Uzticies un tu dzīvosi. Mt. 21:28-32

To, kādu postu spēj izraisīt nepatiesība ikdienišķajā lietu ritumā, mums liecina katra jauna diena. Cilvēki, kas krituši viltus ziņu varā, pārsvarā ir to smagi slimo vidū, kas ārstiem spiesti atzīt, ka nav ticējuši informācijai par vīrusa izraisītās saslimšanas nopietnību, nedz arī par vakcinācijas nozīmīgumu. Kādiem uzticēšanās viltus ziņām nesusi smagu slimošanu un cīņu par dzīvību, bet kādi šo cīņu ir jau zaudējuši. Ar šo es vēlos tikai norādīt, cik izšķiroša ir šī mazā partikula “ne”, ja to pievieno vārdam patiesība, – nepatiesība robežojas ar nāvi.

Šo patiesības nozīmīgumu, mēs atrodam šodienas evaņģēlijā, kurā Jēzus stāsta līdzību par diviem dēliem, kur viens uz aicinājumu doties strādāt atbild noraidoši, bet tad apzinās savas rīcības nekrietnību, nožēlo to un paklausa tēvam. Tikmēr otrs sola iet strādāt, bet tad pārdomā un izvēlas ignorēt tēva lūgumu. Te izšķiroša ir nožēla. Patiesība liek raudzīties nopietni uz katru izvēli un, ieraugot netaisnību un necieņu, liek nožēlot un pieņemt pareizo lēmumu – paklausīt tēvam.

Šai līdzībai Jēzus tūlīt pievieno nākamo, kurā stāsta par strādniekiem, kam saimnieks iznomājis vīnogulāju kalnu. Kad pienāk ražas laiks, nomnieki nolemj nemaksāt nolīgto maksu. Atsūtītos kalpus piekauj un pazemo, bet saimnieka dēlu nogalina. Nepatiesība un netaisnība ir pārņēmusi šo strādnieku prātus, līdz netaisnības augļi pārtop rīcībā, kas sēj pazemojumu, sāpes un nāvi līdzcilvēkos, un beigās piemeklē arī pašus netaisnības sējējus.

Tad nu ņemsim vērā, ka mēs visi dzīvojam un rosāmies laikā un dzīvībā, ko mums ir dāvājis Dievs. Mēs visi esam atbildīgi par savu dzīvi un to, kādus augļus tā nes. Raugoties uz notiekošo mūsu dzīvē, dažkārt nākas atzīt un piekrist pravieša Jesajas vārdiem: “(..) mēs visi esam nešķīsti, visa mūsu taisnība kā sārņainas drānas, mēs visi novīstam kā lapas, mūsu vainas mūs aizrauj kā vējš.” (Jes 64:5) Jo, iepazīstot Dieva žēlastību, katram no mums paveras tikai divas iespējas – vai nu nožēlot un atgriezties, vai arī palikt pie sava un tapt netaisnības vēja aizrautam.

Šodienas evaņģēlijā mūsu Kungs liek raudzīties uz patiesības un taisnības augļiem, ko mums sniedz Viņa vārdu mācība, līdzcietība, krusta upuris un augšāmcelšanās. Kā jau citēju iepriekš, “mūsu dzīve līdz ar Kristu apslēpta Dievā”, proti, patiesība mūs dara par Dieva cilvēkiem, kuru dzīves augļi atspoguļo Kristus klātbūtni sirsnīgā mīlestībā, savstarpējā cieņā, līdzcietībā, patiesībā un ticībā. Tie ir augļi, ko pie mums meklē Dievs, mūsu Tēvs, jo Viņš mums ir dāvājis savu Dēlu, kas ir mūsu ticības, uzticības aizsācējs un piepildītājs. Kur ir Kristus, tur ir patiesās dzīvības augļi, tur netaisnība top atmaskota un atspīd dzīvības gaišums. Tam mums ir dāvāta baznīcas un draudzes kopība, kur Dieva vārds top sludināts, Kristus dzīvība pasniegta, svētība pār mums izlieta, lai mēs spētu dalīties ar ticības augļiem viens ar otru un ar tiem, kas izsalkuši pēc patiesas dzīvības šeit un reiz mūžībā. Tad nu pieņemsim ar pateicību un bijību katru mācību un pamācību, ko Dievs mums sniedz caur savu baznīcu un lūgsim, lai nepatiesība mūs neuzvar. Un būsim uzmanīgi, jo Dieva laipnība, kas meklē izglābt pazudušo un dāvāt dzīvību zūdošajam, spēj darboties ar ārstu rokām un runāt ar ārstu mutēm. Jo no ticības, uzticības un paļāvības taisnais dzīvo!

Āmen.