Frāzi “patiesība ir tur ārā” sabiedrības leksikonā “ievazāja” TV seriāls, “X faili” (The X- Files). Tūkstošgades mijā tas arī Latvijā kļuva par vienu no skatītākajiem zinātniskās fantastikas seriāliem. Taču pati spārnotā frāze “patiesība ir tur ārā” turpināja savu dzīvi arī pēc seriāla daudzo sezonu noslēguma. To savulaik ironizējot mēdza piesaukt, runājot par kādu konkrētu politiķi.

Taču stāsts nav nedz par politiķi, nedz arī par iepriekš pieminēto seriālu. Ar šo frāzi var apzīmēt mūsu laikmetu raksturojošo domāšanas veidu – patiesība nav Dievam piemītošs ekskluzīvs, tā ir atrodama jebkur, kur vien varam iesniegties ar savu prātu. Tāpēc daudziem ir vieglāk ticēt patiesībai “tur ārā”, nekā Dieva atklātajai patiesībai Svētajos rakstos. Ir vieglāk ticēt, ka cilvēku ir radījuši citplanētieši vai arī, ka dzīvība uz zemes ir pavisam nejauši iesākusies dēļ komētu atnestajiem putekļiem un ūdens. Tieši tikpat ticama daudziem šķiet doma, ka apēdot vienu tableti dienā, cilvēks var iegūt normālu svaru un fizisko stāvokli. Nemaz nerunājot par visa tradicionālā atmešanu un centieniem radīt bezdzimuma sabiedrību. Aiz visa tā stāv pārliecība, ka ticams un nozīmīgs ir tikai tas, ko izprot un rada cilvēka prāts. Citiem vārdiem, prāts ir postmodernisma dievs.

Šodienas evaņģēlijā uzmanību piesaista mācekļu nespēja saprast Jēzus sacīto. Saturiski Jēzus vārdos taču nav nekā sarežģīta – viņiem jāiet uz Jeruzalemi, tur Jēzus tiks sagūstīts, notiesāts uz nāvi un trešajā dienā augšāmcelsies. Vienīgais, kas tiešām ir neparasts, ir augšāmcelšanās fakts, bet tas, kā redzams, nav izšķirošais neizpratnes iemesls. Tiem nesaprotams un apslēpts ir viss sacītais.

Un kā ir ar mūsu spēju izprast notiekošo un pieņemt atbildīgus lēmumus? Kad pagājušā gada sākumā iesākās nekontrolējama vīrusa izplatība Ķīnā un drīz vien sasniedza Eiropu, daudziem notiekošais bija “apslēpts un nesaprotams.” Tā tas turpinājās arī tad, kad vīruss smagi skāra Itāliju ar ziņām par tūkstošiem inficēto un desmitiem mirušo ikdienas statistikā. Patiesībā šāda dziļa neizpratne, skepse un vieglprātība mūsu sabiedrību raksturoja teju līdz gada nogalei.

Šodienas evaņģēlijs mums liek pievērst uzmanību kādam ierastam, bet ne vienmēr pozitīvi uztveramam jēdzienam kā autoritāte. Vecākajai paaudzei vēl dzīvā atmiņā ir padomju laiks ar tā autoritāro režīmu. Taču katra cilvēka dzīvē noteikti ir kādas autoritātes, personas, kas atstājušas pozitīvu ietekmi. Jēdziens autoritāte, pavisam noteikti, ir attiecināms uz sabiedrības locekļu mijiedarbību un gatavību paklausīt un izrādīt cieņu. Tomēr evaņģēlija kontekstā ar autoritāti es vispirms domāju Dievu un Viņa vārdu. Precīzāk sakot, tieši un vienīgi Dievišķās autoritātes atzīšana rada un uztur radošu un dzīvotspējīgu vidi cilvēku kopībai.

Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēku kopība un komunikācija piedzīvo krīzi. Tam pavisam noteikti ir garīgs raksturs. Tas nav kaut kas tikai mūsu laikmetam raksturīgs. Vaina nav atrisināma, vienkārši nomainot personāžus – priekšniekus, vadītājus, prezidentus. Atbilde ir meklējama ticībā Dievam. Rakstu liecība ir skaidra, Dieva autoritātes noliegšana un pazaudēšana notika sabiedrības tapšanas rītausmā. Citiem vārdiem, konflikti, vardarbīgie protesti, kari ir novēršanās no Dieva rezultāts.

Pirmā Jēzus zīme notiek kāzu namā, un tas nav nejauši. Laulība un ģimene ir ikvienas sabiedrības pastāvēšanas pamats. Turklāt arī mūsu pestīšana ir saistīta ar uzņemšanu jeb adopciju Dieva kopībā. Līdz ar to Jēzus klātbūtne kāzās Kānā ir skaista zīme un apsolījums ikvienam Jēzus sekotājam.

