Kristus aizvien ir nomodā par mums. Mt 26:36–75

Getzemenes dārzā Jēzus mācekļiem sacīja: "Mana dvēsele ir satriekta līdz nāvei. Palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā!" Bet viņi aizmieg. Tas nav tikai fizisks nogurums. Tas ir sirds smagums ciešanu noslēpuma priekšā. Viņi nespēj palikt nomodā kopā ar Kristu Viņa likteņstundā.

Vai tas nav mums katram pazīstams stāvoklis? Mēs zinām, ka ir jālūdz Dievs, bet mūsu uzmanība pievēršas kam citam. Mēs vēlamies būt Dievam uzticīgi, bet aizbēgam, kad tas prasa no mums upuri. Mēs apliecinām Kristu dievkalpojumā, bet klusējam ikdienas gaitās, kad tas būtu jādara. Mācekļu rīcība mums nav sveša. Viņi ir kā spogulis, kurā ieraugām sevi.

Un Pēteris ir šīs drāmas centrā. Vēl tajā pašā dienā viņš sacīja Jēzum: "Pat ja man būtu jāmirst līdz ar tevi, es tevi nekad nenoliegšu." Bet tiesas pagalmā, sildoties pie ugunskura, viņa solījums izgaisa kā dūmi: "Es to cilvēku nepazīstu!" Ak, cik ātri mūsu spēks pārtop par vājumu un pārliecība par bailēm. Tas nav tikai rakstura vājums vai morāles seklums. Te atklājas kas svarīgāks – ticība, kas paļaujas uz sevi, nespēj pastāvēt pārbaudījumu priekšā. Evaņģēlijs mums neglaimo. Tas saka patiesību. Paliekot savā pašpietiekamībā, mēs topat atrauti no Kristus. Mēs aizmiegam, izklīstam un aizliedzam.

Un tomēr tās nav stāsta beigas. Mācekļiem kļūstot nespēcīgākiem, Kristus kļūst arvien apņēmīgāks. Viņi guļ – Viņš lūdzas. Viņi bēg – Jēzus paliek. Pēteris Viņu noliedz – Kristus apliecina pasaules priekšā patiesību. Uz augstā priestera jautājumu "Vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls?" Jēzus atbild tieši un autoritatīvi: "Tu pats to saki. Bet Es jums saku: "Kopš šā brīža jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuvarenā labās rokas un nākam uz debess padebešiem." Pat sasiets un visu atstāts, Viņš paliek tas, kas Viņš ir – Visuaugstā Dēls.

Getzemenes dārzā Jēzus lūdza: "Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, lai šis biķeris iet Man garām; tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi." Šis "biķeris" ir grēka, tiesas un nāves smagā nasta. Bet Viņš nenovēršas no tā. Tur, kur Ādams cieta neveiksmi Ēdenes dārzā, Kristus paliek paklausīgs līdz galam. Kristus uzņemas krustu to dēļ, kas Viņu nodos un atstās. Te atklājas viena no evaņģēlija lielajām patiesībām – pestīšana nav atkarīga no mūsu ticības spēka, bet no Kristus nelokāmās uzticības.

Evaņģēlija lasījuma noslēgumā mēs vēlreiz redzam apustuli Pēteri. Pēc gaiļa dziedāšanas Pēteris, atcerēdamies Jēzu vārdus, "izgājis ārā, rūgti raudāja." Šīs asaras ir pirmais auglis tam, ko Kristus paveic vēl pirms krusta nāves. Tāpēc, ka Kristus ir palicis uzticīgs, Pēteris nav atstāts savā noliegumā. Tādēļ, ka Kristus ir izdzēris upura kausu, Pētera grēkam nepieder pēdējais vārds. Un te top redzams Jēzus upura glābjošais spēks.

Šodienas Evaņģēlijs mums atklāj Kristus Baznīcas būtību. Tā nav stipro kopiena. Tā ir vieta, kur ticība mēdz pagurt, drosme pagaist, sirds iekrist bailēs. Un tomēr Kristus aizvien paliek klātesošs draudzes vidū. Tāpēc mēs aizvien topam mācīti nepaļauties uz savu spēku, nebalstīt cerību uz savu apņemšanos un nevērtēt sevi pēc saviem nopelniem. Mums ir jāraugās vienīgi uz Kristu.

Pūpolu svētdiena atklāj mūsu acīm apslēpto Dieva valstību. Mēs redzam Ķēniņu, kurš visu atstāts, nodots un noliegts, nostājas pret grēku un nāvi, lai Viņa ļaudis taptu atbrīvoti no nāves bailēm. Arī tad, kad mēs savā ticības vājumā aizmiegam, Viņš paliek nomodā par mums. Kad paklūpam un krītam Viņu aizliegdami, Viņš ir gatavs mirt mūsu dēļ. Viņš nekad neatstāj savus ļaudis.

Arī šodien Viņš nāk pie mums Evaņģēlijā un svētajā Vakarēdienā, sniegdams sevi maizes un vīna zīmēs. Savā žēlastībā piedodams mums grēkus, vairodams ticību un dāvājot mūžīgo dzīvību. Tāpēc līdz ar apustuli Pāvilu varam sacīt: "Mūsu dzīvība līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā." (Kol 3:3) Āmen.