Mūžības svētdiena. Mt 25:1-13

Un vai tas tiešām nav stāsts par šodienas sabiedrību? Vismaz teorētiski visiem ir vienādas tiesības un iespējas, visi tiecas pēc labas izglītības, karjeras un ģimenes, sapņo par laimīgām vecumdienām un beigās aizmigt mūža miegā. Kāds varētu sacīt, ka tas ir pārāk vispārināts apraksts, jo līdzība taču ir domāta kristiešiem. Nu labi, tad attiecināsim to uz mums, - mēs visi esam kristīti un vairums - iesvētīti, zinām 10 baušļus un pārzinām morāles normas, visi ticam Jēzum un gaidām uz Kristus nākšanu godībā un uz mūžīgo dzīvību. Taču ticības redzamā daļa ir vairāk nekā pareizas darbības, pildīti rituāli un morāle, kas prasa pareizu uzvedību no citiem. Ticības praktikums ir ierakstīts Jēzus morāles imperatīvā – “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. – Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis. Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. – Šie divi baušļi ir pamatā visai bauslībai un praviešu mācībai.”

Mūžības svētdiena liek raudzīties ar lielu atbildību uz mums dāvāto dzīves laiku un uz dienu, kad būsim aizmiguši. Tāpēc paturēsim prātā, ka neatkarīgi no tā, cik pareiza ir mūsu uzvedība vai skaidra mūsu ticība, paradīzes durvis var palikt aizvērtas, ja mums būs tikai pareizības lukturi bez cilvēcības eļļas. Kas gan ir tas lielais dārgums, ko Glābējs ir dāvājis visiem, kas Viņam uzticībā seko? Vai tā nav nesavtīga, līdzcietīga mīlestība, ko dāvājis Tas, kurš “tā pasauli mīlēja, ka atdeva Savu vienpiedzimušo Dēlu...” (Jņ 3:16) un Tas, kurš atdeva Savu dzīvību par ļaundariem, par mums, “kad mēs vēl bijām grēcinieki?” (Rom 5:8) Lai mēs kļūtu par dzīvību nesošiem cilvēkiem, Dieva mīlestības dāvanai ir jāplūst no mums uz citiem.

Jēzus saka: “Esiet nomodā, jo jūs nezināt nedz to dienu, nedz stundu, kad Cilvēka Dēls nāks.” Brāļi un māsas, ar bijību pieņemsim Jēzus pamācības. Runāšana par Dieva mīlestību nav nekā vērta bez patiesas tuvākmīlestības, neņemot vērā Viņa mācības. Tāpēc apustulis Jānis mums saka: “Ja kāds saka: es mīlu Dievu! – bet nīst savu brāli, tas ir melis, jo tas, kas nemīl savu brāli, ko viņš redz, nevar mīlēt Dievu, ko viņš neredz. Un mums ir šis bauslis, lai tas, kas mīl Dievu, mīl arī savu brāli. Ikviens, kas tic, ka Jēzus ir Kristus, ir dzimis no Dieva, un ikviens, kas mīl Dievu, kas viņu ir dzemdinājis, mīl arī to, kas ir no Dieva dzimis. Mēs zinām, ka mīlam Dieva bērnus, kad mīlam Dievu un pildām viņa baušļus. Jo tā ir mīlestība uz Dievu, ka turam viņa baušļus, un viņa baušļi nav grūti.” (1Jņ 4:20-5:3)

Ar pazemību un bijību tuvosimies mūsu Kunga galdam, lai saņemtu dārgāko dāvanu – iemiesoto Dieva mīlestību. Ar to piepildīti un stiprināti ticībā uz mūžīgo dzīvību, iesim pretī jaunajam Baznīcas gadam!

Āmen.