Jēzus svētīja kāzas Kānā, pārvērsdams ūdeni vīnā, un, to darot, viņš norādīja uz daudz lielāku notikumu - kāzu svinībām starp sevi un viņa Baznīcu. Līdz ar to, viņš sevi pieteica kā tādu, kurš ne tikai piedalās svētkos, bet arī vēlas, lai tie turpinātos. Turklāt viņš ir tas, kurš uzlabo svētkus! Jo, lai gan labais vīns parasti tika pasniegts sākumā un sliktākais vīns vēlāk, Kristus klātbūtnē sliktākais vīns izrādījās tas, ko pasniedza vispirms, kamēr labākais tika pasniegts svētku kulminācijā.

Kristieši ir priecīgi cilvēki. Vai tas nav pārāk drosmīgs apgalvojums? Taisnība, mēs neesam vienīgie šajā ziņā. Lai arī pandēmijas laiks ir apturējis daudzas publiskas aktivitātes, sociālajos tīklos varam atrast daudz brīvdienu attēlu un video, kur cilvēki priecīgi pavada laiku. Pavisam noteikti, viena daļa no tiem nav baznīcēni.

Spēja redzēt ir liela dāvana, to laikam pa īstam sākam novērtēt tikai tad, kad šī spēja top apgrūtināta. Turklāt spēja redzēt nodrošina racionālo un empīrisko pasaules uztveri. Tāpēc arguments “ja, neredzēšu, neticēšu” ir tik ļoti pazīstams un saprotams. Arī Bībelē lielākie notikumi ir cieši saistīti ar redzēšanu. Vārdu salikums “esmu redzējis”, vai “manas acis skatīja” ir atrodams teju vai katrā Bībeles nodaļā. Tāpēc pavisam droši var sacīt, ka redzēšanai ir izšķiroša nozīme arī ticībā.

Te varam nedaudz atskatīties uz Zvaigznes dienas notikumu, kurā austrumu gudrie spēja redzēt to, kas citu acīm bija apslēpts. Viņi redzēja Jēzus zvaigzni. Zvaigznes dienas svētrunā es sacīju, ka mums šī Zvaigzne ir Kristus baznīca, draudze. Vieta, kur Dievs aicina cilvēkus, lai tie atklātu un sastaptu kādu, kurš vienīgais ir Kungs un Ķēniņš. Un svētīgs ir tas cilvēks, kas to atzīst un pieņem, kuram vecais Hērods vairs nav vienīgais un labākais sirds un dzīves stāvoklis. Šis ir tas svarīgais dzīves pavērsiens – no sevis pie Jēzus, no ierobežotā uz brīvību.

Pravieša Daniela sacītajam ir ļoti ciešs sakars ar Zvaigznes dienas notikumu. Pirmkārt, tāpēc, ka šie vārdi tika sacīti laikā, kad Daniels atradās Persijā. Pravietis tika iecelts par vadītāju zemju pārvaldniekiem. Viņš bija labākais no trim, jo bija apveltīts ar izteiktu gudrību. Nav šaubu, ka Daniela pravietojumi un to skaidrojumi kļuva par “svētiem” tekstiem daudziem Persijas magiem. Eņģeļa sacītais Danielam: “Svētīts, kas gaida un sagaida... bet tu ej līdz galam” varēja kļūt par vadmotīvu trim austrumu gudrajiem, jeb magiem, kas mēroja tālu ceļu, lai atrastu jaundzimušo ķēniņu.

Otrkārt, kā to var noprast no Zvaigznes dienas evaņģēlija, zvaigzne, ko redzēja trīs ceļinieki, nebija kosmisks vai planetārs notikums. Zvaigznes vai planētu mainīgā kustība, nozušana un parādīšanās būtu priekšvēstneši kosmiskai katastrofai. Jau svētais Jānis Zeltamute rakstīja, ka šī zvaigzne bija garīgs redzējums jeb atklāsme tiem, kas meklēja patiesību. To, Daniela vārdiem, spēja redzēt un saprast tikai gudrie. Ļaunai, patmīlīgai, pašpietiekamai un lepnai sirdij, šis notikums palika apslēpts. Kā rakstīts šodienas evaņģēlijā, izdzirdot austrumu gudro jautājumu: “Kur ir jaundzimušais ķēniņš?” ķēniņš Hērodos ļoti uztraucās, un visa Jeruzaleme līdz ar viņu. Tie neko nebija redzējuši, jo viņu sirds nemeklēja nedz patiesu glābēju, nedz gribēja mainīt savas dzīves virzienu. Tomēr tas netraucēja Hērodam un citiem ļaudīm vadīt savas dienas ierastā ritumā.

