Lieldienas ir vieni no skaistākajiem svētkiem. Gan latviskajā gan kristīgajā tradīcijās tiek svinēta dzīvības uzvara pār nīcīgo – daba mostas pēc ziemas miega, kapakmens nespēj apturēt Kristus augšāmcelšanos. Kas tajā varētu būt biedējošs?

Ja augšāmcelšanās ir tikai laimīgas beigas stāstam – kaut kas, ko mēs nosvinam un, atstājuši aiz muguras, atgriežamies ierastā dzīves ritmā, – tad tā nav nekas tāds, no kā būtu jābaidās. Bet tad arī Lieldienas nav nekas īpaši nozīmīgs. Ir daudz citu iemeslu svinībām. Bet, ja augšāmcelšanās ir patiess notikums, tad tā ir ne tikai priecīgs notikums, bet kaut kas satriecošs. Augšāmcelšanās izjauc mūsu ierasto izpratni par dzīvi, ciešanām un par mums pašiem.

Žēlastība jums un miers no Dieva mūsu Tēva un Kunga Jēzus Kristus!

Mīļie brāļi un māsas Kristū. Trīsvienības svētdiena atšķiras no visiem pārējiem lielajiem svētkiem Baznīcas gadā. Ziemassvētkos mēs svinam Kristus dzimšanu. Lieldienās mēs priecājamies par Viņa augšāmcelšanos. Vasarsvētkos mēs svinam Svētā Gara nonākšanu pār Baznīcu. Bet šodien mēs esam aicināti apstāties un pieskarties vislielākajam noslēpumam – Dievam – Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam.

Bet ko mēs zinām un kā varam aprakstīt Trīsvienīgo Dievu? Apustulis Pāvils, apcerot Dieva pestīšanas darbu, to nenoslēdz ar precīzu definīciju. To, ko Dieva Gars ir viņam atklājis, apustulis izsaka slavinājumā: "Kāds Dieva bagātības un gudrības, un atziņas dziļums! Cik neizprotamas ir viņa tiesas un neizdibināmi ir viņa ceļi!"

Satiekot kādu draugu vai paziņu, mēs bieži uzdodam ierastu jautājumu: “Kas jauns tavā dzīvē?” Un mūs patiesi interesē jaunumi draugu dzīvē. Taču, uzzinot jaunumus par panākumiem drauga dzīvē, dažkārt gadās pieķert sevi domājot: “Kāpēc man tā nav?” Mūsos mīt apslēpta salīdzināšanas kāre, kas aizvien liek dzīties pēc kaut kā labāka, aizraujošāka, dzīvi piepildošāka. Nevarētu teikt, ka vēlme pēc kaut kā jauna, ir slikta pati par sevi. Bez tās mēs būtu pasīvi un garlaicīgi radījumi. Taču nedienas sākas tad, kad šis domāšanas veids kļūst par mērauklu tam, kā mēs vērtējam attiecības, draudzību, sabiedrību, baznīcu un visbeidzot arī Dievu. Salīdzināšanas princips liek nemitīgi dzīties pēc kaut kā jauna un, kad esam to ieguvuši, tas drīz vien zaudē savu vērtību. Citiem vārdiem, aizraujošs ir process, nevis pats mērķis. Vai nav zīmīgi, ka patērētāju sabiedrības pamatā ir jautājums: “Kas jauns ir piedāvājumā?” Taču šis jautājums ir daudz, daudz senāks nekā mūsdienu sabiedrība.

Palmu jeb Pūpolu svētdiena sākas uz gaišas, cerīgas nots. Ļaudis pūlī sauc: "Ozianna Dāvida Dēlam!" Šajā notikumā ir jūtamas gaidas, cerība, pat triumfs. Taču Baznīca ar gudru ziņu neļauj mums palikt pie Jeruzalemes vārtiem. Mēs tiekam vesti prom no palmu zariem un gavilēm uz Getzemenes dārzu.

Jēzus, kuru vēl nesen sagaidīja ar gavilēm, tagad stāv viens starp guļošajiem mācekļiem. Uzsākot Kluso nedēļu, mums tiek atgādināta svarīga patiesība – mūsu ticība, apņēmība un drosme ir trauslas.

Brāļi un māsas Kristū. Kurš gan no mums nav pieredzējis brīžus, kad gaidīšana kļūst par vienu no grūtākajiem pārbaudījumiem? Ir gaidīšana, kas ir darbīga un cerību pilna par gaidāmo, un tas dod spēku. Taču ir arī gaidīšana, kad laiks it kā sabiezē, rit lēni, līdz apstājas pavisam. Tas atklāj, ka laiks nav tikai sekundēs un minūtēs izmērāms lielums. Tas ir piepildīts ar iespējām, pārmaiņām, notikumiem un pieredzēm, kas iegūst dažādu svaru un nozīmi.

Šeit mums var palīdzēt sengrieķu izpratne par laiku. Viņi runāja par hronosu – laiku, kas rit uz priekšu un ko var izmērīt, un par kairosu – laiku, ko piepilda pats Dievs, – nolikto brīdi, kurā notiek kaut kas patiesi svarīgs. Un dažkārt šie divi laiki nesakrīt. Mēs dzīvojam laikā, kas nepārtraukti virzās uz priekšu, tikmēr mūsu sirds gaida brīdi, kad viss iegūs jēgu, vai notiks kaut kas izšķirošs.

