Mēs piederam debesīm

Un, lūk, šodien mēs dzirdam Jēzus vārdus: “Lai jūsu gurni ir apjozti un jūsu lāpas degošas!” Tas nav aicinājums dzīvot nemitīgā satraukumā vai bailēs. Kristīgā modrība nav panika. Tā ir dzīvošana Dieva klātbūtnē – ar atvērtām acīm un atvērtu sirdi, ar patiesības gaismu, kas nav pašu izdomāta, bet saņemta no Viņa.

Tad Jēzus saka kaut ko, kas skar mūs vēl dziļāk: “To dienu vai stundu nezina neviens.” (Mk13:32) Ar šiem vārdiem Jēzus atklāj mums visiem piemītošu “kaiti”. Mēs gribam zināt īsto laiku – laimīgo stundu, pēdējo piedāvājumu. Mēs tiecamies pēc drošības, kas balstās aprēķinā un paredzamībā. Taču laiks nav mūsu varā. Mēs nezinām, ko rītdiena nesīs.

Pravietis Jesaja saka: “Celiet uz debesīm savas acis un lūkojieties lejup uz zemi – debesis gaisīs kā dūmi, un zeme tiks novalkāta kā drāna.” Tas, ko tik ļoti gribam iegūt un paturēt, izrādās trausls un pārejošs. Laiks paiet, pārtopot pagātnes atmiņās. Pasaule mainās mūsu neprāta dēļ, kļūstot aizvien līdzīgāka novalkātām drānām. Un cilvēku pūliņi un iespējas izrādās ierobežotas šo procesu priekšā.

Taču uz šī dramatiskā fona Evaņģēlijs piesaka savu spēku. Jēzus saka: “Laimīgi tie kalpi, kurus Kungs pārnācis atradīs nomodā (..) viņš apjozīs priekšautu un nosēdinās tos un apstaigādams visus apkalpos.” Tas ir Evaņģēlija kodols. Mēs ar savu modrību nenodrošinām Dieva klātbūtni. Dievs pats nāk pie saviem ļaudīm. Viņš atnāk laikā un vietā, kur vien pats vēlas, un kalpo tiem, kas paši nespēj sevi izglābt.

Un tāpēc Dievs ieliek pravieša Jesajas mutē vārdus: “Mana glābšana būs mūžīga un mana taisnība nezudīs!” Ne uz īsu laiku, ne līdz nākamajam satricinājumam, bet mūžīgi. Gadumijā mums netiek doti paskaidrojumi, bet apsolījums. Un šis apsolījums nepaliek tikai vārdos. Tas nāk pie mums redzamā un taustāmā veidā.

Kristus nāk pie savas draudzes maizes un biķera zīmēs, pasludinādams piedošanu un sniegdams dzīvību. Šī klātbūtne Vakarēdienā mums tiek dota ne tāpēc, ka mēs būtu sasnieguši pilnīgu ticību. Nedz arī tāpēc, ka mēs esam bijuši pietiekami modri. Bet tāpēc, lai mēs spētu augt ticībā un atziņā. Kopība Kristū ir apliecinājums Dieva uzticamībai, kas ir mūžīga.

Tāpēc, kad redzam kā laiks aizplūst kā ūdens, un cilvēku radītās drošības balsti izrādās tik trausli, mēs aizvien sastopamies ar Vārdu – Kristu! Šī paša Vārda apgaismots, apustulis sacīja, ka Dievs aizvien paliek “tas pats vakar, šodien un mūžīgi!” (Ebr13:8) Viņa glābjošā klātbūtne nav atceļama – Kristus ir savas draudzes vidū! Tāpēc mēs varam ieiet jaunajā gadā, nevis paļaujoties uz cilvēcisku apņemšanos atjaunot zemes “vaigu”, bet turoties pie Kristus. Nedz ar paļāvību uz pasaules vareno pareizajiem lēmumiem, bet uz Dievu, kas paliek, arī tad, ja viss zūd. Kā saka apustulis Pāvils: “Mēs piederam debesīm, no kurienes mēs gaidām glābēju Kungu Jēzu Kristu.” (Fil3:20) Turklāt šī piederība sniedz pareizo motivāciju ikvienam labam nodomam un pārdomātam lēmumam, jo ar Dievu pavisam noteikti mēs varam paveikt daudz vairāk un labāk. Tas ir mums dotais apsolījums un tā ir mūsu drošā paļāvība! “Jo no Viņa un caur Viņu, un uz Viņu ir viss; Viņam ir gods mūžīgi!” (Rom11:36) Āmen.

Svētītu un mums visiem, mūsu Kunga 2026. gadu!