Trīs dienas Venēcijā

Savulaik pasakaini bagātā tirgotāju un jūrasbraucēju republika aizsākās Venēcijas lagūnas attālajās salās – Torčello un Murano –, kur, sabrūkot Romas impērijai, patvērās vestgotu un barbaru vajātie Ziemeļitālijas iedzīvotāji – veneti. Tieši ar šo salu un vēl krāšņās Burano salas apmeklējumu mēs iesākām savu pirmo dienu Venēcijā.

Vienīgais sabiedriskā transporta veids Mīlētāju pilsētā ir vaporetto – nelieli prāmīši, kas kursē pa Lielo kanālu un starp lagūnas salām. Arī mēs kāpām uz tūristu pārpildītā kuģīša klāja, lai vispirms dotos uz Murano salu, kur pēc senajām venēciešu tehnoloģijām tiek izgatavoti nepārspējami skaisti stikla izstrādājumi. Savukārt Burano sala, mūsu nākamais galamērķis, ir slavena ar izsmalcinātiem mežģīņu darinājumiem un krāsainām mājiņām, jo pēc tradīcijas katram namīpašniekam sava mājokļa fasāde ir jānokrāso atšķirīgā krāsā. Kā pēdējo apmeklējām mazapdzīvoto Torčello salu, kur mūsu ēras pirmās tūkstošgades sākumā atradās plaukstoša pilsēta, no kuras godības līdz mūsdienām saglabājās vien Sv. Foskas bazilika un Svētajai Marijai veltītā katedrāle, ko rotā brīnišķīgas bizantiešu mozaīkas.

Kanāli, tilti un tiltiņi, steidzīgas motorlaivas, graciozas gondolas un īpaša gaisotne… – zūdošais skaistums, jā, Venēcija lēnām grimst, un varbūt kādreiz tā kļūs par leģendu, tāpat kā teiksmainie Semiramidas gaisa dārzi.

Otrās dienas rītā mēs kājām devāmies uz Sv. Marka laukumu, lai apskatītu Venēcijas valdnieku (dodžu) pili un apustulim Markam veltīto baziliku. Patiesībā pastaiga ir labākais veids, kā iepazīt Venēciju – tās šauro ieliņu un kanālu labirintus, omulīgos laukumus un krāšņos dievnamus. Apmēram pēc stundas gājiena nonācām savā galamērķī – mūsu skatam pavērās plašs, tūristu pūļu piedūzmēts laukums, kura galvenā rota ir bizantiešu stilā būvētā Sv. Marka bazilika. To uzcēla mūsu ēras 9. gadsimtā apustuļa Marka pīšļu uzglabāšanai, ko venēciešu tirgoņi Buono un Rustiko 829. gadā slepus pārveda no arābu-musulmaņu iekarotās Aleksandrijas. Pašreizējo izskatu dievnams ieguva pēc pārbūves, kas tika uzsākta 11. gadsimtā. Pateikt, ka Sv. Marka bazilika ir skaista, nozīmētu nepateikt neko – tās austrumnieciski krāšņais veidols pārsteidz un apbur, to gribas uzlūkot vēl un vēl, tāpat kā vecmeisteru gleznoto madonnu vaibstus. Dievnama iekštelpas – sienas un augstos kupolus – rotā bizantiešu mozaīkas – no krāsainiem necaurspīdīgā stikla gabaliņiem veidoti attēli. Ir pat grūti iedomāties to milzīgo darba apjomu, ko paveica senie meistari, no sīciņiem stikla gabaliņiem veidojot paliekošo skaistumu. Uzlūkojot to, ar skumjām nāca prātā laikmetīgās mākslas “šedevrs” uz Rīgas 40. vidusskolas sienas, kuru ieraugot, uzreiz rodas vēlme ar kaut ko aizmālēt tajā attēlotos sieviešu dzimuma mutantus. Ja jau mēs deklarējam, ka mākslai vajadzīga brīvība, lai izpaustos, tad tomēr nevajadzētu aizmirts par daudzo rīdzinieku brīvību, kam tagad ir uzspiesta nebrīve ikdienā ar riebumu skatīt šo brīvās mākslas izpausmi.

Pie ieejas bazilikā pirmo reizi mūsu ceļojuma laikā bija jāuzrāda Covid zaļie sertifikāti, un vēl, ieejot Dodžu pilī, – laicīgās varas mājvietā ar tās zeltā mirdzošām augšstāvu telpām un drūmo cietumu pagrabstāvā. Vēl ar liftu uzbraucām simtsmetrīgā zvanu tornī, no kura augstumiem paveras plašs skats uz Venēcijas lagūnu.

Pievakarē sāka līt. Laika apstākļi Venēcijā, šķiet, ir vēl nepastāvīgāki, nekā pie mums, Baltijas jūras krastos. Laika prognoze var izmanīties dažu stundu laikā. Tomēr nākamās dienas rīts atausa saulains un dzidrs, un mēs atkal, iekļaujoties gājēju plūsmā, devāmies Sv. Marka laukuma virzienā. Uzkāpām slavenajā Realti tiltā, apskatījām iespaidīgo katedrāli Santa Marija della Salute, veikalos izraudzījāmies piemiņas lietiņas un dāvanas saviem mīļajiem un mūsu pēdējo vakaru Venēcijā noslēdzām pie vīna glāzes, mielojoties ar tradicionālo itāļu picu.  

Fotoalbums