No kā dzīvo cilvēks? Jņ 4:31-42

Taču mēs zinām Jēzus vārdus: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas nāk no Dieva mutes.” (Mt 4:4) Tas liek domāt par to, ka mums ir nepieciešams uzturs ne tikai miesai, bet arī garam, dvēselei. Tieši par pēdējo – barību dvēselei – mēs domājam vismazāk. To labi varam pamanīt šodienas evaņģēlijā. Mācekļi vietējā samariešu ciematā ir nopirkuši pārtiku un, atgriezušies, to sniedz Jēzum sakot: “skolotāj, ēd!” Un Jēzus tiem atbild, sakot: “Man ir ēdiens, ko ēst, kuru jūs nezināt.” Pirmais, kas mācekļiem ienāk prātā, ka Jēzum kāds vietējais ir atnesis kaut ko no “vietējās virtuves”, kaut ko netradicionālu. Nopratis mācekļu domas, Viņš tiem atklāj, ka Viņam ir kāds nezināms ēdiens. Turklāt šis “nezināmais” ēdiens, sniedz piepildījumu gan Jēzum, gan kādai samāriešu sievai, un galarezultātā – visiem ciema iedzīvotājiem. Jā, kas tas ir par ēdienu?

Mēs varētu, īsu brīdi padomājot, nosaukt divas vai trīs lietas, kas cilvēkam ir nepieciešamas dzīvošanai. Ja jums līdzās ir kāds cilvēks, tad uzdodiet arī viņam šo jautājumu. Piekritīsiet, ir vairāki atbilžu varianti, un katrs no tiem sevī ietver zināmu patiesību. Un, kā jau noskaidrojām, runa nav tikai par ēdienu. Cilvēkam vajag pārtiku, gaisu, ūdeni, apģērbu, mājvietu, cilvēku sev līdzās, ģimeni, dzimteni, brīvību... Šo uzskaitījumu varētu turpināt, bet galu galā atliek vien piekrist Jēzum, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet arī no kaut kā daudz lielāka un dārgāka. Cilvēks patiesi dzīvot var tikai ar Dievu. To skaidri māca viens no spilgtākajiem Vecās derības notikumiem, ko pazīstam kā Iziešanas stāstu. Dievs izved savu tautu no Ēģiptes verdzības, un pats to aizved līdz apsolītajai zemei. Proti, viss, ko šī tauta var sacīt par savu vēsturi un esību ir viena vienīga Dieva žēlastība, gādība, vadība un līdzcietība. Tomēr, jau tajās dienās Dievs brīdināja ļaudis no augstprātības, sacīdams: “Nesaki savā sirdī: mans stiprums un manu roku spēks man ir devis visu šo labklājību! Atceries Kungu, savu Dievu, jo Viņš dod tev spēku iemantot labklājību.” (5Moz 8:17,18) Un tā arī Jēzus norāda uz šo svarīgāko – to, kas ir svarīgs Viņam. Jēzus saka: “Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani ir sūtījis, un piepildīt Viņa darbu.”

“Darīt Dieva gribu un piepildīt Viņa darbu” – šis varētu būt visnotaļ ietilpīgs un plašs uzdevumu klāsts. Kā gan tajā var atrast kaut ko vienu – svarīgāko? Tad nu šodienas evaņģēlijs ir tieši tāds, kur īsā un koncentrētā veidā ir atrodama atbilde. Lielais notikums norisinās pie akas, uz kuru kāda ciemata sieviete dodas pēc ūdens un sastopas ar Jēzu. Viss iesākas ar Jēzus lūgumu tam pasniegt ūdeni un noslēdzas ar ciema ļaužu atnākšanu pie Jēzus un lūgumu tam palikt, būt par viesi. Citiem vārdiem, reiz notikušais Iziešanas stāsts (izglābšana un nonākšana apsolītajā zemē) šeit tēlaini atkārtojas miniatūrā, un tam nevajag četrdesmit gadu, tas notiek vienas dienas laika nogrieznī. Lūk, kā Jēzus to apraksta mācekļiem: “Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, un nāk pļaujamais laiks? – Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatiet druvas, kas jau ir baltas pļaujai. Jau pļāvējs saņem algu un vāc augļus mūžīgai dzīvībai, lai kopā priecātos abi, sējējs un pļāvējs.” Pavisam noteikti, tas nav stāsts par labības negaidīti ātro uzdīgšanu un nogatavošanos. Kad mācekļi pacēla acis, tie ieraudzīja visus ciema ļaudis nākam pie Jēzus. Tie izgāja no savas ikdienas, tādas, kāda arī ir katram no mums, un devās pie tā, kurš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība, lai turpmāk savu dzīvi vadītu kopā ar Viņu.

