Šodien mēs svinam Pļaujas jeb Pateicības svētkus, lai pateiktos Dievam par visu, kas mums ir dots. Vārds “pļauja” pats par sevi liek domāt par maizi jeb ēdienu, ko saņemam sava darba un zemes auglības rezultātā. Taču ir jāatzīst, ka mūsdienās vairumam no mums ikdienas nodarbes nav saistītas ar lauksaimniecību, un tāpēc nav arī dzīvu asociāciju, kā tas bijis mūsu vecvecākiem. Turklāt šodien lauksaimnieku izaudzētie pārtikas produkti, pirms nonākt veikalu plauktos, kur mēs tos nopērkam, tiek rūpnieciski pārstrādāti, glīti iesaiņoti vai sapildīti košās tetrapakās, kas vēl vairāk mūs attālina no tīrumiem, vagām un kūts. Un tomēr, mums visiem ir nepieciešama pārtika, lai mēs varētu dzīvot, kustēties un strādāt. Tāpēc šie svētki, kas izsenis svinēti kā pateicība Dievam par Viņa dāvātajiem un svētītajiem lauku un dārzu augļiem, ar ko iztikt līdz nākamai ražai, ir aizvien aktuāli arī mums.

Augstākā baušļa vai dzīves pamatprincipa noskaidrošana neizbēgami noved pie daudz lielāka jautājuma – kas ir dzīves mērķis? Ar šo faktu negaidīti sastapās kāds no jūdu likuma zinātājiem, kurš vērsās pie Jēzus ar viņaprāt pietiekami sarežģītu jautājumu – kurš ir augstākais bauslis? Mēs varētu domāt – kas gan tur tik sarežģīts? Vecajā derībā taču ir atrodami desmit baušļi, no kuriem pirmo – “Es esmu tas Kungs, tavs Dievs” – varētu arī likt par augstāko. Taču jūdu tradīcijas gaismā viss nebija tik vienkārši, jo pastāvēja uzskats, ka Dievs Mozum ir iedevis 613 priekšrakstus, no kuriem 365 ir atbilstoši dienu skaitam gadā un 248 pēc paaudžu skaita kopš radīšanas. Kamēr atsevišķi rabīni, piemēram, rabīns Hilels* mācīja, ka augstākais bauslis ir: “Tas, kas ir neciešams tev, nedari to savam tuvākajam”. Bet rabīns Akiba* norādīja, ka visa bauslība ir izteikta trešās Mozus grāmatas vienā pantā: “Neatriebies un nedusmo uz savas tautas ļaudīm, mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” (19:18) Un šis nebūt nebija vienīgais viedoklis. No šāda skatupunkta raugoties, nākas atzīt, ka tēma diskusijai tomēr bija pietiekami nopietna. Taču atbilde uz jautājumu nāca negaidīti ātri, un, kā lasām Marka evaņģēlijā, rakstu mācītājs vien piebilda: “Pareizi, Skolotāj, tas ir tiesa, ko tu sacīji...” (Mk 12:32)

Kristus mīļotie!

Evaņģēlists Lūka mums stāsta par notikumiem sabatā kāda farizeja namā. Viņa ielūgumu Jēzus pieņēma, neraugoties uz savu nosodošo attieksmi, – farizejus Viņš uzlūkoja kā liekuļus dēļ viņu neīstās svētulības un sirdis nocietinājuma pret visiem citādajiem. Arī farizejiem bija slepens mērķis – pieķert Jēzu kādos rituālās bauslības pārkāpumos, lai vēlāk apsūdzētu. Jēzus, protams, to zināja un tīri cilvēcīgi varēja no tā izvairīties. Tomēr Jēzus ieradās farizeja namā, jo Viņš izmantoja katru iespēju, lai būtu ar cilvēkiem un viņus mācītu ar savu piemēru. Vispirms Jēzus, pārkāpjot sabata aizliegumu, dziedināja tūskas slimnieku, tad mācīja pazemību vietas izvēlē pie galda, līdz kāds pauda domu: “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!” Bībeles grieķu oriģināltekstā lietots vārds makarios, kuram latviešu tulkojumā ir vairākas nozīmes: laimīgs, labvēlīgs, svētīgs un svētlaimīgs. Tāpēc teiktais varēja izskanēt gan kā apgalvojums, gan kā jautājums par svētlaimi Dieva valstībā. Un Jēzus sniedza atbildi par Dieva valstību un iespējām, kā tur nokļūt, līdzībā lietojot visiem labi pazīstamu mielasta situāciju.