Ir pienācis Ziemsvētku vakars. Kristus dzimšanas svētki ir klāt! Taču šogad tie ir citādas noskaņas apvīti. Lai arī esam sagatavojuši dāvanas, un arī svētku galdam viss sarūpēts, tomēr kaut kas nav kā ierasts. Es to aprakstītu kā savādu klusumu, ko nojauš, uztver tikai sirds. Svētku priecīgo, gaišo noskaņu caurauž neziņa, satraukums, dusmas, bet kādiem - pat zaudējuma sāpes. Tā ir kā izolējoša kārta, kas slāpē ierasto svētku atmosfēru.

Bet vai Ziemsvētkiem piederīgais prieks ir tik pašsaprotams? Kā jau būsim pamanījuši, ieradumiem līdzejošās noskaņas mēdz būt subjektīvas. Ja nu ar šo svētku noskaņu ir līdzīgi? Pirmā doma, kas ienāk prātā, ir noliedzoša – tā nevar būt! Kas par muļķīgu jautājumu? Bet nesteigsimies ar secinājumiem. Jēzus dzimšanas stāsts ir apvīts ar līdzīgu klusumu.

Ar drošu pārliecību var sacīt, ka šis Adventa laiks ir visneparastākais pēdējās desmitgadēs. Tas īpašā veidā skāris ikvienu cilvēku. Vēl nekad tik ļoti aktuāls nav bijis jautājums – ko nesīs rītdiena? Vai šī ir pēdējā diena man, maniem tuvākajiem? Kas sagaida manu tuvinieku, kurš šobrīd atrodas īpašajā slimnīcas nodaļā? Un kas būs ar darbu un ienākumiem? Kā organizēt mājas dzīvi? Kā lai dzīvo šādos apstākļos?

Ziņas par inficētajiem, slimnīcās nogādātajiem un mirušajiem ir aktuālā informācija visos ziņu atvērumos. Jā, šis patiesi ir visus aptverošs Advents! Nav neviena, kas būtu vienaldzīgs. Pat tie, kas noliedz pandēmijas nopietnību, par to runā, dalās ar viedokļiem, viltus ziņām, aicina uz protestiem. Visus ir skārusi šī realitāte. Kur mēs ejam? Kas mūs sagaida? Ko lai darām?

Apustulis Pāvils par saviem laikabiedriem sacīja: “Apgalvodami, ka ir gurdi, tie izrādījās muļķi.” (Rom 1:22) Šos vārdus apustulis lietoja, runādams par cilvēkiem, kas pamatpatiesības vērtēja pēc sava prāta iegribas, tā, it kā tās būtu viņu pašu radītas. Proti, to, ko tiem atklājis Dievs, tie piedēvēja sev, un sekojoši slavēja sevi, nevis patiesības autoru. Kā rezultātā, kā sacīja Pāvils, šie cilvēki ir “kļuvuši tukši – un viņu neprātīgā sirds ir aptumšojusies.” (Rom 1:21)

Šodien šī pašgudrība ir redzama vai ik uz soļa. Tā atrodama ne tikai “dīvānu komentētāju” komentāros, bet arī sabiedrībā zināmu un augstus amatus ieņemošu cilvēku izteikumos publiskā telpā. Viens no pēdējā laika siloģismiem ir atsaukšanās uz kristīgām vērtībām kā cilvēcību raksturojošiem lielumiem, kam būtu jāveicina iecietība, līdzjūtība un mīlestība sabiedrībā, tajā pašā laikā pašu kristietību apzīmējot kā neiecietības sējēju. Turklāt vēl piezīmējot, ka baznīca ir šķirta no valsts, un tās viedoklis nav saistošs. Patiesi, šajos apgalvojumos trūkst loģikas. Par baznīcas un valsts šķirtumu var piekrist, tas ir objektīvi, bet par viedokļa paušanu gan nē. Jo demokrātiskajā sabiedrībā tiesības uz viedokli deklarē Satversme. Kas attiecas uz baznīcas lomu rietumu kultūrā, tad jāpatur prātā, ka tādi jēdzieni, kā cilvēcība, iecietība, žēlsirdība, piedošana un mīlestība ir kļuvuši par pamatu mūsu kultūrai, pateicoties tieši Kristus baznīcai. Te ir vietā piezīmēt, ka vārds “kultūra”, nozīmē kopšanu, uzturēšanu. Sabiedrība var pastāvēt, tikai kopjot un sargājot pamatvērtības, proti, turoties pie patiesības. Tāpēc piesaukt “cilvēcību” raksturojošās vērtības atrauti no kristietības ir absurdi. Ja atmet šo jēdzienu avotu, Dievu, tad tie paliek tikai tukši vārdi, kuru nozīmi mēs varam skaidrot katrs pēc savas samaitātās iztēles. Un kas gan labs var nākt no šādas neprātīgas un aptumšotas sirds?