"Sabats ir iecelts cilvēka dēļ, bet ne cilvēks sabata dēļ." (Mt 2:27)

Latvijas tautsaimniecības, zinātnes un kultūras uzplaukums patiesi bija fenomens, ko radīja tauta. Latvijas Republika tika tautas izcīnīta un celta cilvēka dēļ. Latvijas valdībā bija cilvēki, kas vadīja šo fenomenālo darbu tautas labklājības dēļ. Te ir vietā iestarpināt tikai dažus citātus no Nacionālās enciklopēdijas: “Lauksaimniecības attīstību būtiski ietekmēja agrārā reforma. Tika izveidoti desmitiem tūkstošu jaunu zemnieku saimniecību, sadalīti 3,4 milj. ha zemes. Jauno saimniecību attīstība radīja nacionālo bagātību pieaugumu. (..) Agrārā reforma liecināja par perioda ekonomiskās politikas virzību uz sociālo taisnīgumu. (..) Rūpniecībā vadošās bija pārtikas rūpniecība, kokapstrāde un metālapstrāde. (..) Visnozīmīgākais sasniegums neatkarīgajā Latvijā starpkaru periodā ir paveiktais izglītībā, kultūrā un mākslā. Tika izveidotas augstskolas – LU, LMA un LK.”² Un tas pavisam noteikti bija iemesls tā laika paaudzei katru 18. novembri izjust un svinēt kā patiesus svētkus. Jā, gan jau arī tad bija savas nepilnības un trūkumi, bet desmit gados Latvija kļuva par ievērojamu spēlētāju Eiropas valstu vidū.

Andris Caune intervijā min kādu būtisku detaļu, desmit gados pēc Atmodas, Latvija var lepoties vienīgi ar tranzītu. Šodien mēs dzīvojam 30. gadus pēc Atmodas un tā vien šķiet, ka par tranzītu (kas arī pēdējos gados ir sarucis) tālāk neesam tikuši. Un velti mums stāsta par IKP pieaugumu, ja to nodrošina tranzīts, pārsvarā ārvalstu investoriem piederoši uzņēmumi, tostarp arī hektāriem lauksaimniecības zemju un meži, un jā, saujiņa vietējo zemnieku saimniecību (salīdzinot ar starpkaru periodu). Tad nu nākas atzīt, ka lielais “fenomens”, kas reiz tapa cilvēka, tautas dēļ, ir transformējies par savādu, parādiem apkrautu, politisku un militāru interešu veidojumu, kas uzgūlies uz mūsu, mūsu bērnu un mazbērnu pleciem. Ne bez ironijas varam sevi “mierināt” – liela daļa mūsu mežu un lauksaimniecības zemju kalpo Zviedrijas pensiju fondu atbalstam. Un jā, lielākā daļa ceļu aizvien ir Blaumaņa laika “baltie lielceļi”, kas gan nav tik “gludi” kā Alunāna dzejā. Lai gan arī vismazākajā miestā, ko var aizsniegt tikai pa dangainu, desmitgadēm neremontētu ceļu, dzīvojošais auto īpašnieks maksā ceļa nodokli. Vai tā ir tā Latvija, uz kuru bijām gatavi iet kaut basām kājām? Vai vispār vēl spējam noformulēt, kas ir Latvija un latvietis?

Piemēram, vietnē satori.lv, uzgāju veidu, kā ikviens var noskaidrot jautājumu: “Vai tu esi īstens latvietis?” Izrādās, ka latvietību definē kaut reizi veiktas darbības, piemēram, “esi sēņojis, slaucis govi, skatījies filmu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, tirgojis vai pircis “Oriflame” produktus, nolicis svecīti Daugavmalā, apmeklējis ekstrasensu vai zīlnieci...”³ Lasot testa jautājumus ar skumjām izrunāju frāzi, “Es esmu īstens latvietis”, jo uz brīdi ļāvos domai, ka manu piederību tautībai un Valstij apraksta banālas, ironiskas un smieklīgas darbības. Uz šo savādo sajūtu fona iedomājos, kā būtu, ja šādi mēģinātu atbildēt uz jautājumu: “Kas ir Latvija?” Bet, atmiņā atsaucot mūsu vectēvu un vecvectēvu nopelnus, neuzdrīkstējos.

Jēzus reiz pieskārās jūdu tautai tik svarīgam jēdzienam kā sabats. Sabats jeb Svētā diena bija pamatā Tempļa reliģiskajai tradīcijai, un tā savukārt bija pamatā tautas nacionālajai identitātei. Par šo tik nozīmīgo, Dieva doto likumu – “Svētī sabatu!” – Jēzus sacīja: “Sabats ir iecelts cilvēka dēļ”. Pat tik augsts un svēts, Dieva paša būtību atspoguļojošs likums ir iecelts cilvēka dēļ – lai kalpotu cilvēkam. Tas ir arī attiecināms uz Dieva valstību kopumā, kā Jēzus sacīja: “Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.” (Mt 20:28) Dieva valdīšana izpaužas kalpošanā! Raugoties uz Dieva radīto kārtību, nākas atzīt, ka Viņš ir radošs, inteliģents, nepagurstošs, labs, gādīgs, atbildīgs, pašaizliedzīgs un mīlošs. Citiem vārdiem, Visuvarenais Radītājs ir ielicis pamatu, uz kura cilvēks var celt augošu, radošu un dzīvotspējīgu sabiedrību – Valsti. Pāri visam gan paturēsim prātā – Valsts pārvaldes aparāts ir iecelts cilvēkam un ne otrādi. Kamēr stāvam uz šī pamata, ko iemieso Kristus, un apliecina priekšteču sasniegumi, mums aizvien ir cerība!

Kopīgās vērtības un mērķi ir tie, kas motivē, iedrošina un dod spēku. Mūsu valstsvīri un sievas 30 gadu laikā tā arī nav spējuši nosaukt, aprakstīt un radīt Latvijas tautas kopīgos mērķus. Bet tas, kas ir dots no Dieva nepazūd. Mums ir bagāta pieminēšanas cienīga vēsture un kultūras mantojums. Neļausim skaistiem vārdiem un reklāmām aizēnot to, kas ir patiess, dārgs un vērtīgs. Neļausim nevienam Latvijas vārdu pazemināt līdz individuālam sapņu tēlam. Tas ir jāprasa valdībā ievēlētajiem un pašiem jābūt gataviem būt neatlaidīgiem savas Valsts cēlājiem. Mēs to varam. Par to liecina mūsu pašaizliedzība pārbaudījumu stundās. Mums ir neatlaidīgi un gudri zemnieki, zinātnieki, dažādu jomu speciālisti, mediķi, mākslinieki, pasniedzēji un citu darba darītāji. Vēl tikai jānosprauž kopīgi mērķi mūsu dārgajai Latvijas zemei – katram ciemam, novadam un pilsētai. Šis sarežģītais laiks ir sniedzis vērtīgu pieredzi – izolācija un individuālisms ir krīzes stāvoklis. Pa īstam dzīvot un priecāties varam tikai, esot kopībā. Pieliksim pūles, lai šī kopība nebūtu tikai pagātne, bet cerības pilna nākotne. Varbūt tomēr 18. novembris nemaz nav tik pelēka svētku diena? Lai mums svētīti Latvijas proklamēšanas svētki! Dievs, svētī Latviju, mūs dārgo tēviju!