Vidusjūras krastā

"Celies! Tu esi dzimis ceļam,
Celies! Tev ar kādu ir jāsatiekas,
Kur? Ar ko? Varbūt ar sevi pašu?
Celies! Tavi soļi būs tavi vārdi,
Ceļš – tava dziesma, tavs vājums – tava lūgšana, un visbeidzot tava klusēšana tevi uzrunās.
Celies! Tavs prāts nezina, kur tava sirds tevi aizvedīs.
Celies! Tu esi dzimis ceļam, svētceļnieka ceļam.
Kāds nāk tevi sastapt, meklē tevi, lai tu atrastu Viņu.
Templī tava ceļa galā, tavas sirds dziļumos Viņš ir tavs miers, Viņš ir tavs prieks.” * Arī šīs rindas izlasīju Artā draudzes informatīvajā bukletā.

Bet tas notika nedaudz vēlāk, sākumā bija brauciens pa lietū mirkstošiem ceļiem no Rīgas uz Kauņu un lidojums pāri visai Eiropai uz Maljorkas salu. Pirmo dienu pavadījām salas galvaspilsētā Palmā de Maljorkā. Paklejojām pa šaurajām vecpilsētas ieliņām, apskatījām diženo gotikas stilā būvēto katedrāli „La Seu” un bijušo karaļu rezidenci - Almudainas pili. Savukārt nākamajā dienā ar vietējās satiksmes autobusu devāmies pāri salai (76 km) uz kūrorta pilsētiņu Kanjamēl, kur bijām rezervējuši pagaidmītni.

Nelielā Maljorkas sala, kuras galvenā vērtība ir smilšainās pludmales un dzidrais, siltais Vidusjūras ūdens, vasarā pieņem neskaitāmus tūristu pūļus. Pavēroju – lidmašīnas Palmas lidostā piezemējas katras piecas minūtes. Tāpēc, izvēloties par apmešanās vietu Kanjamēlu, mums negaidīti paveicās. Tā izrādījās klusa, omulīga, paradīzes stūrītim līdzīga pilsētiņa, ar aptuveni 100 m garu smilšu pludmali, dažām daudzstāvu viesnīcām un mazītiņu olīvkokos ieslēptu baznīciņu.

Gana izlaiskojušies siltajās pludmales smiltīs, kādu rītu, sekojot ceļa norādei „Cueva de Arta”, kājām devāmies apskatīt pazemes pilij līdzīgo alu, kuras majestātiskās stalaktītu kolonnas, iespējams, savulaik kalpojušas par iedvesmas objektu gotisku celtņu arhitektiem. „Lūk, tur augšā ir giljotīna,” mūsu gids norādīja uz milzīgu no alas griestiem nokārušos stalaktītu, kas pēc formas atgādina giljotīnas nazi. Visi uzreiz bailīgi parāvās malā – ja nu nogāžas. Savukārt citudien devāmies nelielā pārgājienā līdz 13. gs. celtajam sargtornim „Torre de Canyamel”. Izgājuši no palmu un oleandru zaļumā slīkstošās pilsētas, nokļuvām pavisam citā realitātē – gar ceļa malu pletās karstās dienvidu saules izdedzināti lauki. Zeme šeit, ja to nelaista, ātri pārvēršas izkaltušā tuksnesī – novārtā atstātajos laukos rēgojās vien sakaltuši zāles stiebri un dadži. Dažviet bija redzami arī nokopti graudaugu sējumi un citrusu dārzi. Ejot garām mežaudzei, ieraudzījām košu brīdinājuma zīmi „Ieiet aizliegts”. Bet nebija arī nekādas vēlmes spert kāju sausajos čakšņos, īpaši pamanot uz ceļa sabrauktu palielu, raibu čūsku.

Vienu vējainu dienu veltījām vēsturiskās Artā pilsētas apskatei. Pirmo reizi Artā hronikās tikusi pieminēta 1232. gadā. Tā uzbūvēta pakalna pakājē blakus arābu valdīšanas laikā (10-12. gs.) celtajam cietoksnim. Tagad senie cietokšņa mūri ieskauj Svētajam Salvadoram veltītu kapelu. Līdzās cietoksnim, varētu teikt „vienu stāvu zemāk”, atrodas skaistais Artā Romas katoļu draudzes dievnams. To ticībā un mīlestībā uz mūsu Kungu Jēzu Kristu cēlušas un rotājušas vairākas pilsētnieku paaudzes, izveidojot savu dievnamu par skaistāko un sirdij mīļāko vietu pasaulē.

Ar Dieva palīgu man ir laimējies vairakkārt pabūt Vidusjūras reģionā, apbrīnot skaistos dievnamus un dabas radītos brīnumus, tomēr jāatzīst, ka lielākā pievilcība, kuras dēļ gribas atgriezties vēl un vēl, ir siltā, dzidrā jūra. Tirkīzzila un saulē dzirkstoša, stipram vējam uzpūšot, tā kļūst tumši zila un smagiem viļņiem veļas uz krastu, baltās putās sašķīstama pret klintīm. Cilvēces likteņu jūra, tā ir pieredzējusi senu civilizāciju uzplaukumu un norietu. Tai pāri devās pirmie Kristus apustuļi, lai sludinātu Evaņģēliju Romas, Grieķijas, Kipras un Antiohijas tautām. Ja vien tā spētu runāt! Kādus stāstus tā pastāstītu un kādus noslēpumus atklātu!

* Raksta autores tulk. no angļu val.