Ar Jēzu pat mazums ir daudz. Mk 8:1-9
Bet atgriezīsimies pie šodienas lasījuma. Pirmā atziņa, ko gūstam lasot, – ar Jēzus pat mazums ir daudz. Ar dažām maizēm Jēzus paēdināja četrus tūkstošus. Tā tiešām ir neticama pārpilnība. Citiem vārdiem sakot, Jēzus klātbūtne atceļ deficītu. Taču nesteigsimies ar secinājumiem, tas nenozīmē, ka ticība mūs atbrīvo no darba, atbildības un pienākuma. Kristus klātbūtnē mēs topam atbrīvoti no sāncensības un tās izraisītās zaudējuma un baiļu paranojas, un no tā izrietošajām sekām.
Otra atziņa izriet no Jēzus līdzcietības. Viņš, nevis mācekļi, ierauga klātesošo trūkumu un grib tos paēdināt. Mūsu dzīve ar tās “kalniem un lejām” Dievam nav vienaldzīga. Turklāt mūsu racionālajiem spriedumiem, ko apraksta mācekļu sacītais: “Kas šeit tuksnesī šos ar maizi var pabarot?”, nav pēdējais vārds sakāms. Evaņģēlija gadījumā cilvēcīgais racionālisms kādam ar vājāku veselību būtu varējis maksāt pat dzīvību. Jēzus ļauj mums paraudzīties pāri racionālajam un nesteigties ar straujiem lēmumiem. Jēzus līdzcietība apliecina to, cik svarīga Viņam ir ikviena cilvēka miesas un dvēseles vajadzību apmierināšana. Reizēm viens līdzcietības žests sniedz lielāku piepildījumu un mierinājumu, nekā bagāti klāts galds vientulībā.
Trešā atziņa liek raudzīties uz Jēzus aicinājumu – “Un paņēmis šīs septiņas maizes, Viņš pateicās, lauza un deva saviem mācekļiem, lai viņi tās pasniegtu, un viņi pasniedza tās ļaudīm.” Dieva brīnumi notiek ar mūsu, cilvēku, līdzdalību. Evaņģēlija gaismā tie bija tikai zvejnieki, vienkārši ļaudis, ar kuru rokām tapa paēdināti tūkstoši. Lielās lietas nenotiek vienīgi ar un dēļ “lielo, ietekmīgo” cilvēku rokām. Mēs jau trīsdesmit gadus gaidām un īsto “koalīciju”, kas visu sakārtos. Bet atkal un atkal esam neapmierināti un vienaldzīgi atmetam visam ar roku. Bet ja ar šo pašu roku mēs dalītos tajā, ko sniedz Kristus?
Te nu mēs nonākam pie svarīgākās atziņas – patiesa, cilvēka cienīga dzīve nav iespējama bez Kristus. Notikums ar maizēm atgādina par Jēzus vārdiem: “Es Esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm... maize, ko Es došu par pasaules dzīvību, ir mana miesa... patiess ēdiens.” (Jņ 6:51, 55) Lielākais mūsu deficīts ir Jēzus Kristus pats. Tieši kopība Kristū, kurā esam iecelti ar svēto kristību un iesvētību, sniedz brīvību, aizdedz līdzcietības uguni un mudina dalīties lielajā Dieva žēlastībā. Kopība Kristū mums piešķir sirds gudrību – “Pieņēmuši Kristu Jēzu par Kungu, tad Viņā arī dzīvojiet, iesakņojieties, topiet kā nams, kas uz Viņa būvēts.” (Kol 2:6) Vienmēr paturēsim prātā – tas, kas mūsu acīs ir tikai kāds mazums Jēzus rokās kļūst par kaut ko patiesi lielu. Un ja tā ir mūsu katra dzīve un dzīvība? Tad dzīvosim Viņā, iesakņosimies un tapsim, lai būtu Jēzus mīlestības, līdzcietības un mūžīgās dzīvības līdzdalībnieki un mantinieki. Un kā līdz šim, arī šodien Viņš mūs aicina pie sava mielasta, lai sniegtu neizsīkstošās dzīvības maizi – sevi pašu.