Šodien Jēzus mums saka: “ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm.” Jēzus to nesaka mierpilnai, ideālai pasaulei, bet tādai, kurā mājo vilki. Un mēs zinām, ko tas nozīmē.

Mēs dzīvojam laikā, kad vēstis par karadarbību ir daļa no ikdienas. Nebūs aplami sacīt, ka dzīvojam plēsoņu laikmetā. Tiek satricinātas valstis, tiek salauztas dzīves, un bailes nemanot iemājo sirdīs. Pat tur, kur nav tiešas karadarbības, valda nenoteiktība – ekonomiska spriedze, morāls apjukums, uzticības zudums. Daudzi jūtas tā, it kā staigājot pa plānu ledu. Un tieši šādai pasaulei Kristus saka: “ES ESMU labais gans.”

Viens no mūsdienu populāriem lozungiem ir: “Esi sevis labākā versija.” Tas izklausās iedvesmojoši. Grāmatnīcās ir atrodamas grāmatas, kas sola labāku dzīvi. Dažādi kursi piedāvā programmas, kā mainīt ieradumus, uzlabot attiecības. Lai kur mēs skatītos, aizvien ir kāds, kas māca, kā kļūt veiksmīgākam, disciplinētākam, pārliecinātākam un apmierinātākam. No pirmā acu uzmetiena tas šķiet diezgan saprātīgi. Galu galā, kurš gan var apstrīdēt vēlmi kļūt labākam?

Problēma ir tā, ka šāds domāšanas veids pakāpeniski pārliecina, ka dzīves svarīgākos jautājumus var atrisināt ar sevis pilnveidošanu. Ja mēs pietiekami smagi strādājam... pietiekami mācāmies... disciplinējam sevi, mēs beidzot varam kļūt par tiem cilvēkiem, kādiem mums bija lemts būt. Arī kristieši mēdz domāt līdzīgi: “Man vajag vairāk pacietības… stiprāk ticēt… vairāk mīlēt līdzcilvēkus… vairāk...” Visās šajās vēlmēs ir zināma patiesība. Bet pastāv arī apslēptas briesmas. Šodienas evaņģēlijā Jēzus pilnībā apgāž šo domāšanas veidu. Izmantodams līdzību par koku, Viņš saka: “Katrs labs koks nes labus augļus, bet nelāgs koks nes sliktus augļus.”

Brāļi un māsas Kristū. Gada noslēgums vienmēr ir īpašs brīdis. Tā nav tikai diena, kad aizveram pēdējo numurēto kalendāra lapu, bet mirklis, kad ikviens cilvēks uz brīdi apstājas. Mēs atskatāmies uz gadu, kas pagājis, – ar pateicību, iespējams, ar nogurumu, varbūt arī ar zaudējuma sāpēm. Un vienlaikus raugāmies nākotnē, kas vēl nav iesākusies. Tas dažkārt pasauli ap mums iekrāso tumšākās nokrāsās, domājot par to, kas mūs sagaida.

Notikumi pasaulē mainās aizvien straujāk, drošība kļūst trauslāka, un mēs arvien biežāk apzināmies, cik maz spējam to ietekmēt. Tāpēc Vecgada vakara lielais jautājums ir nevis – vai pasaule kļūs drošāka un labāka? Bet – vai atradīsim drošo un nesatricināmo pamatu?

Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no mūsu Kunga Jēzus Kristus.

Ir īpašs izsīkuma veids, ko pazīst teju katrs cilvēks. Tas nav fizisks nogurums pēc garas darba dienas. Tas ir nogurums, ko izraisa atskārsme, ka visi pūliņi izrādījušies veltīgi.

Tieši šādā noguruma brīdī mēs šodienas lasījumā satiekam Sīmani Pēteri. Viņš nav amatieris nedz laiskas dzīves mīļotājs. Gluži pretēji – prasmīgs profesionālis, kurš pazīst ezeru, izprot zivju paradumus un pazīst savu laivu un tīklus. Viņš ir strādājis visu nakti. Viņš visu ir darījis atbilstoši savai pieredzei. Un tomēr viņš nav ne nieka noķēris.

Mīļie brāļi un māsas Kristū. Retais no mums kaut reizi nebūs sastapies ar Kānas momentu. Kad, virspusēji raugoties, viss ir rosības un dzīvības pilns, bet sirdī jūtams savāds tukšums.

Kādiem to izraisa darba, pienākumu un atbildības nasta. Citiem tā ir vientulība, atrodoties daudzu cilvēku vidū. Vecāki uztraucas par bērniem. Seniori kavējas atmiņās par zaudējumiem un pārmaiņām, kas klauvē pie dzīves durvīm. Jaunieši meklē jēgu strauji mainīgajā un nemierīgajā pasaulē. No pirmā acu uzmetiena var šķist, ka “dzīves galds” ir notikumu un rosības pārpilns. Bet tad kādā brīdī nākas atzīt, ka kaut kas svarīgs ir beidzies – izsīcis spēka, pārliecības un cerības avots.