Jā, kas tad notika šajā īsajā laika nogrieznī, kamēr mācekļi gāja pēc pārtikas? Te atklājas viens no lielākajiem noslēpumiem, kas būtu pielīdzināms mūsu lielajam jautājumam – no kā cilvēks dzīvo? –, bet šajā gadījumā tas atklāj dzīvības un visa esošā avotu un iemeslu. Jēzus ir mērojis ceļu un apsēdies pie konkrētās akas, jo tieši tur piepildās Viņa griba un darbs, – piepildīt un paēdināt cilvēkus ar patiesu dzīvību, darīt tos brīvus mūžībai. Tas vispirms notiek ar iepriekš pieminēto sievieti – viņa saņem aicinājumu uzticēties, top apgaismota ar patiesību un taisnota žēlastībā, ko sniedz Jēzus. Viņas dzīve top mainīta, šīs pārmaiņas top redzamas visiem ciema ļaudīm un mudina arī viņus celties un iet pie Jēzus – dzīvības avota. Tieši to Jēzus arī apzīmē par savu ēdienu, kas mums nav bijis pazīstams, – darīt cilvēka dzīvi piepildītu ar patiesas dzīvības augļiem. Cilvēka sastapšanās ar Dievu un ļaušanās Viņa aicinājumam, tā nonākot kopībā ar Mūžīgo, ir cilvēces esības iemesls un pamats. Vēl vairāk – tas ir visa esošā vienīgais iemesls.

Tāpēc pavisam droši var sacīt, ka cilvēka dzīve tās dziļākajā nozīmē ir iespējama vienīgi kopībā ar Dievu. Lai cik garu nosacījumu sarakstu cilvēka dzīves pastāvēšanai mēs uzskaitītu, bet, ja tajā nebūs Dievs, tad tam nav nekādas vērtības. Dzīves jēga iesākas ar uzticēšanos Dieva aicinājumam – “seko man!” Bez tā viss, ko mēs darām vai būtu gatavi darīt, ir ierobežots mūsu nodoma robežās. Ikviens mēģinājums radīt kaut ko ideālu ir cilvēka dzīves ierobežots un tās īslaicības apzīmogots. Vienīgi ticība piešķir jaunu realitāti, jo ticībā mēs spējam raudzīties tālāk par savām robežām, kā to ikdienas apliecinām – “es ticu... uz grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību.”

Ticība jeb uzticēšanās mūs ieved kopībā ar Dievu, kura gribu raksturo aicināšana, atbrīvošana un sevis atdošana, lai mēs varētu dzīvot. Kā apustulis Pāvils saka: “[Dievs] grib, lai visi cilvēki tiktu glābti un nāktu pie patiesības atzīšanas.” (1Tim 2:4) Tā mēs kļūstam par Dieva gribas un Viņa darba dalībniekiem. Jēzus to izsaka pavēlē: “Mīliet cits citu! Kā Es esmu jūs mīlējis.” (Jņ 13:34) Lūk, mūsu Kunga griba, kam ir jākļūst par mūsu ēdienu! Mīlestības bauslis nav dots vienīgi mūsu tuvāko dēļ, bet arī mūsu pašu dēļ. Proti, ja mēs redzam kādu ciešam badu, un nespējam saņemties, lai viņu paēdinātu, tad tas dārgais, svarīgākais, kas mūsos Dieva ielikts, cieš badu un mirst līdz ar šo cietēju. Ja mēs, zinādami, ka kāds cieš no izsalkuma pēc sirsnības, mierinājuma jeb mīlestības, un nespējam vai negribam saņemties, lai “paēdinātu” šo cietēju, tas liecina par mūsu dvēseles ievainotību un vājumu.  Ja mēs neatrodam sevī gribu un drosmi, esam vienaldzīgi, pašpietiekami un augstprātīgi, mēs nīkstam un lēnām ejam bojā, lai arī cik progresīva, mūsdienīga un atvērta it visam būtu mūsu dzīve. Savukārt katra parādītā līdzcietība un mīlestība vairo mūsos iedēstīto dzīvības dāvanu. Vienīgi kopība Dievā, kurš ir līdzcietīgs, klātesošs, gatavs iesaistīties, dalīties un upurēties, dara mūs patiesi dzīvus, spējīgus mīlēt. Turklāt labā ziņa ir tajā, ka Dieva griba un būtība ir nemainīgas. Tās ir kā stingrs pamats, uz kura celt dzīves ēku, spēt drosmīgi raudzīties realitātē un būt spējīgiem remdēt līdzcilvēku slāpes un izsalkumu pēc patiesas dzīves. Iesaistīšanās mūs pašus dara dzīvus. Tāda ir dzīve kopā ar Kristu un cilvēkiem mums līdzās.

Pļaujas svētki mums aizvien liek raudzīties uz lielo Dieva darbu, kura dalībnieki mēs esam kļuvuši Dieva žēlastības dēļ. Tā ir nemitīga sēja un pļauja, kas pamatota Dieva noteiktajā lietu kārtībā un ātrumā. Lai šajā aicinājumā spētu darboties, mums ir Dieva dāvāta dzīvība, zeme, kas izdod augļus, un cilvēki, ar kuriem dalīties dzīvībā. Par to lai Dievam vienmēr pateicība!