Tenerife – atgriešanās paradīzē
Bībeles pētnieki daudz pūliņu pielikuši un laika patērējuši, meklējot iespējamo Ēdenes dārza atrašanās vietu kādreizējās Asīrijas tuksnešainajā teritorijā. Bet, kas to lai zina, varbūt mītiskais paradīzes dārzs reiz atradies uz šīs okeāna ūdeņu apskalotās salas ar maigu, siltu klimatu un mūžzaļajiem miežiem klātām kalnu nogāzēm… Kā nu nebūtu, bet atpūtnieku paradīze šī noteikti ir, jo īpaši tādām kā mēs, kas šeit ieradušās no ziemeļu zemes. ...Un sākot jau no Santakrusas tirgus letēm – mango, papaja, vīnogas, citrusi un vēl lērums citu krāšņu augļu, kurus vārdā nosaukt nemaz neprotu. Jāteic, ka šeit tirgū iegādātie mango augļi it nemaz nelīdzinās mūsu veikalos pirktajiem – izmēros tie ir divreiz lielāki, ļoti sulīgi un bezdievīgi gardi…
Otrās dienas rītā – šķiet tā bija ceturtdiena – ieradās Deniss, lai vestu mūs ekskursijā uz salas zaļāko un krāšņāko pusi, proti, tās ziemeļu daļu. Tenerifes klimatiskos apstākļus nosaka gandrīz 4 km augstā Teides vulkāna virsotnē, kas aiztur no ziemeļiem plūstošus mākoņus, un tādejādi sadalot izmēros nelielo salu divās klimatiskās zonās – mūžzaļie subtropu meži ziemeļos un sausais pustuksnesis dienvidos.
Deniss mūs aizveda uz salas attālākajām vietām, kur nav viesnīcu, pludmaļu un viļņlaužu, kuru ielokā okeāns šķiet rāms un “piejaucēts”. Šeit pret kraujajām pelēkajām krasta klintīm smagie viļņi triecas ar tādu spēku, it kā pūlētos sagraut, sadrupināt šķērsli, ko kāds nezināms titāns nometis viņu ceļā. Saka, ka var nebeidzami skatīties uz degošu uguni un plūstošu ūdeni… Nezinu, kā būtu ar uguni, bet okeāna bezgalīgā zilgme un varenība spēj apburt, un var ilgi jo ilgi lūkoties, kā tas dunēdams veļ savus saulē dzirkstošos viļņu vālus, kas, pret klintīm tiecoties, sašķīst neskaitāmās zaigojošās šļakatās.
Citu dienu devāmies autobusa ekskursijā uz Teides nacionālo parku. Tā viducī paceļas vulkāna augstā virsotne – tās krātera atvere gan tikusi nosprostota kāda sena izvirduma laikā, un turpmākie izvirdumi notikuši no mazākiem krāteriem, kas izveidojās varenā kalna nogāzēs.
Lūkojoties ainava, kas tur augšā paveras acu priekšā, – milzīgi lavas lauki kvadrātkilometru platībā, ko šķeļ asi robotu klinšu grēdas, – var iztēloties zemi, kad tā bija jauna, kad “zeme bija neiztaisīta un tukša”*.
Par laiskajām dienām, ko pavadījām pludmalē, sauļojoties un peldoties, nebūtu daudz ko stāstīt. Bet mūsu braucienu uz Puerto de la Kruzu un Loro parka apmeklējumu gan ir vērts pieminēt. Turp mēs devāmies ar satiksmes autobusu un atkal ziemeļu virzienā, lūkojoties, kā aiz loga mainās ainava, kā ar agavēm apaugušo pakalnu brūnumu nomaina banānaugu plantāciju un vīna dārzu zaļums.
Tenerifes Loro parks ir vienlaikus gan zoo, gan botāniskais dārzs. Te subtropu un tropisko augu bagātībā slēgtos un vaļējos voljēros izmitināti daudzi eksotiski dzīvnieki: gorillas, šimpanze, graciozās japāņu dzērves, garastainie lemuri… Šeit mākslīgā ledus valstībā cēli pastaigājas pingvīni, bet lielos akvārijos līgojas fantastisku formu un nokrāsu dziļūdens radības. Bet galvenie parka iemītnieki tomēr ir papagaiļi – lieli un mazi, visdažādāko krāsu un nokrāsu, rosīgi un pļāpīgi.
Parkā mēs pavadījām visu dienu, gan klīstot pa līkloču celiņiem, cenzdamās sameklēt visus plānā norādītos dzīvniekus, gan noskatoties priekšnesumus ar papagaiļu, roņu, delfīnu un vaļu piedalīšanos. Jāteic, ka šis platībā nelielais parks ar savu augu un dzīvnieku pārpilnību patiesi atgādina Ēdenes dārzu, kādu mēs to spētu iztēloties. Un cilvēki to rūpīgi kopj un sargā.
Ko lai vēl pastāstu...? Laikam šai reizei būs gana.
Lai jūs svētī un pasargā Tēvs un Dēls, un Svētais Gars! Āmen.
*1Moz 1:2
Fotoalbumi:
Tenerife – atgriešanās paradīzē >>
Tenerife – atgriešanās paradīzē (turpinājums) >>
