostā, lai pirms došanās jūrā zvejnieki varētu kapelā aizdedzināt sveces, aizlūdzot, bet atgriežoties krastā, pateikties Dievam par gūto lomu un pasargāšanu no briesmām, jo jūra ir dāsna, bet bīstama stihija.
Kā mēdza teikt man vectēvs: “Ar Dievu – kaut pāri jūrai, bez Dieva – ne pāri slieksnim.”
