Ar to mīļo Jēzus vārdu* Lk 2:21

Jēzus jeb Ješua¹ tulkojumā no aramiešu valodas nozīmē – Dievs glābj vai Dievs glābējs. Eņģelis, piesakot bērna dzimšanu Marijai, sacīja: “Visuaugstā spēks tevi pārklās, tādēļ arī, kas dzims, būs svēts un tiks saukts – Dieva Dēls.”² Ar Jēzus piedzimšanu, Dievs sevi atklāj vēl nebijušā veidā – apslēptais kļuva redzams. Dieva svētais vārds, ko jūdu tauta neuzdrīkstējās izrunāt biežāk nekā reizi gadā, un tikai ar augstā priestera muti, kļuva pieejams un izrunājams ikvienam un bez ierobežojuma. Visuaugstais Dievs, Glābējs, gulēja pie mātes krūts – Marijai un Jāzepam, ganiem uz lauka, austrumu gudrajiem un vēlāk daudziem Jūdejā, Galilejā, Samarijā Viņš kļuva – mīļais Jēzus.  Visuvarenais, apslēptais un svētais Dievs visupirms ir gribējis kļūt par mīļo Jēzu – mīļo Glābēju. Tieši tik personiski, saprotami un līdz sirds dziļumiem aizkustinoši.

Dievs Glābējs, kļūdams cilvēks, ir paveicis mums neiespējamo, proti, – ienesis savu godības pilnību grēka ievainotajā cilvēka dabā un tā padarījis cilvēku par sava svētuma dalībnieku un mūžīgās dzīvības mantinieku. Mārtiņš Luters vienā no saviem agrīnajiem darbiem norādīja uz šo Dieva darba praktisko aspektu, sakot: “(..) tāpat kā Dievs Kristū no brīvas gribas ir nācis mums palīgā, tā arī mums pienākas labprātīgi ar saviem darbiem palīdzēt saviem tuvākajiem, it kā mēs būtu Kristus viens otram...”³ Te nu mēs nonākam pie loģiska secinājuma – ticībā mēs sastopam Jēzu, lai mīlestībā dzīvotu ar saviem tuvākajiem. Savā ziņā mūsu aicinājums ir kļūt par glābējiem viens otram.

Pandēmija ir aktualizējusi globālu problēmu. Notiekošais pasaulē nav primāri medicīniska, bet humāna, sabiedriska krīze. Mēs dzīvojam pašu radītā, izteikti fragmentētā sabiedrībā, katrs stāvēdami par savu taisnību un cīnīdamies ar ikvienu, kas nepiekrīt tai. Mobings, pazemošana un draudēšana ir kļuvuši par varas instrumentiem, kas ļauj to lietotājiem sajusties nozīmīgiem un lieliem prasmīgajā “es – viņi”, “savējie – svešie” ļaunajā spēlē. Taču tie ir grēkā kritušās pasaules valdnieka rīki, kas ikvienu to lietotāju ievelk iluzorā brīvībā, vienlaikus padarot piederīgu kādai no savām “vergu frakcijām”. Šī ir visbriesmīgākā pandēmija, ko nevar apturēt nedz izslimojot, nedz iepotējot novājinātu ļaunuma vīrusu.

No šī posta mūs var izglābt vienīgi Jēzus, kas spēja nojaukt aizspriedumu, baiļu, mantkārības un augstprātības radītās robežas starp slimajiem un veselajiem, jūdiem, samariešiem un Romas impērijas dažādo tautību iedzīvotājiem, vīriešiem un sievietēm, bagātajiem un nabagiem, vergiem un brīvajiem⁴. To Viņš panāca ne ar spēku un varu, bet piedošanu, līdzcietību un mīlestību. Būt Dieva valstības dalībniekam nozīmē atspoguļot Kristus mīlestību attiecībās ar līdzcilvēkiem. Kā apustulis Pāvils šodienas lasījumā saka: “Viņš sevi ir par mums nodevis, lai mūs izpirktu no visas ļaundarības un šķīstītu sev par izredzētu tautu, dedzīgu uz krietniem darbiem.” Šodienas evaņģēlijs mūs iedrošina un mudina sekot Jēzum, lai Viņa žēlastības piepildīti, varam būt par svētību viens otram, neskatoties uz izaicinājumiem. Kā cituviet apustulis Pāvils saka: “(..) es esmu pārliecināts, ka nedz nāve, nedz dzīve, nedz eņģeļi, nedz varas, nedz tagadne, nedz nākotne, nedz spēki, nedz augstumi, nedz dziļumi, nedz kāda cita radīta lieta mūs nespēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā.”⁵

Tad nu jaunajā mūsu Kunga žēlastības gadā paturēsim prātā senos korāļa vārdus – Ar to mīļo Jēzus vārdu jauno gadu iesākam. Āmen.