Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Lk 24:1-12

Augšāmcelšanās notikums pasludina šīs realitātes - Debesu valstības – ielaušanos grēka ievainotajā pasaulē. Varētu jautāt: “Vai mīlestība ir tā panaceja, kas izglābs cilvēci?” Ja ar vārdu mīlestība saprot jūtas un iemīlēšanās kaisli, tad pavisam noteikti nē. Bet, ja ar to saprotam Dievu pašu un viņa radošo spēku, tad tas vieš cerību. Lai saprastu mīlestības izšķirošo lomu cilvēces glābšanā, ir jāatceras dažas Bībeles patiesības. Grēkot nozīmē netrāpīt mērķī, proti, neapzināties dzīves jēgu un tās mērķi. Citiem vārdiem, netrāpot Dievā, cilvēks nonāk šīs pasaules gara (velna) varā un ir spiests dzīvot nāves bailēs. (Ebr 2:14,15) Kā jau to zinām no vēstures un aktuālajiem notikumiem Ukrainā, cilvēce dzīvo konfliktu, krīžu un karu ēnā. Vergam visur ir ienaidnieki, un tam vienmēr jācīnās par brīvību, kādu nogalinot. Ļaunākais šajā faktā ir cilvēka spēja pierast pie nāves un tās izraisītajām bailēm. Šādu nāves verga dvēseli pārliecināt uzticēties un atbrīvot no bailēm var vienīgi mīlestība – Dievs, kas atbrīvo no verdzības.

Redziet, augšāmcelšanās nav ierasts notikums citu starpā un tāds nemaz nevar un nedrīkst būt. Tukšais kaps un vārdi “Viņš nav šeit, viņš ir augšāmcēlies” liek ieraudzīt, sajust un pieķerties Dieva mīlestībai un līdzcietībai. Dieva laipnība satricina nāves un grēka važās turētos cilvēces pamatus. Matejs to piemin kā lielu zemestrīci. Enerģija top atbrīvota, bet tā nenodara ļaunu. Gluži pretēji, tā piesaka jaunu esības kārtību. Taisnība, līdzcietība, piedošana un mīlestība ir liecība Dieva klātbūtnei. Piekritīsiet, tie nav ierastie varas instrumenti. Ar tiem nevar nedz piespiest, nedz apspiest, vienīgi atbrīvot. Dieva sniegtajā brīvībā ir dzīvības jēga un vērtība.

Lieldienu dzīvības vēsts ir ielauzusies grēka, ļaunuma un kara plosītajā rietumu kultūrā. Mēs nedrīkstam uz to noraudzīties distancēti un ar vienaldzību. Nāves vara ir atgriezusies no elles tumsas, līdzi nesdama vergu važas. No tās nevar aizbēgt, aizverot acis, aizbāžot ausis un sakožot zobus. Apustuļi vienā balsī sauc: “(..) tam stājieties pretī (..) pakļaujieties Dievam un stājieties pretī velnam, un tas bēgs no jums.” (Ef 6; Jēk 4; 1Pēt 5) Šī nav cīņa par teritoriju un resursiem, bet par mūsu brīvību sadraudzībai un kopībai ar Dievu un cilvēkiem, kas apzīmogota ar Jēzus neapturamo dzīvību. Baznīctēvs Irenejs no Lionas to apraksta šādi: “Dievs uzskata par savu godu to, ka cilvēks dzīvo.” Jēzus augšāmcelšanās ir visspēcīgākā cerības zīme nāves, bezjēdzības un bezcerības apzīmogotajā pasaulē.

Mums ir jāapbruņojas ar pacietību un pašaizliedzību, jo no brīža, kad zobeni un šķēpi pārtop par dārznieka nažiem un arkla lemešiem, līdz ražas svētkiem ir jāpaiet zināmam laikam. (Mih 4:3) Lieldienu rīta svētku un gaviļu noskaņa ir apslēpta ticības auglī – mīlestībā. Mīlestībā, kas atdod dzīvību par saviem draugiem. Lieldienas ir neatceļams un nepārprotams Dieva paustais “JĀ” cilvēkam. Nevienam nav jāpaliek ārpus Dieva dzīvības! “Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo viņam visi ir dzīvi.” (Lk 20:38) Sekosim dzīvības Kungam, jo ir atnākusi Augšāmcelšanās diena. Dzīvība un neiznīcība ir gaismā celtas. Kristus ir augšāmcēlies!